Es, protams, varētu izdomāt dažus interesantus arābus un citu tautību musulmaņus — pietiekami atšķirīgus un gleznainus gan pēc izskata, gan pēc pasaules uzskata, gan pēc dzīvesvietas —, kuri dažādās eksotiskās vai vismaz interesantās situācijās detalizēti un izjusti būtu stāstījuši man par to, kā savu islāma ticību saprot un izjūt, un izdzīvo tieši viņi.
Īstenībā tajos apmēram divdesmit gados, kas pagājuši kopš laika, kad es, pilnīgi neko nejēdzot un nesaprotot ne par musulmaņiem, ne par viņu Dievu, devos savā pirmajā klejojumā pa islāma pasauli, šādu sarunu ir bijis ne mazums. Taču visas tās no manas puses ir bijušas ļoti piesardzīgas — un no sarunas biedriem arī.
Neviens no viņiem nav ne mēģinājis ar jatagana vai šahīda jostas palīdzību tūlīt un uz vietas pievērst mani īstenajai ticībai, ne manā acu priekšā ar akmeņiem nomētājis savu sievu, kas atļāvusies man aizdomīgi uzsmaidīt, ne pat spiedis kopā noskaitīt īsu lūgšanu pirms maltītes ģimenes (viņa ģimenes) lokā. Nē, nekā tamlīdzīga — viņi visi vienmēr ir bijuši neuzbāzīgi un ieinteresēti ja nu vienīgi mana maciņa saturā.
Pat tie pāris angliski tīri labi runājošie šiītu mullas Irānas vissvētākajā un ticības jautājumos mācītākajā pilsētā Komē, kuriem esmu bāztin uzbāzies ar jautājumiem, nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos mani kaut kādā veidā apgaismot, atgriezt un pievērst. Drīzāk viņu vēsajā pieklājībā ir bijis jaušams kluss lūgums Dievam, lai taču viņš ātrāk pavērš uzmācīgā ārzemnieka skatus un soļus citā virzienā.
Bet vienu īsu, toties pamācošu sarunu par islāmu gan atceros kā tādu, ko noteikti vajadzētu atstāstīt. Tā ir viena trakoti sena saruna — tālajā 2001. gadā, kad aizbraucu uz tobrīd vienu no mierīgākajām un gan vietējiem iedzīvotājiem (vismaz tiem, kuri nevēlas līst politikā vai pārāk ekstrēmā islāmā), gan ārzemniekiem drošākajām pasaules valstīm. Lai cik šis raksturojums tagad izklausītos dīvaini, runa ir par Sīriju.
No Damaskas līdz tuksneša pērlei Palmīrai sagrabējušā autobusā pa palsu un vienmuļu tuksnesi jābrauc trīsarpus stundas, un galamērķī kaut kā tā sanāk, ka pēc islāmistu mežoņu tagad jau saspridzināto un citādi iznīcināto romiešu tempļu un kapeņu palieku apskates gluži nejauši satieku visas šīs antīkās saimniecības pārraudzītāju, tobrīd jau daļēji pensijā aizgājušo Hālidu Asaadu.
Kaut ko par leģendāro Palmīras arheoloģisko dārgumu uzglabātāju esmu lasījis jau pirms tam. Un arī par vienu no viņa piecām meitām, kuru Hālids Asaads par godu Palmīras trešā gadsimta valdniecei bija nosaucis par Zenobiju un kura bija vietējā muzeja kolekciju glabātāja (viņas vīrs bija muzeja direktors). Jā, un arī par vecāko no viņa sešiem dēliem Valīdu, kurš dzimis vienā gadā ar mani, pēc profesijas inženieris, bet deviņdesmitajos gados pievienojies muzeja darbiniekiem.
Protams, kas tobrīd varēja zināt, ka piecpadsmit gadu vēlāk Islāma valsts mežoņi Hālidu Asaadu būs nogalinājuši un viņa līķi izlikuši publiskai apskatei kādā Palmīras modernās daļas — Tadmoras — ielā, bet par Valīda likteni vispār nebūs nekādu ziņu. Simpātiskajam briļļainajam onkulītim, ar kuru sarunājos ar gida starpniecību, tobrīd jau tuvojas septiņdesmitā jubileja, taču ņiprs un enerģisks viņš ir bez gala — tā vien šķiet, ka gatavojas dzīvot līdz simt gadu vecumam, ja ne vēl ilgāk.
