Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

ŠVĀBS

RUNĀT VIŅŠ IEMĀCĪJĀS vēlu. “Mani vecāki bija tā noraizējušies,” zinātnieks vēlāk atcerējās, “ka griezās pie ārsta.” Pat pēc tam, kad viņš pēc divu gadu vecuma bija sācis lietot vārdus, viņam attīstījās īpatnība, kas pamudināja ģimenes istabmeitu nodēvēt bērnu par “gauso”, pamuļķo un pārējos ģimenē uzskatīt viņu par “gandrīz atpalikušu”. Ik reizes, kad Albertam bija kaut kas sakāms, viņš to izmēģināja pie sevis, klusi čukstot, kamēr vārds skanēja pietiekami labi, lai to izteiktu skaļi. “Katru teikumu, ko viņš izrunāja,” atcerējās Einšteina pielūgsmes pilnā jaunākā māsa, “lai cik ikdienišķs tas būtu, viņš klusi, kustinot lūpas, atkārtoja pie sevis.” Tas viss bija ļoti biedējoši. “Viņam bija tādas grūtības ar valodu, ka apkārtējie baidījās — viņš nekad to neiemācīsies.”
 Lēnā attīstība bija apvienota ar skaļu dumpīgumu pret autoritātēm, tāpēc viens no skolotājiem lika viņam sakravāt mantas, bet otrs uzjautrināja pēctečus, paziņojot, ka viņš neko dzīvē nesasniegšot. Šīs īpašības padarīja Albertu Einšteinu par visu izklaidīgo skolēnu svēto aizbildni. Bet tās arī palīdzēja viņam izveidoties — vismaz tā viņš vēlāk pieņēma — par moderno laiku radošāko zinātnes ģēniju.
 Einšteina pašapzinīgais nicinājums pret autoritātēm lika viņam apšaubīt saņemto gudrību veidā, kāds labi mācītajiem akadēmijas dienderiem pat prātā nebija ienācis. Un Einšteins sāka ticēt, ka lēnā verbālā attīstība viņam ļāvusi ar izbrīnu vērot ikdienas parādības, ko citi pieņēma kā pašas par sevi saprotamas. “Kad sev vaicāju, kā tas gadījās, ka tieši es atklāju relativitātes teoriju, šķita, ka tas bija atkarīgs no sekojošiem apstākļiem,” reiz skaidroja Einšteins. “Parasts pieaugušais nekad neapgrūtina galvu ar telpas un laika jautājumiem. Tās ir lietas, ko viņš iemācījies, būdams bērns. Bet es attīstījos tik lēni, ka sāku brīnīties par laiku un telpu tikai tad, kad jau biju pieaudzis. Tādējādi problēmā iedziļinājos vairāk, nekā būtu iedziļinājies parasts bērns.”
 Iespējams, ka Einšteina attīstības problēmas bija pārspīlētas, varbūt šis pārspīlētājs bija viņš pats, jo mums ir dažas vēstules no Alberta mīlošajiem vecvecākiem, kurās teikts, ka viņš bijis tieši tikpat gudrs un mīļš mazbērns kā jebkurš cits. Taču visu mūžu Einšteinam bija eholālija vieglā formā, kuras dēļ viņš divas trīs reizes atkārtoja teikumus pie sevis, sevišķi, ja tie viņu uzjautrināja. Un visumā viņam labāk patika domāt attēlos, īpaši slavenajos domas eksperimentos, piemēram, iztēlojoties, kā zibens trāpa braucošā vilcienā, vai izjūtot zemes pievilšanās spēku lejup slīdošā liftā. “Es vispār ļoti reti domāju vārdos,” viņš vēlāk stāstīja psihologam. “Doma atnāk, un es pēc tam varu mēģināt to paust vārdos.”
 Abi Einšteina vecāki bija cēlušies no ebreju tirgotājiem un pauniniekiem, kas vismaz divus gadsimtus pieticīgi dzīvoja Švābijas lauku ciemos Vācijas dienvidrietumos. Ar katru gadsimtu viņi aizvien vairāk asimilējās, vismaz tā paši domāja, vācu kultūrā, ko mīlēja. Būdami ebreji pēc kultūras un izcelsmes, Einšteini tomēr maz interesējās par reliģiju vai tās rituāliem.
