Uzsprāgsim kopā
Tas ir īss mirklis, kad tuksnesis uzmirgo kā zelts un neredzētā eksplozija kopā. Tajā brīdī, īsi pirms saulrieta, pār Kizilkumu staigā lietus mākoņi. Mūs ir aizturējis Zelta pilsētas Zarafšonas pasu galda priekšnieks Ališers un pārmaiņus ar paģirainu krievu tautības šoferīti ved uz tuksneša galvaspilsētu Navoji. Vietējie miliči un specdienesta vīri nespēj izlemt, cik smags ir mūsu noziegums un kāds sods pienākas, — likt mūs cietumā, izraidīt no valsts vai tomēr palaist. Esam aizturētas jau sesto stundu, stress un bezpalīdzības sajūta pamazām pārvilkusies ar aizsargslāni.
Ceļš caur Sarkanajām Smiltīm ilgst gandrīz trīs stundas, lai gan miliči brauc pārgalvīgi ātri. Ir skaistās saulrieta gaismas, un neredzētais tuksnesis kairina acis ar savu neizskaidrojamo vilinājumu. Tur nav nekā, un tur ir viss vienlaikus. Apkārt čum un mudž sīka dzīvība, taču pāri smilšainajam izplatījumam paceļas vien ferulu apaļie pušķi. Vietējie tās sauc par zaķīšu ausīm, jo tikko piedzimušie zaķēni tur slēpjoties no saules un bīstamās pasaules.
Šobrīd arī mēs esam zaķīši, kas ieskrējuši Eirāzijas lielākā zelta karjera lamatās. Mēs tikai gribējām paskatīties, kā notiek iksestdienas sprādziens milzīgajā bedrē, kur zeltu iegūst atklātā veidā. Tas nozīmē, ka karjers ir vairāk nekā 600 metru dziļš un pa to kā mazas spēļmantiņas braukā milzīgi krāni un ekskavatori. Visas malas apvītas serpentīnveida ceļiem, kas izlokās neregulārā rakstā. Mēs priecīgi stāvam iespaidīgā karjera malā, īpašā skatu laukumā, un klausāmies signālus. Esam divu staltu, gudru vīriešu pavadībā. Aleksandrs izstiepj roku uz karjera pusi un it kā satver to saujā — tā ir ļoti skaista un pelnīta fotogrāfija, jo viņš kā jauns ģeologs šajā vietā ir meklējis un atradis zeltu. Viņam toreiz vēl nebija trīsdesmit gadu, kad tuksneša dzīles atklāja savas slēptās bagātības. Kopš 1967. gada Muruntova ir lielākais zelta karjers visā Eirāzijā, bet Aleksandrs vienīgais pārdzīvojis visus savus kolēģus — Kizilkuma pirmatklājējus. Dinozaurs, viņš par sevi smejas.
Otrs pavadonis, Kazbegs, ir ļoti skaists, stalts kaukāzietis, kas Zelta pilsētas rūpniecībai ir atdevis jau trīsdesmit vienu gadu. Pēc gada viņam pienākas izdienas pensija, un tad viņš būs brīvs kā ērglis dzimtā Kaukāza debesīs. Viņam ir sniegbalti mati un zobi, īsta vīrieša valoda un augsts amats šajā zelta ieguves kombinātā. Mēs visi esam aizturējuši elpu un gaidām, kad sāksies dūmu un sprādzienu izrāde. Aija mūs fotografē, un tā ir viena no skaistākajām bildēm šajā zemē — uz zaļa vagona pret zilām debesīm atspiedušies trīs tik dažādi stāvi, dzīvi sarunājoties, brīnuma gaidās, iedvesmoti un nedaudz satraukti… Aleksandrs, kurš neatzīst citas robežas, kā vien ģeoloģiski noteiktās, Kazbegs, kas cilvēci uzskata par citplanētiešu kļūdu, un es, kas zeltu visupirms meklē cilvēku dvēselēs. Visi pie milzīgā zelta karjera, visi sprādziena gaidās.
