Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Lai zaudētu ilūzijas par vienmēr kluso un biklo Andu indiāni, esmu atradis īsto apmeklējamo laiku un vietu. Trīssimt sešdesmit divas dienas gadā Mačas pilsētiņa — pilnā nosaukumā Santjago de Mača — pasaulslaveno Potosi sudraba raktuvju reģionā ir klusa un mierīga apdzīvotā vieta, kur nenotiek pilnīgi nekas interesants.
 Izņēmums ir trīs dienas maija sākumā, kad tieši šeit vietējo indiāņu kopienas rīko ikgadējo tinku, kas parasti pieklājīgi tiek raksturots kā rituāli cīniņi jau kopš aizvēsturiskiem laikiem, lai šādā veidā reizi gadā likvidētu visvisādas dažādu indiāņu kopienu nesaprašanās.
 Īstenībā gan šis trīs dienas ilgstošais pasākums atgādina ko citu — visvairāk tieši īstu un kārtīgu pārdzeršanās trīsdiennieku, kurā, kā jau tam pienākas, gadās arī dažs labs dzērāju kautiņš. Turklāt, pārdzeroties aizvien pamatīgāk, kautiņi kļūst aizvien skarbāki un asiņaināki.
 No kečvu valodas tinku nozīmē — tikšanās un sadursme. Savulaik — tā vismaz patīk gūģoties indiāņiem tipiski latviskā pašžēlošanas stilā — spāņu okupanti sasaukuši savus indiāņu vergus un likuši tiem cīnīties sev par izklaidi, un arī tagad skanošās pututu taurītes izmantotas, lai sasauktu nabaga peonus, kad nu hacendado sagribējies izklaidēties.
 Koloniālisma laiki vismaz formāli sen beigušies, taču iespēja sapulcēties, piedzerties un izkauties ir izrādījusies pietiekami vilinoša, lai nedaudz formalizētā veidā vēl aizvien reizi gadā kopā sasauktu tūkstošus indiāņu. Tiek uzskatīts, ka Mačas pilsētiņa ir viena no autentiskākajām tinku vietām visā Bolīvijā, turklāt tieši Mača ir vieta, kur 1750. gadā piedzimis nākamais dumpinieku vadonis Tupaks Katari.
 Pirmajā rītā gan izskatās, ka es kaut ko varētu būt sajaucis. Viss ir pa smuko — dalībnieki sanākuši no malu malām un ir saģērbušies krāšņi jo krāšņi. Caurmērā Andos puikas, tāpat kā vīrieši, jau tērpjas universālajās rietumnieku drēbēs, un tikai sievietes joprojām paliek pie tradicionālā tērpa. Taču šajā reizē ne tikai sievietes, bet arī vīrieši ir ģērbušies tradicionālajos tērpos. Turklāt vīriešiem galvās vēl ir arī īpatnas ādas cepures ar gaisā plīvošām spalvām, kas attāli atgādina spāņu konkistadoru ķiveres.
 Arī tālākās stundas līdz pat pievakarei vairāk atgādina ko folkloras festivālam līdzīgu — dažādu vietējo kopienu pārstāvji vienmuļā stabuļu pavadījumā, skaļi un ne pārāk saskanīgi muzicējot un uzdziedot, uzcirtušies maršē cauri pilsētiņai, laiku pa laikam maršēšana šķietami haotiski un negaidīti pārvēršas riņķa dejās, turklāt laiskākie tiek pamudināti ar baisa paskata pātagu.
 Salasījies esmu visādas briesmu lietas, taču, skaties kā gribi, šajā svinību posmā nekāda masveida dzeršana it kā nenotiek. Vismaz sākumā ne. Tiesa, jau labāk ieskatoties, var pamanīt, ka katram sevi cienošam svētku dalībniekam līdzi ir blašķīte vai pudele ar puro — zemas kvalitātes atšķaidītu (vai neatšķaidītu) spirtu. Šī dzira uz vietējo iedzīvotāju organismiem iedarbojas izcili efektīvi, tā ka liela daļa dejotāju uz vakara pusi jau būtu dēvējami par streipuļotājiem.