Nu, lūk, un par islāma lietām onkulītis, kurš pats acīm redzami nav nekāds briesmīgi ticīgs cilvēks, man teic vārdus, kurus labi atceros vēl tagad:
“Par islāmu netici nevienam. Runātajos vārdos nav patiesības, īpaši, ja tos saka arābs. Es esmu arābs, es zinu. Drukātajos vārdos ir jau vairāk patiesības — tie nekur neaizbēgs, tie paliks tieši tādi, kā ir uzrakstīti. Bet vēl vairāk patiesības ir darbos.
Ja gribi kādam pastāstīt par islāmu tā, lai tevis rakstītajā ir kaut daļa patiesības — un vairāk nav dots nevienam pasaulē —, tad paņem visu to, ko tu šeit un citviet esi redzējis, izlasi vismaz desmit biezas grāmatas, kuras par islāmu uzrakstījuši dažādu tautu un ticību cilvēki, tad salīdzini izlasīto ar to, ko esi redzējis, un tad vari mēģināt kaut ko pastāstīt citiem...”
Jaukā onkulīša (cerams, ka Muhameda mācība nav bez pamata un viņam kā moceklim vieta musulmaņu paradīzē jau ir rokā) padoms ir ņemts vērā, un tad nu visu pēc kārtas, iespējami īsi un skaidri.
Musulmanis, ko daži tagad grib saukt par muslimu, bet savulaik dēvēja par muhamedāni, ir cilvēks, kura reliģija ir islāms. Islāms arābiski nozīmē pakļaušanos Dievam un ir vispārpieņemts šīs reliģijas nosaukums, savukārt islāmists jau ir nevis vienkāršs islāmticīgais, bet gan musulmanis, kurš atbalsta islāma principu ieviešanu arī valstiskā līmenī.
Korāns (vai, ja vēlaties, Kurāns, Kur’āns un vēl visvisādi) savukārt ir musulmaņu svētie raksti, un īstens islāmticīgais to bez kādas stomīšanās uzskata par Dieva vārdiem, tieši šādā veidā pravietim Muhamedam (Muhammedam, Mohammadam utt.) divdesmit divu gadu laikā nodiktētiem.
Turklāt īstais Korāns, īstie Dieva vārdi var būt tikai un vienīgi arābiski — visi tulkojumi ir vien tādas ēnas un atblāzmas, nekas vairāk. Palasiet Korānu kaut vai Ulža Bērziņa tulkojumā, tad salīdziniet to ar Imanta Kalniņa variantu, un sapratīsiet, ka šis apgalvojums nav bez pamata. Izņemot dažas sadaļas, Bībele ir ikdienišķa, pietiekami lietišķa proza, gandrīz vai tāds kā socreālisms, toties Korāns ir kaut kas pavisam cits.
Tas lielā mērā saistīts ar to, cik ļoti arābu valoda atšķiras no lielākās daļas citu pasaules lielo valodu, un arī ar to, cik lielā mērā šīs valodas īpatnības ietekmē tajā runājošo pasaules uztveri un savstarpējo komunikāciju. Cik nu pats kā arābiski nerunājošs un nesaprotošs varu spriest, ļoti precīzi to raksturo visnotaļ pretrunīgi vērtētās grāmatas “Arābu prāts” autors Rafaels Patai:
“Neviena man zināmā valoda pat tuvumā netiek arābu valodai retoriskā spēka ziņā, spējā iekļūt zem un aiz intelektuālās saprašanas tieši pie emocijām un ietekmēt tās. Šajā ziņā arābu valodu var salīdzināt tikai ar mūziku. Angļu valodas runātājiem savas valodas ietekme uz viņiem ļoti atšķiras no lieliskas mūzikas ietekmes. Savukārt arābu valodas runātāji gan uz valodu, gan uz mūziku reaģē būtībā vienādā veidā, izņemot vienīgi to, ka viņu reakcija uz valodu ir, visticamāk, dziļāka, intensīvāka un emocionālāka.”
