Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Roberts Frisbijs

Kuka salu lielākās salas Rarotongas galvaspilsētas Avaruas ostā valda milzu rosība. Tā nav pasaules dzīvīgākā osta: ja neņem vērā kādu paretam ienākošu kravas kuģi, pārsvarā te rindojas tikai visdažādākie tūristu ekskursiju kuģīši un motorjahtas, kas piedāvā diezgan vienveidīgu (un dārgu) izklaides klāstu — iebraukt dziļāk okeānā un tur makšķerēt atkarībā no sezonas tādas, šitādas vai vēl citādas zivis. Nu, vai arī palikt tepat kaut kur tuvumā un pasnorkelēt, panirt un papiknikot. Ko gan vēl citu darīt laiskiem tūristiem Dienvidjūras salās?
 Šodien viss ir citādi — beidzot tālā un neikdienišķā ceļā gatavojas doties kompānijas Taio Shipping kravas kuģis Maungaroa II. “Beidzot” — tas vēl ir tā maigi teikts: šis būs pirmais kuģis uz nomaļo, vairāk nekā tūkstoš simt kilometru attālo Pukapukas salu kopš pagājušā gada decembra. Kopš tā laika sala ir bijusi nošķirta no pasaules, jo, lai gan teorētiski uz salu var arī aizlidot (lidojums prasa aptuveni piecas stundas), 1994. gadā uzbūvēto Pukapukas skrejceļu lieti sabojājuši tik pamatīgi, ka lidmašīnām nav iespējams nosēsties.
 Paši pukapukieši uzskata, ka viņu senči salā ieradušies jau gadus piecsimt pirms mūsu ēras. Pašlaik Pukapuka ir trīsstūrveida atols ar trim saliņām — Motu Ko, Motu Kotava un Vale, kopējā platība nedaudz vairāk kā trīs kvadrātkilometri, bet pastāv versija, ka kādreiz tā bijusi milzīga sala — tik liela, ka Nasavas saliņa, kas atrodas apmēram sešdesmit kilometru no Pukapukas, bijusi šīs pašas lielās salas sastāvdaļa. Taču lielā sala nogrimusi, palikušas tikai tās kalnu virsotnes.
Tieši Pukapuku eiropieši atklāja pirmo no visām Kuka salām — 1595. gada 20. augustā to pamanīja spāņu ceļotājs Alvaro de Mendanja, kurš to nosauca par Sanbernardo. 1765. gada 21. jūnijā salu pamanīja britu ekspedīcija, kuras vadītājs Džons Bairons to nosauca par Briesmu salu — augsto viļņu dēļ, kas bija lieguši tai tuvoties. Savukārt franču piedzīvojumu meklētājs Pjērs Fransuā Perons to nosauca par Ūdra salu (vienkārši tāpēc, ka par “Ūdri” sauca viņa kuģi).
 Piedzīvojumu te nav trūcis nekad. 1863. gadā ieradās Peru vergu tirgotāji, kuri aizveda verdzībā simt četrdesmit piecus saliniekus, no kuriem atgriezās tikai divi, 1868. gadā pirāts Bullijs Heiss aizveda līdzi vēl četrdesmit. Otrā pasaules kara laikā salinieki izglāba trīs ASV kara lidotājus, kuri glābšanas plostiņā bez ūdens un pārtikas bija izdzīvojuši vairāk nekā mēnesi. 2005. gadā ciklons Persijs sagrāva trīs ceturtdaļas salas māju...
 Četri skolotāji, kas mana brauciena laikā gatavojas beidzot doties uz Pukapuku, Rarotongā bija iestrēguši jau kopš janvāra vidus, reizes desmit viņiem bija solīts, ka nu jau gan tūlīt, tūlīt, bet nekā. Un nu beidzot! Salas Niuas skolas direktors vietējai avīzei stāsta, ka šis ir viņa mūža pirmais brauciens ar kuģi. Uz salu dodas divdesmit pieci vai divdesmit seši pasažieri un vēl astoņi apkalpes locekļi, simt tonnu kravas. Lielākā daļa pasažieru gulēs uz klāja, bet četri ir papildus samaksājuši sešsimt piecdesmit dolāru katrs par savu koju kajītē.