 Lai zaudētu ilūzijas par vienmēr kluso un biklo Andu indiāni, esmu atradis īsto apmeklējamo laiku un vietu. Trīssimt sešdesmit divas dienas gadā Mačas pilsētiņa — pilnā nosaukumā Santjago de Mača — pasaulslaveno Potosi sudraba raktuvju reģionā ir klusa un mierīga apdzīvotā vieta, kur nenotiek pilnīgi nekas interesants.
 Izņēmums ir trīs dienas maija sākumā, kad tieši šeit vietējo indiāņu kopienas rīko ikgadējo tinku, kas parasti pieklājīgi tiek raksturots kā rituāli cīniņi jau kopš aizvēsturiskiem laikiem, lai šādā veidā reizi gadā likvidētu visvisādas dažādu indiāņu kopienu nesaprašanās.
 Īstenībā gan šis trīs dienas ilgstošais pasākums atgādina ko citu — visvairāk tieši īstu un kārtīgu pārdzeršanās trīsdiennieku, kurā, kā jau tam pienākas, gadās arī dažs labs dzērāju kautiņš. Turklāt, pārdzeroties aizvien pamatīgāk, kautiņi kļūst aizvien skarbāki un asiņaināki.
 No kečvu valodas tinku nozīmē — tikšanās un sadursme. Savulaik — tā vismaz patīk gūģoties indiāņiem tipiski latviskā pašžēlošanas stilā — spāņu okupanti sasaukuši savus indiāņu vergus un likuši tiem cīnīties sev par izklaidi, un arī tagad skanošās pututu taurītes izmantotas, lai sasauktu nabaga peonus, kad nu hacendado sagribējies izklaidēties.
 Koloniālisma laiki vismaz formāli sen beigušies, taču iespēja sapulcēties, piedzerties un izkauties ir izrādījusies pietiekami vilinoša, lai nedaudz formalizētā veidā vēl aizvien reizi gadā kopā sasauktu tūkstošus indiāņu. Tiek uzskatīts, ka Mačas pilsētiņa ir viena no autentiskākajām tinku vietām visā Bolīvijā, turklāt tieši Mača ir vieta, kur 1750. gadā piedzimis nākamais dumpinieku vadonis Tupaks Katari.
 Pirmajā rītā gan izskatās, ka es kaut ko varētu būt sajaucis. Viss ir pa smuko — dalībnieki sanākuši no malu malām un ir saģērbušies krāšņi jo krāšņi. Caurmērā Andos puikas, tāpat kā vīrieši, jau tērpjas universālajās rietumnieku drēbēs, un tikai sievietes joprojām paliek pie tradicionālā tērpa. Taču šajā reizē ne tikai sievietes, bet arī vīrieši ir ģērbušies tradicionālajos tērpos. Turklāt vīriešiem galvās vēl ir arī īpatnas ādas cepures ar gaisā plīvošām spalvām, kas attāli atgādina spāņu konkistadoru ķiveres.
 Arī tālākās stundas līdz pat pievakarei vairāk atgādina ko folkloras festivālam līdzīgu — dažādu vietējo kopienu pārstāvji vienmuļā stabuļu pavadījumā, skaļi un ne pārāk saskanīgi muzicējot un uzdziedot, uzcirtušies maršē cauri pilsētiņai, laiku pa laikam maršēšana šķietami haotiski un negaidīti pārvēršas riņķa dejās, turklāt laiskākie tiek pamudināti ar baisa paskata pātagu.
 Salasījies esmu visādas briesmu lietas, taču, skaties kā gribi, šajā svinību posmā nekāda masveida dzeršana it kā nenotiek. Vismaz sākumā ne. Tiesa, jau labāk ieskatoties, var pamanīt, ka katram sevi cienošam svētku dalībniekam līdzi ir blašķīte vai pudele ar puro — zemas kvalitātes atšķaidītu (vai neatšķaidītu) spirtu. Šī dzira uz vietējo iedzīvotāju organismiem iedarbojas izcili efektīvi, tā ka liela daļa dejotāju uz vakara pusi jau būtu dēvējami par streipuļotājiem. Tiesa, arī streipuļošana vēl ir lielākoties ritmiska un vērotajam no malas šķiet vilinoši autentiska.
