Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1

SPILGTS SAULLĒKTS

DIVDESMITĀ GADSIMTA SĀKUMS līdzinājās spilgtam saullēktam. No jaunā gadsimta gaidīja vairāk nekā no jebkura cita. Iepriekšējā gadu simtenī bija sasniegts tik daudz, ka šķita saprātīgi pieļaut — turpmāk pasaulē uzvaru būs krietni vairāk nekā nelaimju.
 Jaundzimušais gadsimts visdaudzsološākais bija eiropiešiem, vienalga, vai viņi dzīvoja dzimtenē vai tālajās zemēs, kuras bija kolonizējuši. Viņu bērniem bija lielākas cerības iegūt izglītību nekā jelkad agrāk, un desmitgadīgu bērnu darbs lauku saimniecībās un rūpnīcu cehos dienas garumā vairs nebija normāla parādība. Dzīves līmenis uzlabojās, bads vairs nebija tik izplatīts, un cilvēku mūžs kļuva garāks. Kari starp lielākajām Eiropas tautām šķita beidzamies, lai gan nacionālo svētku parādēs piedalījās milzīgas armijas un kara flotes. Izplatījās demokrātija un arī brīvība. Taču visas šīs priekšrocības piederēja tikai ceturtajai daļai pasaules iedzīvotāju, un to izplatīšanās Āfrikā, Āzijā un attālajās Klusā okeāna salās vēl nešķita iespējama.
 Topošais gadsimts bija gan briesmu pilns, gan daudzsološs. 1901. gada ausma bija žilbinoša, taču virs gaismas lidinājās tumši, pamazām samilztoši mākoņi.