 Einšteins regulāri noraidīja domu, ka viņa mantojums noteicis to, par ko viņš izveidojies. “Manu senču pētīšana,” viņš mūža nogalē stāstīja kādam draugam, “ne pie kā nenoved.” Tas nav īsti patiesi. Viņam laimējās piedzimt neatkarīgi domājošā un inteliģentā dzimtā, kurā augstu vērtēja izglītību, un viņa dzīvi noteikti ietekmēja — gan skaisti, gan traģiski — līdzdalība reliģiskā mantojumā, kam bija noteikta intelektuālā tradīcija un atstumto un klejotāju vēsture. Protams, tas, ka Einšteinam gadījās būt ebrejam divdesmitā gadsimta sākuma Vācijā, padarīja viņu par nepiederošu personu vairāk, nekā viņam būtu paticis, bet arī nacionālā piederība kļuva par neatņemamu sastāvdaļu tam, kas viņš bija, un lomai, kāda viņam būs pasaules vēsturē.
 Einšteina tēvs Hermanis piedzima 1847. gadā Švābijas ciemā Buhavā, kura plaukstošā ebreju kopiena tikko bija sākusi baudīt tiesības nodarboties ar jebkuru profesiju. Hermanis izrādīja “stipru noslieci uz matemātiku”, un ģimene spēja apmaksāt viņam mācības augstākajā mācību iestādē Štutgartē, kas atradās septiņdesmit piecas jūdzes uz ziemeļiem. Taču viņi nevarēja atļauties sūtīt viņu uz universitāti, kuru lielākā daļa tik un tā bija slēgta ebrejiem, tāpēc viņš atgriezās mājās Buhavā, lai nodarbotos ar tirdzniecību.
 Pēc dažiem gadiem kā daļa no vispārējās Vācijas lauku ebreju deviņpadsmitā gadsimta beigu migrācijas uz rūpnieciskajiem centriem, Hermanis un viņa vecāki devās uz trīsdesmit piecas jūdzes attālo pārtikušāko Ulmu, kas pravietiski dižojās ar moto Ulmenses sunt mathematici — Ulmas iedzīvotāji ir matemātiķi.
 Tur viņš kļuva par partneri brālēna dūnu matraču uzņēmumā. Viņš bija “ārkārtīgi draudzīgs, maigs un gudrs”, atcerēsies Hermaņa dēls. Līdz pakļāvībai maigais Hermanis izrādījās nemākulīgs biznesmenis un mūžam nepraktisks finanšu lietās. Taču pakļāvības dēļ Hermanis bija ģeniāls ģimenes tēvs un labs vīrs stingras gribas sievietei. Divdesmit deviņu gadu vecumā viņš apprecējās ar vienpadsmit gadus jaunāko Paulīni Kohu.
 Paulīnes tēvs Jūliuss Kohs bija nopelnījis ievērojamu bagātību kā graudu uzpircējs un sagādnieks karaliskajam Virtembergas galmam. Paulīnē bija iedzimis viņa praktiskums, bet tēva skarbo dabu viņa apvienoja ar zobgalīgu asprātību, kas robežojās ar sarkasmu, un smiekliem, kas spēja būt gan lipīgi, gan sāpinoši (īpašības, ko viņa nodeva dēlam). Visādā ziņā Hermaņa un Paulīnes savienība bija laimīga, kur viņas spēcīgā personība “pilnīgā saskaņā” kompensēja vīra pasivitāti.
 Viņu pirmais bērns piedzima pulksten 11.30 piektdienā, 1879. gada 14.martā, Ulmā, kura līdz ar pārējo Švābiju nesen bija pievienojusies jaunajam Vācijas reiham. Sākumā Paulīne un Hermanis bija gribējuši zēnu nosaukt par Ābrahāmu par godu vectēvam pa tēva līniju. Bet, Einšteins vēlāk sacīja, viņiem bija sācis šķist, ka vārds izklausās “pārāk ebrejiski”. Tā nu viņi saglabāja iniciāli “A” un deva viņam vārdu Alberts Einšteins.