 Arī pirmie rituālie kautiņi vairāk atgādina ko primitīvai dejai līdzīgu. Ritmiski kustošos apļu ietvarā vīrieši iznāk viens pret vienu un drīzāk nevis kaujas, bet vienkārši vicinās izstieptām rokām, no sāniem bliežot viens otram pa galvu vai sāniem.
 Sitieni ir spēcīgi, taču neviens gar zemi neveļas, un arī asiņu straumes neplūst. Pēc dažiem ceremoniālajiem bliezieniem kautiņa dalībnieki atkāpjas, viņu vietā iznāk citi — un bliezieni atkārtojas un atkārtojas, līdz vērotājam no malas sāk kļūt viegli garlaicīgi. Turklāt, šķiet, ne tikai vērotājam vien. Līdz ar tumsiņu maršēšana un dejošana lēnām izbeidzas, kopienas izklīst pa kolektīvajām naktsmītnēm, un tur, ja nu ar puro nav bijis pietiekami, gaida ne tikai vakariņas, bet arī milzu trauki ar kukurūzas strebekli čiču.
 Otrajā dienā haoss — bet varbūt tikai šķietamais haoss — pieņemas spēkā. Šur un tur ielās jau agrā rīta stundā mētājas pa kādam nekustīgam ķermenim. Lielākoties vīrus pieveicis nekvalitatīvais, toties stiprais alkohols, taču dažiem ir arī uzsisti deguni un acis.
 Pilsētiņas centrālajā laukumā un lielākajās ielās notiek jau krietni enerģiskāka stampāšana, lēkāšana un skraidīšana, un ir diezgan grūti tajā saskatīt ne tikai kādu skaistumu, bet arī kārtību, taču tāda neapšaubāmi ir. Dalībnieki acīmredzami lieliski zina, kad viņiem riņķot, kad barā rikšot uz priekšu, kad enerģiski stampāt zemi, jā, un, protams, kad citam citu sākt kārtīgi iezvetēt un mētāties ar akmeņiem. Nevar noliegt — nu jau kaušanās sākas pa īstam, turklāt ne tikai stampājošā apļa centrā, bet arī malu malās.
 Mani jau no rīta viesu mājā ir pabrīdinājuši, ka visā šajā drusku izkauties un ļoti kārtīgi iedzert ieradušos ļaužu pasākumā cilvēkam no malas var gadīties visādi. Skaidrā prātā te neviens neaiztiks nekaitīgu tūristu, bet, ja acis ir aizlietas tā, ka trakāk vairs nevar, arī tūrists var dabūt pa pieri ar akmeni vai norauties kārtīgāk.
 Nē, metru deviņdesmit garam gringo neviens caurmērā pusotru metru — ar cepuri — garais indiānis pie rīkles akurāt neķeras, bet pāris akmeņu tiešām nošvīkst man garām, un kas nu to var zināt, vai tie manā virzienā lidojuši nejauši vai ar nodomu. Noskaidrot to tāpat nevar, atliek vien piesargāties un paļauties pašam uz sevi.
 Tiesa, ieliņās var pamanīt arī pa kādam policistam, taču tie pasākuma otrajā dienā vēl tradicionāli neiejaucas. Te viss notiek un notiks tāpat kā pirms simt un trīssimt gadiem, kaut publika acīmredzami ir daudz smagāk iedzērusi un tiek izmantoti aizvien nopietnāki argumenti uzvaras sasniegšanai.
