Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

BRĪVĪBAS UN ĢERTRŪDES IELAS STŪRIS
No 2004. gada līdz šodienai 

Retais tornis, kuram esmu skatījies sejā, stāvot ar to vienā līmenī.

Pēc ārējās formas – tipisks vācu birģeris vidējos gados. Dzimis ne vakar, apaudzis ar ģimeni, saimi un pieredzi, ko labprāt sniegtu citiem, satiekoties svētdienā pie baznīcas. Cienīts sabiedrībā un atzīts ģimenes galva. Kārtīgs, pamatīgs, apkārtnē baznīca, Ekonomikas ministrija, nopietnu kompāniju biroji, pirmajā stāvā – aptieka. Viss, kas nodrošina un apzīmē stabilitāti, dzīves sakārtotību un gaitu pēc plāna. Stāv uz galvenās Rīgas ielas, ne pašā centrā, bet ļoti cienījamā vietā tuvu tam. Uz priekšu viss ir skaidrs un aprēķināts bez raizēm.
 2003. gadā aizbraucu strādāt uz Vāciju. Gandrīz gadu dzīvoju mazā miestiņā valsts vidū, tipiskā lauku viesnīcā ar jauku krodziņu tajā. Katru dienu, braucot uz darbu un pastaigājoties vakaros, redzēju šī sakārtotā mazā miestiņa dzīvi ar pamatīgi organizētu sadzīvi, tradicionālajām šlāgerballītēm sestdienās un ZDF veidotajos Rozamundas Pilčeres ekranizējumos vienmēr rādītajiem svētdienas ģimenes gājieniem uz baznīcu. Idille, kas iemidzina savā mīļā garlaicībā.
 Un tos pašus mierīgos birģerus mēs esam redzējuši Ibizā, kur diennakts ballīšu, mūžīgā festivāla adrenalīns un endorfīni sit līdz debesīm, saule un dzīves miesiskās baudas ir galvenie pielūgšanas elki, cilvēki dzīvo vienā baudas straumē. Tie paši kārtīgie birģeri, biroju un mājas kārtības gods un pamats… Odere nopietnam uzvalkam.
 Neskati vīru pēc cepures, saka Latvijā. Nopietns uzvalks rada iespaidu un cieņu apkārtējos, oderi redz tikai, kad žakete tiek atpogāta, to dara tuvu cilvēku lokā vai tad, kad saspringt un uzmanīties vairs nav vajadzības un beidzot vari būt tāds, kāds tu esi patiesībā. Odere un dvēsele pieder žaketes īpašniekam, uzvalks domāts ārienei.
 Tas bija posms, kas būtiski papildināja profesionālo pieredzi, bet prasīja par to arī savu daļu dvēseles un atnesa sapratni tieši par to oderi, kas ir katram nopietnam un glaunam uzvalkam. Tā vienmēr ir atšķirīga. Reizēm ļoti sader ar pašu uzvalku, reizēm ir pilnīgi pretējā krāsā un stilā.
 Pēc minētā gada atgriežoties Latvijā, mums izveidojās tuvs kontakts ar sievas darba kolēģa Roberta ģimeni. Mūsu vienaudži: Roberts – izcils jurists, viņa dzīvesbiedre Irina – jauka, radoša dizainere. Roberts vēlāk kļuva par zvērinātu advokātu un pievienojās pazīstamam Vācijas starptautiskam advokātu birojam, kura ofiss atradās tieši pretim pieminētajam tornim, ēkā pāri ielai. Tieši tur, 6. stāva pārrunu telpā paveras burvīgs skats uz Ģertrūdes un Brīvības ielu un pašu torni. Tur tam var ieskatīties sejā un ieraudzīt kārtīgā birģera uzvalku un arī oderi. Roberts ar Irinu tolaik bija kaislīgi Latīņamerikas, īpaši Kubas, fani. Viss, kas veidoja latīņu dzīves būtību un pamatprieku – mūzika, rums, ēdieni, dejas –, dzirksteļoja viņos un ap viņiem. Comandante Che bija brīvības un gara neatkarības simbols. Bieži sēdējām līdz rītam, klausoties Buena Vista Social Club ritmus, pašiem gatavojot un dzerot Ron Collins un Tequila Sunrise, un runājām, runājām, runājām. Spāņu valodas muzikālā maģija, spilgtas un krāsainas emocijas filmās un dejās – tas viss bija cilvēkā, kura darbs un ikdiena paredzēja vēsu attieksmi un maksimālu līdzsvara saglabāšanu katrā darba solī. Apbrīnojams un apskaužams apvienojums. Nepieradināta dvēsele, kura katru dienu vilka stingru ierindas uzvalku. Tikšanās ar viņiem katru reizi bija kā mazais festivāls. Kādas krāšņas ballītes tika rīkotas! Reizēm pēc tam grūti bija pat savu vārdu atcerēties, kur nu vēl notikušo. Asprātīgi un plaši erudīti, šie cilvēki papildināja mūsu ģimenes leksiku ar teicieniem un vārdiem, kas jau gadiem kalpo kā definīcijas un dažu procesu vai apstākļu raksturojumi.
 Arriba!
 Tomēr, kā reizēm teica pats Roberts: “Bet ne vienmēr tas tā ir…”
 Laiks gāja, darbs un apstākļi atkal sauca mūs ar sievu uz ārzemēm, tikties ar draugiem sanāca arvien retāk. Cita vide pārņēma un izveidoja citu paziņu loku. Pazīstams brīdis gandrīz katram no mums, vai ne? Bet, kā vienreiz teicu Robertam, labu, vecu draugu priekšrocība ir tajā, ka, satiekoties atkal, nav jāskaidrojas par to, kur pazudi, kāpēc nezvanīji, ko darīji. Mēs priecājamies viņus satikt vienkārši tāpat, jo kopā ar savējiem mūsu dzīvē atgriežas siltuma un prieka mirkļi, kas palīdz pārvarēt rudens pelēkumu, drēgnumu un panīkumu. Veci draugi mainās izskatā, maina ieradumus, uzskatus un reizēm arī ģimenes, bet vienalga paliek saprotami un tuvi. Tikšanās pēc vairākiem prombūtnes gadiem apstiprināja to pilnā mērā. Esam mainījušies visi, darbs, sadzīve, piedzīvotais un pieredzētais. Viss ir atstājis savu zīmogu katrā no mums.
 Taču saruna plūda tikpat viegli kā iepriekš, piepildīta ar piedzīvoto, uzkrāto jauno pieredzi.
 Roberts jau vairākus gadus ir mūsu ģimenes advokāts, divu skaistu meitu tēvs un solīda biroja amatpersona. Palīdz saspringuma brīžos ar izcilu profesionālu darbu un viedu vēsu padomu. Kokteiļi, latīņu ritmi un Če Gevara ir palikuši pagātnē – visam savs laiks. Tomēr reizēm pēkšņi viņa acīs uz mirkli uzspīd tas azartiskais velniņš revolucionārs, ļaujot ar vieglu smaidu atcerēties bijušo festivālu gadu jautrību.
 Mēs sēdējām viņa birojā jau minētajā ēkā pretī klasiskā jūgendstila tornim, kurš ar savu nopietnību, pārdomātajām detaļām un iespaidīgo formu pilnībā atbilst advokāta tēlam, kam jābūt nesatricināmam un skrupulozam, jo burtiski katrs komats var izšķirt dažreiz cilvēku likteni. Un, apspriežot nopietnus jautājumus, meklējot risinājumu variantus, es vienalga laiku pa laikam domās atgriezos tajās ugunīgā prieka dienās, kad ar šo cilvēku, kas tagad ir tepat man pretī nopietnā uzvalkā, esam sēdējuši Purvciema dzīvoklī uz grīdas, sapņojuši un dalījušies ar iespaidiem par lidojumu ar helikopteru virs Kastro partizānu kauju vietām Sierra Maestra Kubā, klausoties mūziku, saukuši tādus vārdus kā Cesaria Evora, Compay Segundo... Dzīves burvība ir spējā apvienot kādreizējo ar šodienu un pasniegt tev to no jauna.