Divas sirēnas jau bijušas, spalgi pārkliegušas pelēko valstību. Tūlīt sprāgstvielas būs salādētas, un tad tik viss ies gaisā — kā katru trešdienu un sestdienu. Šoreiz nemaz tik daudz nespridzinās, tikai 600—700 tonnu. Citreiz esot pat pāri par tūkstoti, tad gan dūmu mutuļi aizsedzot debesis un apdullinot ausis uz ilgāku laiku.
Mēs visi esam pacilātā noskaņā, vīrieši šos sprādzienus redzējuši gana, viņiem prieks, ka mums prieks, visiem prieks, ka redzēsim kaut ko tik varenu. Skatu laukuma malā četri strādnieki kombinezonos pīpē un gaida, skatās rosību karjerā kā ieslēgtu televizoru. Sejas saulē nodegušas melnas, pirkstos neiederīgi zaigo pa zelta gredzenam. Tie ir vīrieši, kas pelna naudu savām ģimenēm, vīrieši, kam acis vēl ir dzīvas. Tālāk dažu zaļu, nīkulīgu krūmu pavēnī satupuši vīri zilos kombinezonos. Tiem gredzenu nav un sejas ir gluži vai aizslēgtas. Arī stāvi sastinguši ieņemtajās pozās, saspringuši, kā neparedzētu sitienu gaidot. Viņi ir citādi, viņiem zelta kombināts ir ieslodzījuma vieta. Cietumnieki te dzīvo brīvi, jo tuksnesī jau nav kur aizmukt. Daži bēguši, bet tā arī smiltīs garu izlaiduši. Tāpēc viņi tikai padevīgi strādā un gaida atbrīvošanu. Sprādziens karjerā ir viņu lielākā izklaide. Ko viņi ir gatavi uzspridzināt savās galvās, to cietie vaibsti noslēpj aiz deviņām atslēgām. Viņi sēž zem krūma un gaida beidzamo sirēnu.
Aizmugurē, kur rēgojas dzīvojamās barakas, kāds atlētisks vīrs pievelkas pie stieņa — viņam savs ķermenis svarīgāks par skaļu un dūmakainu sprādzienu. Aija pukst, ka karjers ir pārāk pelēks un uz bildes tik iespaidīgs neizskatīsies, bet debesis nāk mums talkā — sarodas mākoņi, uz karjera ceļiem krīt spocīgas ēnas un uzrodas arī modeļi. Jā, es tiešām no sirds gribu nofotografēties ar sirmo Aleksandru, ģeoloģijas fanātiķi, bez kura darba šī karjera nebūtu. Staltais, humora un veselīga cinisma pārpilnais kungs ir pelnījis portretu ar savu lolojumu, tā ir visa viņa dzīve! Mēs smaidām un pozējam, mēs tik ļoti gribam iemūžināt šo vareno mirkli…
Parādās arī vēl košāki modeļi — ekskursanti, kas ir tikpat priecīgi un savus nodomus neslēpj. Kāds krievu jaunais pāris pat īpaši saposušies — abi baltās, pieguļošās bezpiedurkņu maikās un baltām ķiverēm galvās. Meitenei ir ne tikai debeszili seksīgi šortiņi, bet arī tiem pieskaņoti zābaciņi. Abi viens otru neslēpti fotografē uz varenā karjera fona un neiebilst papozēt arī Aijai. Viņi izskatās skaisti un iemīlējušies, gaida sprādzienu spulgām acīm…
Bildes, piespiedu kārtā izdzēstās bildes rēgojas caur mašīnas logu, vajā pat aiz aizvērtām acīm. Esam aizturētas, mūs ved caur tuksnesi, kas izaicinoši pozē tieši mums — košs, noslēpumains, iekārojams un nesasniedzams. Lietus mākoņi veido dramatisku fonu, gaisma izlijusi kā katra fotogrāfa sapnis, bet, lai krāšņā ainava būtu pilnīga, pār tuksnesi izliecas divas varavīksnes vienlaikus. Tās ir zelta vērtas fotogrāfijas, kurām mūs vienkārši aizrauj garām. Tā ir dāvana no debesīm un fotogrāfa spīdzināšana vienlaikus. Esam aizturētas, un miličus komandēt nevaram. Karjera bildes bija labas un ir izdzēstas piespiedu kārtā, bet divu varavīkšņu rotātais tuksnesis paliek pat nenofotografēts.