 Vieni vīrieši paļaujas tikai uz pašu spēku, bet citi ir labāk sagatavojušies — sākot ar lingām un pātagām un beidzot ar stikla šķēpelēm klātiem apsējiem ap rokām. Izstiepto roku saujās sažņaugti smagi akmeņi, lai būtu iespējams pretiniekam iebelzt tā kārtīgāk, laiku pa laikam pirksti tiek atlaisti, un tad akmeņi jau vienkārši lido pretinieka… nē, nu jau gandrīz ienaidnieka virzienā.
 Un tad… jā, un tad klāt ir tinku trešā diena, un teikšu pilnīgi godīgi, ka pienāk brīdis, kad nospriežu — būs labāk, ja no notikumu epicentra pavākšos tālāk. Nu jau viss iet pa īstam. Jo mazāk ir dejošanas un muzicēšanas, jo vairāk kautiņu. Ik pa brīdim saķeras veci ar jauniem un jauni ar veciem, vīrieši, sievietes, bērni, turklāt ne vairs glīti pa pāriem, bet kā nu sanāk.
 Man kļūst skaidrs, kā ik pa laikam tinku pagadās ne tikai smagi ievainotie, bet arī pa kādam līķim, — drīzāk jau dīvaini, ka ir gadi, kad neviena līķa tomēr nav. Taču visiem pasākuma dalībniekiem dzēruma ālēšanās šķiet ne tikai pilnīgi normāla, bet arī dziļas pusreliģiskas jēgas pārpilna — Pačamamai vajag upurus, un, jo vairāk asiņu izlīs, jo labāk. Asiņu — un arī alkohola…
 Te gan uzreiz jāteic, ka Andu indiāņi lielākoties ir nevis hroniski alkoholiķi, bet drīzāk oportūnistiski alkoholiķi. Viņi dzer tad, kad alkohols ir pieejams, un izdzer to tik daudz, cik tas viņiem ir pieejams. Bet viņi neskrien apkārt pa pasauli, to meklēdami, gatavi uz jebko, lai tikai tiktu pie reibinošā malka.
 Turklāt dzeršanu vienam — to indiāņi nekādi nesaprot. Dzeršana vienatnē ir dīvains, neizprotams, pat biedējošs pasākums; ja cilvēks dzer viens pats, tas rada nopietnas aizdomas, ka viņš varētu būt burvis, jo cilvēks vienkārši nevar, nevar, nevar dzert viens pats: ja viņš sēž vienatnē un dzer, tas nozīmē tikai to, ka pārējie viņa kompanjoni nav citu cilvēku acij saskatāmi. Burvis sēž pie glāzītes ar gariem — viss skaidrs…
 Indiāņi arī skaidri zina — cilvēks lieto alkoholu nevis tāpat vien, bet lai atbrīvotos un varētu izpaust prieku vai bēdas — dziedātu, dejotu, vaimanātu, jā, arī ziedotu. Ja indiānis pa īstam uzticas cilvēkiem, ar kuriem kopā dzer, viņš šajā kompānijā var arī paraudāt.
 Alkoholam par labu nāk arī cīņa pret narkotikām. Lai gan Bolīvijā kokas košļāšana ir atļauta, itin bieži ir gadījumi, kad kaut kas ir atgadījies ar loģistiku un kokas maisi automašīnu kravas kastēs vai ēzelīšu mugurās no kalnu nogāzēm augstkalnēs nav nonākuši, un runakuna kokas bundulīši ir tukši.
 Tā nu sen neredzējušies draugi satiekas, bet viņiem — jo reizēm vienam, reizēm vairākiem — nav neviena paša k’intu, ar ko apmainīties. Toties alkohols vienmēr ir pieejams. Ir puro, ir čiča, ir trago, un īpašiem gadījumiem ir arī vīns.
 Jūnijs un jūlijs augstkalnēs ir sausi un putekļaini, augustā sākas lieti, un septembris ir lielais sēšanas un stādīšanas mēnesis, lieti nākamajos mēnešos turpinās, un pavisam slapjš kļūst decembrī un janvārī. Tie ir arī gada visliesākie mēneši — jaunā raža vēl nav ienākusies, un cilvēki pārtiek no žāvētajiem kartupeļiem brokastīs, pusdienās un vakariņās.