Par godu tai vietai, kas sevī apvieno arhitektūras pamatīgumu un nepārtrauktu centrālās ielas dzīves plūsmu, un cilvēkam, kas tikpat pārliecinoši vieno sevī neapturamo dzīves enerģiju ar gadiem arvien pilnīgāko viedumu un ķirurģisko precizitāti detaļās, dzerams būs šāds vīns…

Domino De Pingus, Flor de Pingus, 2005

Ribera Del Duero DO, Castilla y Leon, Spain, 14%, ogas – 100% Tempranillo

Fantastisks spāņu vīndaru radītā paraugs. Otrais vīns slavenajam Domino de Pingus vīnu namam, kura vīni ir ieguvuši pasaules slavu un pilnīgi pamatoti ir iekļauti labāko un diemžēl dārgāko vīnu skaitā. Šis vīns no pirmā skatiena ir tāds pats labs, kārtīgs uzvalks – kvalitatīvi šūts, bez defektiem, līdzsvarots, izturēts, bez trūkumiem. Pats nosaukums un reģiona apzīmējums skan kā spāņu granda tituls. Bet… ļaujiet viņam uzelpot, izlaidiet ārā no biroja, pudeles, dodiet sagaidīt piektdienas vakaru, un tā gandrīz vai dzīvnieciskais spēks, kaisle un tanīnu jauda dāvās jums tādu garšu un emociju festivālu, kas ieraus jūs dzīves svinēšanā līdz pirmdienas rītam. Kaislīgā tumšā, gandrīz vai melnā ķiršu krāsā, piesātinātās vasaras dienvidu ziedu, hamona, ozola, eļļota kuģa klāja un kaltētu ķiršu smaržas liks galvai reibt no sapņiem par flamenko deju kaislībām, spāņu ģitāras skaņām un Commandante Che piedzīvojumiem.

Viens mans labs draugs ir atradis arī tādu apzīmējumu šim vīnam: “Nepieradināts pilsētnieks.” Būtībā tas ir arī vīns tiem šodienas kārtīgajiem ar jaunības velniņiem acīs.