Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Bārbalas Simsones recenzija Simt aukstu ūdens malku (Kultūras Diena)

25. novembris

Ventspilī.
 Proza ir mana labākā draudzene. Šais laikos tas neko daudz neizsaka, jo īsta draudzība nav augstā vērtē un tālab sastopama reti. Izplatītāks ir izdevīgums un paziņu simti vai tūkstoši kā svētās aprites mazās, zāļainās takas.
 Bet Proza ir īpašs draugs/draudzene. Tu vari viņai stāstīt pilnīgi visu, bet viņa nenodos, neklačosies, neaprunās un nepīs intrigas. Viss paliks viņā. Tevis uzticēto jūs pa abām laiku pa laikam pārvērtīsiet tik gudri, ka šķitīs — tas ir stāsts par tevi, nevis mani. Proza ir laba klausītāja, vari tarkšķēt kā par tuvāko zvaigznāju izmēriem, tā smaržu flakona dizainu. Gan par mātes kavalieru sejas izteiksmēm, gan savu garastāvokļu atkarību no mēness gaitas sevī un izplatījumā. Neko viņa neaizmirsīs. Kad tu pati jau būsi aizmirsusi, viņa izcels no tev šķietami nezināmas dzelmes acu priekšā, lai mēs pa abām tad spētu radīt to atmosfēru, to telpu, noskaņu un smaržu, kāda iespējama tikai starp mums.
 Tomēr ir daži nežēlīgi nosacījumi attiecībās ar Prozu. Tu nekad nedrīksti viņai melot, un tu nedrīksti viņu atstāt novārtā. Proza nav nekāda draugaļa vai mīļākais, ar ko piedzīvot varavīkšņainu atklāsmju pārsātinātas nedēļas nogales, par ko sentimentālajā vecumā stāstīsi mazbērniem. Proza nav īslaicīgs sakars, tālab vienmēr smieklīga ir tās salīdzināšana ar dzeju, vienai uz otru pakāpjoties vai grūstoties uz pjedestāliem.
 Proza necieš ārišķību, blīkšķi, blākšķi, paukšķi un citus efektus, tie ir viņas asinsritē, nevis uz ādas.
 Proza grib vienmēr būt tev klāt. Diendienā. Tiesa, viņa neiejaucas, kā mēdz mirkļu draudzenes vai draugi, iedomādamies izkārtot tavu likteni vai sadzīvi, sparīgi ņemot to savās nesavtīgajās rokās, bet aizmirstot pajautāt, kā tu patiesībā jūties. Proza ir nemitīga klātbūtne bez aizgādnieciskuma, klātbūtne bez pretenzijām uz savu liktenīgo lomu, taču klātbūtne pat tavās attiecībās ar ikvienu citu cilvēku. Pat to, kuru iemīli, mīli vai iekāro. Viņa ir klāt, un tava personiskā dzīve vienmēr ir trijatā. Proza nepaģēr piesavināties tavas jūtu straumes sev, bet viņa tajās gan peldēs, gan bangos līdzi. Arī tad, kad tev ir neizciešami smagi, kad asiņo tavs egoisms un patmīla, viņa arī ir turpat. Vienaldzīgāka par nāvi. Viņa nemierina, viņa ir auksta un nepazīst līdzjūtību, ja vien tā neesi tu pati, kas putro līdzjūtību ar spēju uzklausīt un klausīties.
 Protams, tu vari viņu triekt ratā, ja nevēlies dzīvot kopā ar kādu, kas pat nav tava ēna, bet neierāmēts, šķautņains un tevī pašā iekšupvērsts spogulis. Ir iespējams izvēlēties, ir iespējams atsacīties. Bet nekad nebūs iespējams aizmirst kopā dzīvoto laiku, mūsu divata radīto dimensiju, kam nav analoga un imitācijas iespēju.
 Nianses un formu arhitektūra, kas paslīd garām lasītājam, nozīmes un šifri, ko neuzpazīst kritiķi, — to visu Proza iesūc sevī, labsajūtā ņurdīgi murrādama. Jo biezākā klājienā, jo viņas gandarījums ir dziļāks, uzņemot sevī tavas dvēseles un apziņas sarežģītos kontrapunkta trombus.
 Ne viss, kas Prozai uzticēts, nonāks citu acīs. Viņa netic daiļiem jūtuļošanās būrumiem un idilliskām vārdu krellēm, kas grab pašas savā meldiņā, tās viņai pat derdzas, tad viņa aizsūtīs tevi paciemoties pie savām attālajām, bet ļoti viesmīlīgajām māsīcām — Psiholoģijas, Psihoterapijas un Grafomānijas. Tomēr proza ir augstsirdīga un sevī vien skumji nopūtīsies, ja tu uzvilksi viņas, ne savu kleitu un spridzēsi ar viņas diadēmu kā savējo publiskās pasākšanās un ceremonijās.
 Par spīti šodienas realitātēm, Proza vienlīdz necieš kā manierību, tā prastumu. Jo viņai vispār nepiemīt virspuse. Ja kritiķi tādu atrod, visticamāk viņi kaut ko citu sauc Prozas vārdā. Proza ļauj dzīvot sarežģītu apziņas dzīvi. Tā nav dota kā dāvana vai tāls ceļojums, tā ar viņu ir līdzradāma, kaut bez parauga tā saucamajā reālajā dzīvē. Manā un Prozas kopējā pasaulē ir neizsakāmi skaisti, taču neizsacīta šī pasaule zūd. To Proza pieprasa. Pretējā gadījumā tu attopies pie avīžraksta tukšā istabā, kurā tavas draudzenes it kā nekad nebūtu bijis. Un tomēr viņa ir, vien tavu vājuma brīdi taktiski pieņēmusi zināšanai bez moralizējošiem komentāriem.
 Par savu labāko draudzeni varu stāstīt daudz un gari, taču tas šolaiku racionālajam cilvēkam nevar lietišķi noderēt. Jo mana Proza ir tikai mana Proza. Un jebkuram otram, kurš pieņem iepriekšminētos apdraudējumus, būs pašam sava. Un — viena vienīgā. Jautājums — vai ir vērts — ir gandrīz nepieklājīgi intīms. Ja dzīvē vispār pastāv garantijas, tad man šķiet, ka ar Prozu kopā nevar dzīvi nodzīvot Pozā. Domāju, ka šim laikmetam tā ir dievišķa greznība.