 Bet tad klāt ir februāra beigas un ikgadējais karnevāls, uz kuru jau ir izrakti pirmie kartupeļi un darīts pirmais jaunās ražas kukurūzas alus. Šo alu, ko spāniski runājošie sauc par čiču, bet kečvi — par akha, zemienēs brūvē un dzer visu gadu, bet augstkalnēs tas svaigs ir pieejams tikai īpašos gadījumos — lielos publiskos pasākumos un tamlīdzīgi.
 Eiropieša garšas kārpiņām un smaržu receptoriem čiča ir īsts draņķis, par kura garšu un smaržu nepatīkamāk ir tikai nolūkoties uz tā izgatavošanas procesu, kurā galvenā nozīme ir pēdējoreiz, šķiet, pirms pāris gadiem mazgātiem bunduļiem, kuros skalojas duļķaini un pasmirdīgi šķidrumi.
 Taču čiča vēl ir, ja tā varētu teikt, puslīdz dabiska susla. Visu gadu gana nepatīkamajā augstkalnu klimatā ir pieejams trago — ar vēl daudz pretīgāku garšu un smaku apveltīts cukurniedru spirts, kurš atšķaidīts līdz apmēram septiņdesmit grādu stiprumam un ir nopērkams ikvienā mazbodītē. Par sekām, protams, ir atbildīgs katrs pats.
 Ak jā, un vēl ir arī pa kādai pudelei sarkanvīna vai vermuta, kas nolikts klētiņā un ko izmanto tikai un vienīgi ziedojumiem un rituālām vajadzībām. Lai nu ko indiāņi arī darītu, bet viņi pilnīgi noteikti nesēž pie sarkanvīna glāzes.
 Alkohols indiāņu iekšējā komunikācijā ir gandrīz tikpat svarīgs kā koka. Ir pareizie dzeršanas rituāli, pareizās frāzes, pareizā dzeršanas secība, pareizā ziedošana gan Zemei, gan Svarīgajām Vietām, gan gariem un visiem pārējiem, kam pienākas pa trago šļakatai. Jau atkal notiek dalīšanās, un jau atkal iedzeršana nosaka ikviena vīrieša vietu grupā.
 Arī pirmie rituālie kautiņi vairāk atgādina ko primitīvai dejai līdzīgu. Ritmiski kustošos apļu ietvarā vīrieši iznāk viens pret vienu un drīzāk nevis kaujas, bet vienkārši vicinās izstieptām rokām, no sāniem bliežot viens otram pa galvu vai sāniem.
 Sitieni ir spēcīgi, taču neviens gar zemi neveļas, un arī asiņu straumes neplūst. Pēc dažiem ceremoniālajiem bliezieniem kautiņa dalībnieki atkāpjas, viņu vietā iznāk citi — un bliezieni atkārtojas un atkārtojas, līdz vērotājam no malas sāk kļūt viegli garlaicīgi. Turklāt, šķiet, ne tikai vērotājam vien. Līdz ar tumsiņu maršēšana un dejošana lēnām izbeidzas, kopienas izklīst pa kolektīvajām naktsmītnēm, un tur, ja nu ar puro nav bijis pietiekami, gaida ne tikai vakariņas, bet arī milzu trauki ar kukurūzas strebekli čiču.
 Otrajā dienā haoss — bet varbūt tikai šķietamais haoss — pieņemas spēkā. Šur un tur ielās jau agrā rīta stundā mētājas pa kādam nekustīgam ķermenim. Lielākoties vīrus pieveicis nekvalitatīvais, toties stiprais alkohols, taču dažiem ir arī uzsisti deguni un acis.
 Pilsētiņas centrālajā laukumā un lielākajās ielās notiek jau krietni enerģiskāka stampāšana, lēkāšana un skraidīšana, un ir diezgan grūti tajā saskatīt ne tikai kādu skaistumu, bet arī kārtību, taču tāda neapšaubāmi ir. Dalībnieki acīmredzami lieliski zina, kad viņiem riņķot, kad barā rikšot uz priekšu, kad enerģiski stampāt zemi, jā, un, protams, kad citam citu sākt kārtīgi iezvetēt un mētāties ar akmeņiem. Nevar noliegt — nu jau kaušanās sākas pa īstam, turklāt ne tikai stampājošā apļa centrā, bet arī malu malās.