Realitātē — un par to no savas pieredzes atkal varu spriest es — tas nozīmē to, ka arābus vairāk aizrauj vārdi nekā idejas un vairāk idejas nekā fakti, ka arābu diskusijā parasti uzvar nevis fakti, bet pārliecinoši emocionāli argumenti, ka pārspīlējums arābiem ir norma: ja jūs sīrietim sakāt “sveiki” — marhaba vai ahlan —, viņš parasti bez domāšanas atbildēs “divreiz sveiki” — marhabtain vai ahlain — vai “sveiki un esiet sveikti” — ahlan wa sahlan. Arī — ka darbības vārdu īpatno formu dēļ Dievs kaut ko mierīgi var darīt gan pagātnē, gan nākotnē, ka hronoloģija nav īsti svarīga un ka, tēlaini izsakoties, ornamenti vienmēr būs svarīgāki par rāmi, ko tie izgrezno, par pašu gleznu nemaz nerunājot.
Islāma pasaulē — ar to saprotot ne tikai arābus, bet arī turkus, persiešus (irāņus) un vēl citas tautas un tautības — simbolu bieži vien ir pat vairāk nekā skaidru, nepārprotamu apzīmējumu. Bet tā ir tikai jūsu kā svešinieka problēma, ka jūs tas viss mulsina un liek justies kā Alisei Aizspogulijā, — ikviens šīs pasaules iemītnieks jau ar mātes pienu ir uzsūcis šo simbolu nozīmi un to vidū jūtas kā mājās.
Ja arābs citē senu sakāmvārdu “Laulība ir liktenis un nolemtība”, citam arābam automātiski būs skaidra tā patiesā nozīme — nebūt nav nepieciešams apprecēties ar to, kuru tu mīli. “Halime atgriezās pie savas vecās dabas” — cilvēciskās būtnes nespēj sevi mainīt, un, ja arī mēģina, nekas tām nesanāk. “Lai arī kas apprec manu māti, viņš būs mans patēvs” — es klausīšu un respektēšu ikvienu, kuram ir augstāks statuss vai kurš ir varenāks par mani, lai kas viņš arī būtu. “Savas dzīves laikā koks tā arī nesasniedza savu Dievu” — neesi pārāk ambiciozs, samierinies ar to, ko Dievs tev devis. Un tā tālāk, un tā tālāk.
Vēl vairāk tas attiecas uz, piemēram, persiešu dzeju (atcerieties — persieši, kurus mūsdienās visus kopā dēvē par irāņiem, nav, nav, nav arābi un apvainojas, ka viņus par tādiem uzskata).
Var gadīties, ka būsiet pabrīnījušies: kā gan iespējams, ka, piemēram, Omara Haijāma poēzija ir pilna ar reibinošu dzērienu slavinājumiem, lai gan, kā zināms, alkohols labam islāmticīgajam ir kategoriski aizliegts. Bet, re, ko raksta Irānā ieprecējusies grieķiete, grāmatas “Irāņu vidū” autore Sofija Kutlaki:
“No pirmā acu uzmetiena persiešu dzeja var šķist bezgalīga pļāpāšana par vīnu, reibumu, miesaskāri un bezcerību, bet zem vārdu virspusīguma ir apslēpta dziļāka jēga. Piemēram, persiešu poēzijā “vīns” (kuru musulmaņiem ir stingri aizliegts lietot) nozīmē ekstāzi, kas iegūstama Dieva mīlestībā.
Par “apreibušu” sauc mistiķi, kurš sasniedzis ekstāzes stāvokli, bet “krogs” īstenībā apzīmē sirdi. Neviennozīmīgais izteiciena “seju mīli manu” simboliskums rodas tāpēc, ka persiešu valodā nav dzimtes gramatiskās kategorijas. Pirmoreiz izlasot, var šķist, ka tā ir vēršanās pie sievietes, bet patiesībā — pie Dieva Sejas. Vārdi “matu šķipsna”, “cirtas”, “aizkari” un “šķidrauti” apzīmē laicīgās domas, kas sedz Dieva Seju. “Reibinošās smaržas” simbolizē Viņa dāvāto svētību. Ūdens ciklu dabā (izgarošana, pārvēršanās mākoņos, tad nolīšana un atgriešanās ar upi okeānā) izmanto kā izvērstu dvēseles ceļojumu metaforu: tā atdalījusies no Dieva, iemiesojusies, izgājusi garīgu ceļu un atgriežas pie sava avota...”