Vairāk nekā divsimt kilometru mēs baudām tuksnesi, ne vārda nesakot. Vajadzētu baidīties, bet ainava ir pārāk skaista. Esam aizturētas, tomēr sievietes; noziegušās, tomēr no Eiropas Savienības; aizdomīgas, tomēr neaizskaramas… Mums ir sarūpēta vislabākā mašīna, ērta un ātra. Šoferītis ir krievs, viņu un arī mūs sargā aiz saulessarga aizbāztā Svētā Nikolaja ikona. Šoferītis vakar uzdzīvojis, šodien galīgi slābans. Viņš mūs par naidniecēm neuzskata, klausās Zemfiru. Arī izkalpoties kārais Ališers mašīnā šķiet nekaitīgāks kā savā pasu galda cietoksnī. Tur viņam vara sakāpj galvā, bet pie stūres ir jākoncentrējas ceļam. Bruņurupuču ir daudz, tie ložņā pa ceļu kā spocīgi ornamenti, bet par slepkavu negribas būt pat Ališeram. Tā nu līkumojam starp bruņurupučiem uz priekšu, cenšoties tuksnesi šķērsot vēl gaismā. Abi vīrieši ik pa brīdim samainās vietām un apstājas izpīpēt pa cigaretei. Tas ir vienīgais brīdis, kad ievilkt plaušās tuksneša gaisu un nofotografēt kaut mazu kriksīti šīs milzu bagātības. Lai arī mūs ved uz cietumu, skaistumu gribas paņemt līdzi.
Beidzamajā pīppauzē, kad glāstoši līst lietus un apvārsnis jau krāsojas sarkans, uz tuksneša lielceļa Zemfira izskan pavisam skaļi — “...vmeste vzarvjomsja... vmeste vzarvjomsja,” viņa dzied savā enerģiski piesātinātajā balsī, savā iekšējo kaislību eksplozijā, tirpas uzdzenošajā personīgumā — “… vmeste vzarvjomsja… vmeste vzarvjomsja… vmeste vzarvjomsja,” viņas balss pieņemas spēkā un ietriecas katrā uztveres šūnā. Šajā īsajā brīdī zeme saslēdzas ar debesīm, cauri ķermenim izskrien balta strāva. Zelta karjera bildes ir izdzēstas, bet eksplozija ir palikusi mūsos. Pat Zemfira to izkliedz skaļi, pat tuksnesis atbalso. Izdzēstām bildēm varbūt ir vēl lielāks spēks, tās pārvēršas citā matērijā. Tāpēc tuksnesis zibeņo, tāpēc dzied Zemfira, tāpēc vējš saceļ vērpetēs tuksneša smiltis un liek izbrīnā sastingt pat pīpējošiem miličiem.
Racionāla izskaidrojuma tam nav, bet bailes ir pazudušas. Ja ieliks cietumā, vismaz viesnīcas naudu ietaupīsim. Redz, taksometrs cauri tuksnesim bija gana ērts, arī Svētais Nikolajs miedz ar aci no mašīnas slēptuves.
“Nerunājam neko lieku, atbildam tikai uz jautājumiem,” vienojamies par stratēģiju.
“Labā ziņa ir tā, ka fiziski jūs neietekmēs,” telefona klausulē mierinoši ziņo mūsu vēstniecības pārstāvis. “Sliktā ziņa — jūs esat viņu varā, ar lēmumu viņi kavēsies ilgi un vilks laiku. Ja aizturēs ilgāk par divām diennaktīm, brauksim jums pakaļ. Tagad vienkārši atslābstiet…”
Tā arī darām. Tuksneša galvaspilsēta Navoji ir klāt, un mums paklausīgi jāatgriežas realitātē. Tādas, sapņainām acīm un konspirācijas shēmām smadzenēs, traušamies ārā no mašīnas. Zaķīši, zem ferulu stublājiem paslēpušies zaķīši, ko grasās apēst ļaunie tuksneša vilki…