 Mani jau no rīta viesu mājā ir pabrīdinājuši, ka visā šajā drusku izkauties un ļoti kārtīgi iedzert ieradušos ļaužu pasākumā cilvēkam no malas var gadīties visādi. Skaidrā prātā te neviens neaiztiks nekaitīgu tūristu, bet, ja acis ir aizlietas tā, ka trakāk vairs nevar, arī tūrists var dabūt pa pieri ar akmeni vai norauties kārtīgāk.
 Nē, metru deviņdesmit garam gringo neviens caurmērā pusotru metru — ar cepuri — garais indiānis pie rīkles akurāt neķeras, bet pāris akmeņu tiešām nošvīkst man garām, un kas nu to var zināt, vai tie manā virzienā lidojuši nejauši vai ar nodomu. Noskaidrot to tāpat nevar, atliek vien piesargāties un paļauties pašam uz sevi.
 Tiesa, ieliņās var pamanīt arī pa kādam policistam, taču tie pasākuma otrajā dienā vēl tradicionāli neiejaucas. Te viss notiek un notiks tāpat kā pirms simt un trīssimt gadiem, kaut publika acīmredzami ir daudz smagāk iedzērusi un tiek izmantoti aizvien nopietnāki argumenti uzvaras sasniegšanai.
 Vieni vīrieši paļaujas tikai uz pašu spēku, bet citi ir labāk sagatavojušies — sākot ar lingām un pātagām un beidzot ar stikla šķēpelēm klātiem apsējiem ap rokām. Izstiepto roku saujās sažņaugti smagi akmeņi, lai būtu iespējams pretiniekam iebelzt tā kārtīgāk, laiku pa laikam pirksti tiek atlaisti, un tad akmeņi jau vienkārši lido pretinieka… nē, nu jau gandrīz ienaidnieka virzienā.
 Un tad… jā, un tad klāt ir tinku trešā diena, un teikšu pilnīgi godīgi, ka pienāk brīdis, kad nospriežu — būs labāk, ja no notikumu epicentra pavākšos tālāk. Nu jau viss iet pa īstam. Jo mazāk ir dejošanas un muzicēšanas, jo vairāk kautiņu. Ik pa brīdim saķeras veci ar jauniem un jauni ar veciem, vīrieši, sievietes, bērni, turklāt ne vairs glīti pa pāriem, bet kā nu sanāk.
 Man kļūst skaidrs, kā ik pa laikam tinku pagadās ne tikai smagi ievainotie, bet arī pa kādam līķim, — drīzāk jau dīvaini, ka ir gadi, kad neviena līķa tomēr nav. Taču visiem pasākuma dalībniekiem dzēruma ālēšanās šķiet ne tikai pilnīgi normāla, bet arī dziļas pusreliģiskas jēgas pārpilna — Pačamamai vajag upurus, un, jo vairāk asiņu izlīs, jo labāk. Asiņu — un arī alkohola…
 Te gan uzreiz jāteic, ka Andu indiāņi lielākoties ir nevis hroniski alkoholiķi, bet drīzāk oportūnistiski alkoholiķi. Viņi dzer tad, kad alkohols ir pieejams, un izdzer to tik daudz, cik tas viņiem ir pieejams. Bet viņi neskrien apkārt pa pasauli, to meklēdami, gatavi uz jebko, lai tikai tiktu pie reibinošā malka.
