Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Saule zupas burciņā

Ir februāris, un tas pat Kaukāzā ir ziemas mēnesis. Mans mētelis ir plāns, vējš ik pa brīdim izpūš cauri, bet kažokādas apkakle kutina kaklu. Man ir vēl stunda laika, tāpēc varu iekļauties vecpilsētas cilvēku straumē un klīst bez virziena. Spoguļojos kafejnīcu logu stiklos, acīm apčubinu smuklietiņas daudzajos mākslas veikaliņos, izsekoju smaržām vējā un apstājos, kur vēlos. Palieku kā iemieta un tad pēkšņi turpinu ceļu. Atpakaļceļu atceros pēc sīkām detaļām pilsētas miesā — kādas glezniņas skatlogā, dīvainām pagraba durvīm, kāda puķupoda, nevērīgi uzšņāpta uzraksta uz nama sienas, pēc mežģīnēm līdzīgiem logu slēģiem, noteiktā rakstā izkarinātas veļas pagalmā.
 Pirms gadiem veļas karogu te bija daudz vairāk, tagad tos izdzen tālāk no smalkajām ielām. Aiz gleznām, smuklietām un suvenīriem sākas mazo bodīšu valstība, kur jaunus saimniekus meklē jau kādreiz valkātas drēbes — kleitas, žaketes, blūzes, mēteļi, kažoki. Viens košs, spilgti ruds kažociņš karājas vējā uz ielas un kārdina — tāds oranžs mākonis pelēkajās debesīs, tāds kliedzošs izlēcējs uz visumā mierīgā fona. Man ir laiks stāvēt un skatīties, kā spilgtais rižiks jutekliski drebinās vējā, kamēr tumšie vadmalas mēteļi, šķiet, samierinājušies ar visu. Kažociņš plivinās, no mākoņiem izlien saule, un nez no kurienes uzvējo svaigas kinzas spēcīgā smarža. Stāvu ielas vidū un ļauju, lai dzīve plūst cauri. Tā ir reta sajūta — kad tevi nekas nedzen…
 Ai, šis stūris noteikti ir pazīstams! Skvēriņš ar kaķiem un klostera ēku aiz žoga. Pirms gadiem desmit te bija zupas virtuve. Toreiz te pavadījām skaistu rītu. Mēs, agri ielidojuši, negribējām gulēt. Braucām elpot vecpilsētu un klīdām bariņā. Kafejnīcu bija maz, un tās pašas tik agri vēl ciet. Uz šī stūra bija dzīvība. Tas bija rudens ar zeltītu lapu lietu un neapkurinātu dzīvokļu drēgnumu, tas bija rīta dzestrums ar tādu kā noslēpumu iekšā. Uz stūra bija soliņi, kur izlaisties, un klostera pagalmā — ūdens pumpis. Varējām padzerties, nomazgāt seju, lai aizdzītu miegu, varējām sēdēt un lūkoties dzīvē.
 Cilvēki nepievērsa mums uzmanību, gāja pēc dienišķās zupas. Citi apsēdās turpat uz soliņiem, un viņu zupas burciņas spīdēja rīta gaismā. Tās izskatījās krāšņas kā baroka gleznas un mierīgas kā japāņu haikas. Ne uz mirkli nejutu nepatiku, ne brīdi man šī situācija nešķita nožēlojama. Cilvēki bija klusi, bet tādi kā apskaidroti. Viņu zemē bija ieilguši grūti laiki, un tos vajadzēja pārdzīvot. Vecajām kundzītēm bija pa kādai skaistai mantai no labākiem laikiem: vienai samta cepurīte, citai lakādas somiņa, vēl kādai — neiederīgi skaists, bet paplucis kažociņš. Gandrīz visas centās pabarot kaķus, bet tad lēni pazuda šaurajās ieliņās. Ar spieķiem un bez…
 Mēs aizsēdējāmies ilgi, jo netālu zvanīja baznīcas zvani, celtnieki gausi jauca nost senlaicīgu māju, bet uz patriarha rezidenci noslēpumaini soļoja Dieva kalpi garos talāros un melni spīdīgām bārdām. Mums nebija kur steigties! Tas bija skaists rīts, ko vainagoja kafijas tase tikko atvērtā kafejnīcā ar melnmatainu skaistuli aiz letes. Mēs bijām četri kolēģi, visai atšķirīgi pēc vecuma un temperamenta, bet šis rīts mūs visus noskaņoja uz kādas vienotas smaida un draudzības stīgas. Fotogrāfijās mēs visi nez kāpēc izskatāmies skaisti.