 It kā jau Pukapukas skrejceļš tiek labots. Vietējā avīzītē esmu izlasījis, kā pie Kuka salu valdības pārstāvja uz rīta kaikai (tātad — lietišķām brokastīm) tiek pieņemti cilvēki, kas Pukapukā centušies sakārtot vairāk nekā pusotru kilometru garo un trīsdesmit metru plato skrejceļu. Tas nav bijis ne viegls, ne ātrs darbs: kad skrejceļa atjaunotāji ar baržu ieradušies Pukapukā, viļņi veselu nedēļu nav ļāvuši izkraut nepieciešamās mašīnas un iekārtas. Kad tas beidzot izdevies, ieradās ciklons Maiks un skrejceļa jauno segumu aši aizskaloja, bet vēl pēc tam sācis pietrūkt degvielas.
 Atzīšos, ka arī es pāris dienu esmu apsvēris kāpšanu uz kuģa un došanos ar to nezināmajā — ne attiecībā uz maršrutu, bet uz ceļojumā pavadāmo laiku un jo īpaši atgriešanos atpakaļ Rarotongā noteikti. Divdesmitā gadsimta divdesmitajos—četrdesmitajos gados salu gadā apmeklēja divi trīs kuģi, ne vairāk, un salīdzinājumā ar Pukapuku Pitkērna varēja lepoties ar kuģu vizīšu biežumu. Valdības aģenti salu uzskatīja par “grūtību posteni”, un, atšķirībā no citiem punktiņiem Klusā okeāna lielā, zilā tukšuma kartē, attiecībā uz Pukapuku nekas īpašs nav mainījies arī tagad: turp dodoties, parasti nav ne mazākās drošības, kad varētu atgriezties. Skaidrs ir tikai viens— noteikti jārēķinās ar to, ka tuvākajos mēnešos nekādas svarīgas darīšanas kur citur nevari ieplānot.
 Laiks — šī vārda Klusā okeāna izpratnē — savukārt ir tieši tas, kā man nav. Man ir, ilgākais, divas nedēļas, bet ir skaidrs — ja es vēlos uz salas palikt kaut dažas dienas, ar Maungaroa atpakaļ braukt nevarēšu, un tas savukārt nozīmē, ka es tur varu pavadīt arī vairākus mēnešus. Turklāt, pat ja salas skrejceļš būs salabots (kas mazticams) un Air Rarotonga sadomās atjaunot reisus uz Pukapuku (kas tāpat mazticams), es gluži vienkārši nevarēšu atļauties lidmašīnas biļeti, kas pilnīgi noteikti maksās četrciparu skaitli gan jaunzēlandiešu, gan arī amerikāņu dolāros.
 Tā nu Pukapukas apmeklējuma vietā man nākas samierināties ar citu ceļojumu — klīst pa tā cilvēka pēdām, kura vārds ir gandrīz vai sinonīms Dienvidjūras salu maģiskajam vilinājumam, kas cilvēkam atņem veselo saprātu, liek viņam dauzīties riņķī un apkārt, dzenoties pakaļ nesasniedzamam sapnim, un tad beigu beigās nomirt trūkumā, likteņa salauztam. Turklāt parasti šī dzīšanās nopakaļ sapnim nekādu slavu un atpazīstamību nedod arī pēc nāves — jums taču neko neizsaka tāds Roberts Dīns Frisbijs, vai ne? Loģiski, pirms mana brauciena arī man neizteica.