 Turklāt dzeršanu vienam — to indiāņi nekādi nesaprot. Dzeršana vienatnē ir dīvains, neizprotams, pat biedējošs pasākums; ja cilvēks dzer viens pats, tas rada nopietnas aizdomas, ka viņš varētu būt burvis, jo cilvēks vienkārši nevar, nevar, nevar dzert viens pats: ja viņš sēž vienatnē un dzer, tas nozīmē tikai to, ka pārējie viņa kompanjoni nav citu cilvēku acij saskatāmi. Burvis sēž pie glāzītes ar gariem — viss skaidrs…
 Indiāņi arī skaidri zina — cilvēks lieto alkoholu nevis tāpat vien, bet lai atbrīvotos un varētu izpaust prieku vai bēdas — dziedātu, dejotu, vaimanātu, jā, arī ziedotu. Ja indiānis pa īstam uzticas cilvēkiem, ar kuriem kopā dzer, viņš šajā kompānijā var arī paraudāt.
 Alkoholam par labu nāk arī cīņa pret narkotikām. Lai gan Bolīvijā kokas košļāšana ir atļauta, itin bieži ir gadījumi, kad kaut kas ir atgadījies ar loģistiku un kokas maisi automašīnu kravas kastēs vai ēzelīšu mugurās no kalnu nogāzēm augstkalnēs nav nonākuši, un runakuna kokas bundulīši ir tukši.
 Tā nu sen neredzējušies draugi satiekas, bet viņiem — jo reizēm vienam, reizēm vairākiem — nav neviena paša k’intu, ar ko apmainīties. Toties alkohols vienmēr ir pieejams. Ir puro, ir čiča, ir trago, un īpašiem gadījumiem ir arī vīns.
 Jūnijs un jūlijs augstkalnēs ir sausi un putekļaini, augustā sākas lieti, un septembris ir lielais sēšanas un stādīšanas mēnesis, lieti nākamajos mēnešos turpinās, un pavisam slapjš kļūst decembrī un janvārī. Tie ir arī gada visliesākie mēneši — jaunā raža vēl nav ienākusies, un cilvēki pārtiek no žāvētajiem kartupeļiem brokastīs, pusdienās un vakariņās.
 Bet tad klāt ir februāra beigas un ikgadējais karnevāls, uz kuru jau ir izrakti pirmie kartupeļi un darīts pirmais jaunās ražas kukurūzas alus. Šo alu, ko spāniski runājošie sauc par čiču, bet kečvi — par akha, zemienēs brūvē un dzer visu gadu, bet augstkalnēs tas svaigs ir pieejams tikai īpašos gadījumos — lielos publiskos pasākumos un tamlīdzīgi.
 Eiropieša garšas kārpiņām un smaržu receptoriem čiča ir īsts draņķis, par kura garšu un smaržu nepatīkamāk ir tikai nolūkoties uz tā izgatavošanas procesu, kurā galvenā nozīme ir pēdējoreiz, šķiet, pirms pāris gadiem mazgātiem bunduļiem, kuros skalojas duļķaini un pasmirdīgi šķidrumi.
 Taču čiča vēl ir, ja tā varētu teikt, puslīdz dabiska susla. Visu gadu gana nepatīkamajā augstkalnu klimatā ir pieejams trago — ar vēl daudz pretīgāku garšu un smaku apveltīts cukurniedru spirts, kurš atšķaidīts līdz apmēram septiņdesmit grādu stiprumam un ir nopērkams ikvienā mazbodītē. Par sekām, protams, ir atbildīgs katrs pats.
 Ak jā, un vēl ir arī pa kādai pudelei sarkanvīna vai vermuta, kas nolikts klētiņā un ko izmanto tikai un vienīgi ziedojumiem un rituālām vajadzībām. Lai nu ko indiāņi arī darītu, bet viņi pilnīgi noteikti nesēž pie sarkanvīna glāzes.
 Alkohols indiāņu iekšējā komunikācijā ir gandrīz tikpat svarīgs kā koka. Ir pareizie dzeršanas rituāli, pareizās frāzes, pareizā dzeršanas secība, pareizā ziedošana gan Zemei, gan Svarīgajām Vietām, gan gariem un visiem pārējiem, kam pienākas pa trago šļakatai. Jau atkal notiek dalīšanās, un jau atkal iedzeršana nosaka ikviena vīrieša vietu grupā.