 Eiropas dienvidus: plašās impērijas

Eiropa valdīja pār lielāko daļu pasaules. Vairākums pasažieru tvaikoņu un lielo karakuģu kuģoja zem Lielbritānijas, Vācijas vai Francijas karoga. Vairākums lielāko pilsētu un to slavenās pilis, muzeji, mākslas galerijas un universitātes atradās Eiropā. Lielāko daļu pasaules dzelzceļu un telegrāfa līniju bija cēluši vai finansēja eiropieši. Vairākums pasaules lielāko salu bija Lielbritānijas, Holandes, Francijas, Portugāles, Spānijas vai Vācijas provinces vai kolonijas. Gandrīz visas Āfrikas un Klusā okeāna salas pārvaldīja eiropieši. Āzijā vienīgās valstis, kuras neietilpa eiropiešu impērijās, bija Ķīna un Japāna.
 Britu impērija, plašākā, kādu pasaule jelkad zinājusi, vēl nebija sasniegusi savus lielākos apmērus. Tā sargāja ievērojamu daļu no visiem apdzīvotajiem kontinentiem un virkni salu visos okeānos. 1900. gadā tā valdīja pār jūrām: tās kuģi pārvadāja ogles Ziemeļjūrā, pasažieru tvaikoņi steidza uz tālām ostām, un tā nolīga komerciālus transportkuģus ar “dūmeņiem, kas bija netīri no nemitīgas kuģošanas pa sālsūdeni”. Britu impērijā un Ķīnā dzīvoja pa četrsimt miljoniem cilvēku, kas kopā veidoja pusi pasaules iedzīvotāju.
 Lielbritānijas impērija, kas joprojām attīstījās un tādēļ bija nesakārtota, nelīdzinājās nevienai citai agrākajai impērijai. Dažās kolonijās britu gubernatoram bija plašas pilnvaras, citās viņš bija vien iespaidīga ceremoniāla figūra. Ēģiptē lēmumus pieņēma augstākās britu amatpersonas, kas tomēr samierinājās, ka prestižu saglabā cienīgi vietējie pašā, kuri greznos kabinetos smēķēja savas garās cigaretes. Savukārt Kanādā, Austrālijā un Jaunzēlandē lielākoties pastāvēja pašnoteikšanās, un šo valstu parlamenti pārstāvēja tautu vairāk nekā Lielbritānijas parlaments. Ārpolitikā gan tās nebija neatkarīgas. Tomēr parlamentu māte Temzas krastos bija guvusi mācību no iemesliem, kādēļ astoņpadsmitajā gadsimtā Amerikas kolonijas bija atdalījušās, tāpēc parlaments Londonā ļāva Kanādai, Austrālijai un Jaunzēlandei dažkārt neievērot vai atteikties no Lielbritānijas ārpolitikas jautājumos, kas tām bija ļoti būtiski. Tās arvien vairāk pašas uzturēja savu armiju, lai gan kara laikā piekrita Lielbritānijas virsvadībai. Pakļaušanās skalas otrā galā bija Āfrikas un Āzijas kolonijas, kurās nebija parlamenta, vietējo tiesnešu vai augstu amatpersonu un kuru ienākumi bija atkarīgi no Lielbritānijas.
 Krievijas impērija bija izveidojusies tik strauji, ka, raugoties kartē, bija grūti nošķirt, kur beidzas agrākā Krievija un sākas jaunā impērija. Krievijas impērija pletās no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam. Tā bija tik plaša, ka vienā malā robežojās ar Turciju un Persiju, bet citā malā tās robeža piegūla Korejai. Pēc lieluma tā bija otrā aiz Britu impērijas.
 Par to, cik jauna bija šī koloniālās Krievijas daļa, liecināja apstāklis, ka vēl 1860. gadā Krievijas karogs nebija plīvojis virs tik attālām ostām kā Vladivostoka pie Klusā okeāna un Batumi pie Melnās jūras, nedz arī tik senu musulmaņu cietokšņu torņos kā Taškenta un Samarkanda. Jaunās Krievijas teritorijas lielākā platība bija Centrālāzijā, kur tā veidoja aptuveni 1400 jūdžu garu un 700 jūdžu platu taisnstūri, kurā bija kalni, līdzenumi un straujas upes un kurš stiepās no Kaspijas jūras līdz Mongolijas tuksnesim un piekļāvās tik tuvu britu Indijai, ka izraisīja starptautiskus incidentus. Ceļojums no vienas Krievijas impērijas malas uz otru bija lēns un vairākas nedēļas ilgs, un tā laikā bija jāšķērso neskaitāmas upes. Transsibīrijas dzelzceļš divdesmitā gadsimta sākumā maz pamazām tika pagarināts uz austrumiem un drīz vien sasniedza Kluso okeānu. Tas, ka šī plašā teritorija kļuva pieejama, daudziem novērotājiem lika nojaust, ka jaunais gadsimts piederēs Krievijai.
 Vācijas impērija bija jaunāka. 1880. gadā tā bija sastāvējusi vien no pāris plankumiņiem kartē, bet tagad tā bija vērā ņemama teritorija. Nesen vācu karavīri un pārvaldnieki, misionāri un tirgotāji bija ieņēmuši vairākus Āfrikas rietumu un austrumu piekrastes apgabalus, kā arī Jaungvineju un netālās salu virknes. Pāri Klusajam okeānam, netālu no ekvatora, atradās vācu Samoa, vācu Nauru un citi priekšposteņi. Lielākā daļa vācu koloniju bija tik tālu cita no citas, ka Berlīnes inspektoram, veicot ikgadēju koloniālo pārvalžu pārbaudi un pārvietojoties tikai ar parastajiem pasta tvaikoņiem, būtu vajadzējis astoņus mēnešus, lai vien nonāktu tajās visās. Tiklīdz Vācija bija kļuvusi par koloniālu lielvalsti, tai bija nepieciešama flote. Šīs varenās flotes pastāvēšana jaundzimušā gadsimta sākumā bija nestabilitātes faktors Eiropā.
 Francijas impērija bija vecāka, izveidojusies vairāk nekā trīssimt gadu ilgā kolonizācijas procesā. Aiz Lielbritānijas tā bija otra izkaisītākā impērija. Ietverot tropisko Indoķīnu un paliekas no mazākām kolonijām Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, franču impērija pārvaldīja lielāko daļu Āfrikas, ieskaitot virkni provinču Vidusjūras dienvidu piekrastē. Tās Klusā okeāna salas pletās no Jaunkaledonijas, kur bija vienas no pasaulē galvenajām niķeļa raktuvēm, līdz pat eksotiskajai Taiti. Platības ziņā franču teritorija bija tikai puse no Krievijas impērijas, taču tā ieskāva visus lielos pasaules okeānus. Iespējams, ne vairāk kā divdesmit Francijas pilsoņu jelkad ir apmeklējuši visas franču apdzīvotās kolonijas. To var apgalvot samērā droši, jo Kergelēna sala, ko apdzīvoja vaļu mednieki, atrodas Indijas okeāna dienvidu daļas vētrainajos ūdeņos.
 Vēl viena liela impērija, kas, kā daudzi uzskatīja, atradās uz sabrukšanas robežas, bija Osmaņu valsts. Pārvaldīta no Konstantinopoles, tā piegūla Vidusjūrai, Melnajai jūrai, Sarkanajai jūrai un Persijas līcim. Tā jau vairākus gadsimtus bija ļodzījusies, taču tā arī nekritusi. Tās manāmais vājums un pastāvēšanas nestabilitāte kļuva acīm redzama, kad izcēlās Pirmais pasaules karš.
 Ķīna, būdama bagāta ar resursiem, snauda, kamēr Eiropas diplomāti un tirgotāji berzēja rokas. Pastāvēja nopietni draudi, ka ar iedzīvotāju skaita ziņā lielāko valsti pasaulē apiesies kā ar nekustamo īpašumu un to sadalīs svešzemju valstis. 1894.—1895. gada karā zaudējusi atdzimušajai Japānai, Ķīna palika neskarta, tikai pateicoties veiksmei. Īsāk sakot, Eiropas ambiciozās valstis — un arī ASV — nespēja saskaņot savus atšķirīgos mērķus, lai iekarotu un pārvaldītu Ķīnas teritoriju. Eiropieši jau pārvaldīja tādas Ķīnas ostas kā Šanhaja, Makao un Honkonga, savukārt Taivānu nesen bija anektējusi Japāna.
 1900. gadā šīs eiropiešu impērijas šķita varenas un joprojām alka izplesties. Gadsimta gaitā tās visas sadalījās.