 Tagad naivais, neaizsargātais vecpilsētas skaistums ir zudis. Tā, pieņēmusies spēkā un krāšņumā, spīd — koša un atjaunota. Ārēji grūtie laiki ir beigušies, un muļķīgi būt teikt, ka tas ir slikti, ka vajadzēja palikt nedaudz nobružātajā dabiskumā. Nē, es neteikšu neko. Tas rīts pirms desmit gadiem ir pazudis uz neatgriešanos, un tā ir tikai mana dīvainība, ka atceros saules starus zupas burciņās, vēja nestas rudens lapas tukšās vecpilsētas ielās un to, ka skaistā oficiante tikko atvērtajā kafejnīcā šķita mīlas nakts nogurdināta un laimīga.
 Tas bija skaists brauciens, apceru soļu ritmā. Rudais kažociņš palicis karājamies vējā, tagad ir kārta balkoniņiem. Acis pavērstas uz augšu, un es eju, skatos, piestāju. Nez, kāpēc apbružātie kokgriezumi izskatās daudz mājīgāki nekā svaigi restaurētie? Nezinu, tiešām nezinu, bet, ja es būtu Bulgakova Margarita, tad lidotu tikai no šāda — baltās koka mežģīnēs izgriezta balkona, kas vietām nolupis un ieplaisājis, bet dzīvāks par dzīvu. Kur vijas vīnstīgas un guļ kāds samiegojies kaķis, kur žāvējas sarkanu piparu virtenes, karājas saulē izžauti palagi, bet uz blakus balkona pīpē sirms večuks, kam ausis nedzird un ūsas ir no tabakas nodzeltējušas. Margarita taču zinātu, kur mājo pilsētas dvēsele, kur slepus rosās īstās, ne glancēti sapucētās kaislības…
 Tas, pirms desmit gadiem, bija skaists brauciens, kaut prozaisks un aprēķina pilns. Braucām filmēt pasūtījuma lenti par to, kā Latvija palīdz Gruzijai risināt vides aizsardzības problēmas. Shēmās ir jāmāk ielīst visos laikos, tāpēc katrs iemesls strādāt ir labs un izmantojams, motivējām sevi. Skārām arī vides aizsardzības problēmas, bet galvenais — ļāvāmies Gruzijas cilvēciskajam valdzinājumam. Mums bija jāpilda noteikti uzdevumi, taču septiņas dienas izrādījās neticami ietilpīgas. Mums palīgā nāca debesis un metafizika, jo vēlmes piepildījās, vēl neizteiktas. Izdarījām daudz, noteikti to atcerēšos smalkāk, bet šobrīd, veroties vecpilsētas mazajos balkoniņos, man ausīs skan laimīgais aitu gans, viņa dziesma, viņa prieks par dzīvi, pasauli un savu vietu tajā.
 Viņš mūsu ceļā uzradās negaidīti un, iespējams, mūs pat nepamanīja. Mūsu oficiālie darba plāni bija izpildīti, bija pienākusi sestdiena, un, no rīta saskatījušies, nolēmām doties ārā no pilsētas. Pat nezinājām, kurp īsti braucam, to toreiz kārtoja Margarita, mūsējā, ne Bulgakova, bet, vienā taksometrā sasēduši, laidām uz Azerbaidžānas pusi. Tur kalnos ir alu klosteris, Margarita paskaidroja, stāsta, ka sens un iespaidīgs. Bija vēls novembris, sals koda bez žēlastības, bet jo tuvāk piebraucām Dāvida Goredžas klosterim, jo spilgtāk uzspīdēja saule. Tā kūņojās ārā no mākoņiem tik skaisti un vienreizīgi, ka ļāvāmies skurbumam un ik pa brīdim lēcām ārā no mašīnas, lai skatītos debesīs. Miks filmēja, bet mēs plivinājāmies apkārt.
