Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Visām kriminālajām subkultūrām ir savas specifiskās tiklab verbālās, kā vizuālās valodas. Japāņu jakudza lepojas ar komplicētiem drakonu, varoņu un krizantēmu tetovējumiem. Izsitējiem Amerikas ielās ir noteiktas grupējumu krāsas. Katrai kriminālajai specializācijai ir savs tehniskais apzīmēšanas termins, ik bandītu videi — savs slengs. Tie kalpo visdažādākajām vajadzībām, sākot ar grupai piederīgo nošķiršanu no nepiederīgajiem un beidzot ar bandas locekļa lojalitātes apliecināšanas funkciju. Tomēr krievi patiesi stāv savrup savu kriminālo — gan verbālo, gan vizuālo — valodu mēroga un viendabīguma ziņā, kas ne vien uzkrītoši apliecina ēnu pasaules antropoloģiskās kultūras konsekvenci un komplicētību, bet arī tās apņēmību aktīvi noraidīt un pat izaicināt likumpaklausīgo sabiedrību. Voru valodas atšifrēšana mums daudz pasaka par to prioritātēm, rūpestiem un dedzīgākajām interesēm.
 Voru subkultūras saknes sniedzas agrākos, cara patvaldības, gados, bet Staļina gulagos 1930.—1950. gadu posmā tā tika radikāli transformēta. Sākotnēji noziedznieki ieņēma ne kompromisus, ne nožēlu nepazīstošas noraidīšanas pozu attiecībā pret pasauli, kurā valda likums, iegūdami tetovējumus par neslēptas, dramatiskas pretestības zīmi. Viņiem bija sava iekšējā valoda, savi paradumi, savi valdnieki. Tie bija tā sauktie likumīgie zagļi jeb vori v zakoņe, kur vārds “likumīgs” apzīmēja viņu vietējo un nevis pārējās sabiedrības respektēto likumu.
 Laika gaitā voru uzvedības kodekss mainījās, jo jauno paaudzi vilināja iespējas, ko solīja sastrādāšanās ar cinisko un izkurtējušo valsti pēc viņu pašu noteikumiem. Vori zaudēja savu valdošo lomu, kļūdami pakārtoti melnā tirgus baroniem un korumpētajiem kompartijas dūžiem, tomēr pelēkajos 1960. un 1970. gados nepazuda un, padomju sistēmai klumzājot aizvien tuvāk neizbēgamajam sabrukumam, atkal iznira virspusē. Vori radīja sev jaunu apveidu, lai atbilstu konkrētā brīža vajadzībām. Pēcpadomju Krievijā tie sevi iekausēja jaunajā elitē. Viņu tetovējumi nozuda vai arī tika paslēpti zem šī laikposma rijīgā jaunveidojuma — bandītu-biznesmeņu jeb kriminālo “autoritāšu” stērķelētajiem baltajiem krekliem. 1990. gados viss bija pagrābjams pēc patikas, un jaunie vori pēc tā sniedzās abām rokām. Valstij piederošais tika privatizēts par kapeikām, uzņēmējus spieda maksāt par “jumtiem”, kas tiem varēja arī nebūt vajadzīgi, un, Dzelzs priekškaram krītot, krievu bandīti sāka gāzties pār robežām ārpasaulē. Vori bija daļa no dzīvesveida, kas pats savā ziņā bija Krievijas divdesmitajā gadsimtā piedzīvoto pārmaiņu atspulgs.
 Šai procesā organizētā noziedzība, kuru citviet esmu definējis kā “ilgtermiņa aizsākumu ārpus tradicionālajām un legālajām sociālajām struktūrām, kurā kāds cilvēku kopums savas iekšējās hierarhijas ietvarā kopīgi rīkojas, lai personīgās iedzīvošanās interesēs nelikumīgu darbību ceļā gūtu varu un peļņu”, tiešām atrada pastāvēšanas veidu Krievijā, kas pati iemantoja labāk organizētu formu. Kopš varas centra atjaunošanas prezidenta Putina īstenojumā, jaunie vori, sākot ar 2000. gadu, ir spējuši adaptēties vēlreiz, ārēji vērzdamies nemanāmāki un pat, kad tas nepieciešams, izrādīdamies gatavi strādāt valsts struktūrās. Krievu organizētā noziedzība šai procesā ir kļuvusi gan par starptautisku biedu, gan firmas zīmi, gan arī — diskutablu jēdzienu. Daži tajā redz neformālo Kremļa roku, Krieviju šeit pavirši norakstot kā “mafiozu valsti”. Citiem voru slāņa pēcteči nav nekas vairāk kā paviršs uztraucošu, bet neievērojamu bandītu savākums. Taču pavērojiet, kā tos attēlo Rietumu medijos, un jūs sāksiet tiekties viņos saskatīt jebkurai darbības jomai akūtu globālu apdraudējumu — vismežonīgākos no izsitējiem, visslīpētākos no datorsistēmu uzlauzējiem, vistrenētākos no pasūtījuma slepkavām. Ironija slēpjas faktā, ka gandrīz visi no šiem priekšstatiem ir savā ziņā patiesi, pat ja bieži būtu maldinoši vai tiktu laisti apgrozībā kļūmīgu iemeslu dēļ.
 Tāpat paliek jautājums: kāpēc laikmetā, kad noziedzība — starptautiska un kosmopolītiska — aizvien vairāk ir tīklojuma jautājums, kāda atsevišķa, etniski īpatnēja pasaules tumšās pavēderes sadaļa būtu pelnījusi īpašu uzmanību?