 Arī pirmie soļi viņa pēdās manī rada tikai izbrīnu un neizpratni. Kad klejoju pa Rarotongas gana daudzskaitlīgajiem kapiņiem, šis noteikti nebūtu tas kaps, ko es ievērotu. Te ir daudz visādā ziņā gleznaināku kapavietu, nekur citur nemanītu — ar milzu akmens plāksnēm, ar gariem mirušā aprakstiem, ar viņa paša, viņa suņa, viņa auto fotogrāfijām. Uz sešpadsmitgadīgā Džordžerahi Taraurahi Džimija Polikas kapakmens, piemēram, attēlots ne tikai viņš, bet arī viņa sērojošā māte. “Ngakeuata-Te-Marae-O-Te-Evangelia Ngametua-Mataroa, mirusi divdesmit septiņu gadu vecumā, Keutekarakias Nikolasa Mataroas sieva, Kautekarakias Džubilija Ričarda Kena Juniora un Moetautuas Gramateas Mataroas māte,” tas vēl nav garākais radurakstu izklāsts.
 Īpaši iekrīt acīs nomaļus stāvošais Teinas Marokuras Ngamatas, tā sacīt, memoriālais komplekss: vistu bars necienīgi bradā pa prāvu kapavietu, uz kuras plāksnes ir pilns komplekts — nelaiķa, viņa suņa un viņa auto attēli, raduraksti, gari un plaši atvadu vārdi un cerība kādreiz atkal satikties kādā labākā pasaulē, tad vēl kaska, stilizēts automāts un kareivja mantu maiss, kā arī prāvs koraļļa gabals un apbalvojumu uzskaitījums.
 Vēlāk noskaidroju — ūsainais vīrs, ko visi pazinuši vienkārši kā Inu, 2006. gadā trīsdesmit septiņu gadu vecumā gājis bojā karā Irākā, kur kā civilais līgumnieks bija nostrādājis jau divus gadus un gatavojās nostrādāt vēl trīs. Ina gājis bojā, kad viņa vadītā kravas automašīna uzbraukusi uz mīnas. Pirms došanās uz Irāku armijā pavadījis desmit gadu, viņa ģimene ir lieli zemes īpašnieki Rarotongā, arī zeme, uz kuras atrodas tuvējā baznīca, ir viņu dāvināta. Bēru runu galvenais motīvs bijis — retā reize, kad Kuka salu iedzīvotāja aiziešana viņsaulē ir izpelnījusies vietu pasaules ziņās.
 Šāda atvadu spilgtuma un vārdiski krāšņa poētiskuma šajos un arī citos kapiņos Rarotongā ir bez sava gala. Kamēr vārstu muti apbrīnā un līkņāju ap kapu plāksnēm, garām cits pēc cita gan bariņos, gan pa pāriem CICC baznīcas (saīsinājums no Cook Islands Christian Churchyard) virzienā sāk naski doties baznīcēni — daudzi ar vēdekļiem un saulessargiem, visi ar lūgšanu grāmatām, apaļīgās sievietes (citādu te nav) iespīlētas baltās kleitās, arī visi vīrieši ir baltos uzvalkos.
 Viens no garāmejošajiem pēkšņi novirzās no maršruta, pienāk man klāt un laipni — visi rarotongieši ir jauki, laipni un smaidīgi, citādus man neizdodas pamanīt — pavilina mani mazu gabaliņu tālāk un, rādot uz necilu plāksnīti, nosaka: “Noteikti TO meklējāt? Te tas ir!” It kā viss ar to būtu pateikts, balti tērptais brūnais kungs dodas tālāk savās dievlūdzēja gaitās, mani atstājot brīnāmies — kāpēc gan man vajadzētu meklēt kapiņu, kurā, spriežot pēc uzraksta uz kapakmens, guļ:

“Robert D Frisbie
California
MUS 2 CL 8 CAVALRY
WORLD WAR I
APRIL 16 1895 NOV 19 1948.” 

Amerikānis — tas skaidrs. Laikam kāds militārists, tikai mazāk svarīgs par Irākas kara varoni un karojis pāris karu iepriekš — tas savukārt izriet no trešās un ceturtās rindiņas. Bet vairāk par to — ne jausmas. Tā arī iesākas mana neklātienes pazīšanās ar Robertu Dīnu Frisbiju, kā izrādās, vienu no slavenākajiem, ja ne visslavenāko Dienvidjūru romantiķi un vientuļnieku, daudzu grāmatu autoru un citu grāmatu varoni.