 Ceļš nebija tāls, bet kaut kā negaidīti beidzās ļaudis un pilsētas, ciemi un mašīnas, beidzās civilizācijas kņada un palika tikai pustuksnesis, kas līgani pārgāja kalnu pauguros. Pēkšņi attapāmies vieni visā milzīgajā izplatījumā, jo nekur neredzējām nevienu mašīnu, māju, cilvēku. Mēs, pieauguši, visai nopietni cilvēki, uzvedāmies kā gaisā pasisti dīvainīši — stāvējām ceļmalā, plivinājām rokas kā spārnus vējā un sakliedzāmies ar putniem. To gan bija daudz, šī vispār esot putnu paradīze, skaidroja taksometra vadītājs. Kad jau tālumā vīdēja Dāvida Goredžas klosteris, apstājāmies, lai to uzfilmētu. Apklusām, lai neizjauktu kadru, un tad arī sadzirdējām viņu — laimīgo aitu ganu. Ganāmpulks vēl bija tālu un saskatāms tikai kā sīkas, ņipras skudriņas, kas veļas lejup pa nogāzi, bet aitu gana dziesma steidzās pa priekšu. Viņš bija tālu, bet balss bija dzirdama līdz kalnu galiem. Tā skanēja viegli un bezrūpīgi, brīvi un laimīgi. Aitas viļņojās pār kalnu, bet gans naskā solī gāja pa priekšu un piedziedāja visu apkārtni. Mēs pārsteigti sastingām, tik iracionāli tas šķita. Klusējām vēl mašīnā, jo pēkšņi aizdomājāmies — kad mēs esam tik laimīgi dziedājuši, darot savu ikdienas darbu? Un vai vispār esam?
 Ganu ar visu ganāmpulku satikām vēlreiz. Smaidīgā mūka Ilariona pavadībā bijām izkāpelējuši pa klinšu cellēm, bijām vērušies gadsimtiem veco eņģeļu un svēto sejās, kas, klintīs iegravēti, skatījās mums cauri. Skaistais mūks ar kūju izdzenāja čūskas, veda mūs pa šauriem celiņiem, bīstamām taciņām, ļāva pieķerties slepeniem izciļņiem un uzrāpties visattālākajās un grūtāk sasniedzamajās cellēs. Gaiss bija dzestrs, mūka balss — skanīga, un diena šķita kā paša Dieva uzdāvināta. Bijām izbrīnīti un pacilāti, kāpām visaugstākā kalna galā, lai ar mūku Ilarionu pavērtos visapkārt. Tas bija skatiens pa 360 grādiem, kurā joprojām neredzēja nekādu civilizāciju, tikai kalnus, kas pāriet pustuksnesī un aizsniedzas līdz apvārsnim. Neesot pat skaidrs, kur īsti ir Gruzijas un Azerbaidžānas robeža, Ilarions sacīja, tāpēc jāuzmanās — var pa taisno ievelties pie musulmaņiem…
 Un tad, baudot šo harmonijas caurstrāvoto ainavu, atkal atskanēja pazīstamā balss. Aitu gans joprojām dziedāja un tuvojās ar savu ganāmpulku. Viņš naski soļoja un devās uz priekšu, pamāja sveicienu mūkam un aizvēlās tālāk uz apvārsni — dziesma pa priekšu, aitas paklausīgi iepakaļ. Tāda kā īsa, bet paliekoša mirāža, kas iegulstas prātā uz ilgu laiku.
 Un skan arī šobrīd, kad, seju apkaklē ieslēpusi, skatu Tbilisi vecpilsētas balkoniņus. Nekā racionāla, nekā. Gaidu randiņu, veros saulē, atceros gaismas caururbtās zupas burciņas un aitu gana bezrūpīgo dziedājumu. Atkal pavīd rudais kažociņš vējā un prātā pazib mūka Ilariona smaids. Tādas laimes druskas, drusciņas, kas iedvesmo arī nejaušu garāmgājēju. Tādas mazas dzīves kripatiņas, kas aizķērušās sirdī un dzīvo jau bez paša cilvēka ziņas.