 Krievu organizētā noziedzība ir grūti uzveicama problēma. Valsts iekšienē tā grauj centienus kontrolēt un attīstīt Krievijas ekonomiku. Bremzē mēģinājumus ieviest labāku valsts pārvaldību. Tā ir iefiltrējusies valsts finanšu un politiskajās struktūrās, kā arī aptraipa valsts tēlu aiz tās robežām (krievu bandīts un korumpēts biznesmenis ir pasaulē atpazīstami sociālie tipi). Tā ir arī globāli aktuāla problēma. Krievu vai Eirāzijas organizētā noziedzība — visviens, kā to definētu, — aktīvi, agresīvi un uzņēmīgi operē vispasaules mērogā kā jaunās, transnacionālās nelegālās vides visdinamiskākie spēki. Tie apbruņo nemierniekus un bandītiskus grupējumus, pārsviež pār robežām gan narkotikas, gan cilvēku tirdzniecības upurus un sniedz jebkurus iespējamos kriminālos pakalpojumus, no naudas atmazgāšanas līdz datoru uzlaušanai. Šādi tā vienlīdz ir gan simptoms, gan iemesls, kālab Krievijas valdība un politiskā elite cieš neveiksmi likuma varas iedibināšanā un nostiprināšanā, kamēr vairums pārējās pasaules turpina būt gatavi un bieži pat ļoti labprāt piekrīt atmazgāt bandītu naudu un pārdot tiem dārgus debesskrāpju augšstāvu dzīvokļus.
 Šis darbs ir par krievu organizēto noziedzību jeb, varbūt precīzāk, par organizētajiem noziedzniekiem un īpaši — voru atšķirīgo kriminālo “etnosu”. Šī noziedzīgā subkultūra, gan laikiem, gan iespējām mainoties, ir pārdzīvojusi metamorfozes. Tetovētie izsitēji, kuru pieredze soda izciešanas nometnēs nozīmēja to, ka modernajos cietumos viņus nekas nevarēja iebiedēt, ir pielāgojušies tiktāl, lai šai formā pārstātu eksistēt. Šodienas krievu noziedznieki bieži izvairās no apzīmējuma vor, ignorēdami vairumu no tām struktūrām un ierobežojumiem, kas uz to tika attiecināti. Viņi sevi vairs nenošķir no pārējās sabiedrības, viņi vairās no tetovējumiem, kas viņus iezīmēja kā zagļu pasaules daļu (kālab šodien Matvejs būtu grūtāk ievietojams viņam atbilstošajā kontekstā). Taču pieņemt, ka tas nozīmē to, ka vori būtu pazuduši pavisam vai ka krievu organizēto noziedzību nekas specifisks vairs neizceļ, būtu nopietna kļūda. Jaunie “krusttēvi” gan var saukt sevi par “autoritātēm”, demonstrēt biznesa portfeļus, kuru saturs sniedzas no gluži leģitīmā līdz absolūti kriminālajam, iesaistīties politikā un būt redzami labdarības sarīkojumos. Bet tikpat tie ir voru tendenču, apņēmības un nežēlības pārmantotāji, ļaudis, par ko pat Ņujorkas mafijas boss teica: “Mēs, itāļi, nositīsim tevi. Bet krievi ir nenormāli, tie novāks visu tavu ģimeni.”
 Tādējādi grāmatas pamattēmas ir trīs. Pirmā ir tā, ka krievu bandīti ir — vai vismaz ir bijuši — unikāli formas ziņā. Tie parādījās strauju politisku, sociālu un ekonomisku pārmaiņu laikā — no caru troņa krišanas, cauri Staļina veiktās valsts modernizēšanas kataklizmai un līdz PSRS sabrukumam, kas nesa līdzi gan specifiskus pārbaudījumus, gan iespējas. Kamēr vienā no līmeņiem bandīts ir bandīts, lai kur uz planētas tas atrastos, — un varētu apgalvot, ka krievi kļūst par aizvien vairāk viendabīgas globālās ēnu pasaules daļu, — tikmēr krievu noziedznieku “kultūra”, struktūras un aktivitātes aizvien saglabājās savrupas un nereti — tieši to attiecībās ar caurmēra sabiedrību.
 Otra galvenā tēma ir tā, ka bandīti liek savā tumšajā spogulī sevi ieraudzīt Krievijas sabiedrībai. Lai cik tie būtu centušies sevi prezentēt kā ārpus normatīvās sabiedrības esošus, tie tāpat bija un paliek tās uzvedības formu un pastāvēšanas laika zīmētā ēna. Krievu sabiedrības slēptās daļas evolūcijas izpēte mums ko pasaka arī par Krievijas vēsturi un kultūru un ir īpaši nozīmīga šodien, laikā, kad kriminalitāti, biznesu un politiku šķirošās robežas bieži vien ir izplūdušas.
 Un visbeidzot — pārmaiņu laika Krievija ir ne vien pati veidojusi krievu bandītus, bet tāpat tie ir veidojuši viņu. Šī grāmata vienā ziņā, es ceru, var būt vērtīga ar to, ka tā tieši skar mītu par noziedzības valdošo lomu jaunajā Krievijā un reizē arī izvērtē veidus, kā tās apslēptā pasaule ietekmē rādāmo jeb redzamo. Vai process, kurā tetovētu bijušo ieslodzīto aprindas tiek nomainītas ar jaunu, globāli orientētu biznesmeņu-noziedznieku audzi, ir bandītu civilizēšanās vai tomēr Krievijas ekonomikas un sabiedrības kriminalizēšanās liecība? Vai tā ir “mafioza valsts”, un ko šie vārdi vispār nozīmē?