 Nevienu no Frisbija grāmatām es gan neizlasu, lai gan tādu viņam ir vismaz astoņas, tostarp ar tik skaidri saturu aprakstošiem nosaukumiem kā “Pukapukas grāmata”, “Mana Taiti”, “Kopras sala”, “Iekāres sala”, “Amaru: Dienvidjūru romantika” un ““Rītausma” burā uz ziemeļiem”. Pārīti es tiešām mēģinu palasīt, bet ātri secinu, ka tik garlaicīgu, nūģīgu lasāmvielu ne katru dienu gadās sastapt. Gribot negribot nāk prātā bende no Kārļa Skalbes “Bendes meitiņas” — kā tam “kāda skaņa viņa kaklā meklēja vārdus” un kā tas “bija kā aizsmakusi dzeguze, kura grib kūkot, un tas bija briesmīgi”. Acīm redzami misters Frisbijs ir ļoti gribējis rakstīt, bet nekas lāga nav sanācis.
 Taču īsto grāmatu Frisbijs rakstīja ar savu dzīvi — vieni teiks, ka traģisko, bet citi, ka piepildīto un romantisko. Mana īstā pazīšanās ar viņu sākas Taiti galvaspilsētas Papeetes Hotel Tiare. Izrādās, tieši šajā vecmodīgajā centra viesnīcā, kur es pavadu pāris nakšu, ap 1920. gadu brokastojis Frisbijs un neviens cits kā slavenās “Bauntija” grāmatu triloģijas līdzautors Džeimss Normans Hols.
 Viņš vēlāk atminējās, kā saticis dīvaino cilvēku ar portatīvo rakstāmmašīnu un fotoaparātu, kurš apbrīno iezemiešu iztikšanu bez liekuļošanas, par civilizāciju runā ar neredzamām “pēdiņām”, skatās uz ostu un saka — viss ir tieši tā, kā es biju cerējis. Nē, ne jau pati pabriesmīgā Papeete, bet tik daudz kuģu, ar kuriem noteikti var aizbraukt visur, kur vien ir vēlēšanās.
 Frisbijs bija dzimis Ohaio, Pirmā pasaules kara laikā dienējis ASV armijā, bet tad ārsti viņam paziņojuši, ka sliktā veselība viņam vēl vienu ziemu Amerikā padarīs par pēdējo mūžā. Taiti Frisbijam ātri vien parādījās iezemiešu mīļākā, un tikpat ātri viņš šķita aizmirsis, ka vispār kādreiz bijis baltais cilvēks, kaut gandrīz ikreiz, dodoties uz Papeeti, nav spējis iztikt bez kārtīgas piedzeršanās. Toties sapni par paša nelielo jahtu, laivu, kuģīti, ar kuru būs iespējams aizbraukt visur, kurp vien sirds kāro, gan viņš neaizmirsa ne tobrīd, ne vēlāk. Tāpat kā otru lielo sapni — par Grāmatas uzrakstīšanu.
 No Taiti viņš devās prom — gan ne ar savu sapņu kuģīti, bet ar kopras šoneri. Nonāca Rarotongā, tad tai pašā Pukapukā vai Briesmu salā, vienā no Klusā okeāna visnomaļākajiem atoliem ar tolaik sešiem simtiem cilvēku, kas trīs ciematos dzīvoja uz galvenās saliņas — pat ne divus kilometrus garas vai platas. Lagūnas otrā galā bija divas pavisam mazas saliņas, tur Frisbijs varēja patverties no pārāk cieša kontakta ar citiem cilvēkiem. Pukapukā viņš — vietējiem pazīstams kā Ropati — arī apprecēja sešpadsmitgadīgo salas meiteni Nga, kas nekad mūžā nekur citur nebija bijusi un neko citu nezināja kā tikai savu mazo zemes pleķīti bezgalīgā okeāna vidū.