Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Mikus Soloveja recenzija No Sabiles pagalmiem līdz populārās mūzikas virsotnēm (TVNET)

Sandra Vanzoviča recenzija Pienvedēji pirmajā koncertā spēlējuši ar trīsstīgu basu un bungu vālītēm no pakaramajiem (NRA)

Pirmā kasete “Gumijas līme”

1994. gads Latvijas populārajā mūzikā bija raibs kā dzeņa vēders. Tādu kā radošo kulmināciju piedzīvoja vairākas astoņdesmito grupas: “Linga”, “Līvi”, “Odis”, arī Olga Rajecka, kuras balāde “Kad man vairs nebūs 16” ir tā gada lielākais radiohits. Pirmos kompaktdiskus izdeva deju mūzikas jaunpienācēji — Enijs Maiks, “100. debija”, aktīvi ir šlāgermūziķi, kuru kasetes sabiedrībā bija gana pieprasītas. Popmūzikā sevi arvien drošāk pieteica romantiķi “Otra puse” un jelgavnieki “Prāta vētra”, savukārt no pagrīdes arvien skaļāk sāka skanēt Rīgas neformālās izdevniecības un mēģinājumu vietas “Tornis” balss — tādas grupas kā “Sarkanais oktobris”, “Baložu pilni pagalmi”, “Kartāga” definēja deviņdesmito gadu andergraundu. Koncertos sevi pieteica arī vairākas pietiekami labā profesionālā līmenī spēlējošas modernā roka strāvojuma grupas — viena no pirmajām grandža apvienībām Blind Mike ar harismatisko Niedru pie mikrofona, kas izauga no metālistiem Conquest, pašmāju atbilde P. Dž. Hārvijai — “Deports uz debesīm” ar baskājaino Lotu, atbilde repmetālam How Much Personalities un Rīgas krievu jaunās paaudzes apvienība “Pasaki onkuļiem atā”, kas pēc gada transformējās dzīvā reiva parādībā Yaputhma Sound System. Lai arī kompaktdiska formātā tolaik jau izdoti vairāki albumi un izlases, primārais mūzikas nesējs deviņdesmito gadu sākumā vēl aizvien bija audiokasete.
 Arī pienvedēji savu pirmo trīs kompozīciju demo bija ierakstījuši parastā kasetē, un tāpēc likumsakarīgi, ka pēc vairāku jaunu dziesmu sacerēšanas radās plāns ieskaņot pirmo demo albumu, bet šoreiz jau kādā puslīdz profesionālā studijā. Viena no tādām atradās Talsos, vietējā radiotranslācijas tīkla jeb Talsu Sakaru mezgla ēkā, kur padomju gados darbojās radio “Runā Talsi”, kas roku rokā ar vietējo laikrakstu “Padomju Karogs” informēja rajona iedzīvotājus par aktualitātēm. Tur nelielajā studijā rosījās skaņu operators un mūziķis Atis Freibergs, kurš bija pazīstams kā vietējās šlāgergrupas dalībnieks un bērnu ansambļu dziesmu autors. Izkārtojušies zālē blakus nelielajai studijas telpai, puiši pāris dienu laikā pa vakariem pēc darba — Aldis ilgāku laiku jau strādāja veikalā, Māris krogā — studijas Yamaha pultī, kas aprīkota ar astoņu celiņu audiokasešu ierakstītāju, iemūžināja trīspadsmit dziesmas, tajā skaitā no jauna ieskaņoja arī pašas pirmās trīs: “Aklais”, “Neviena nav” jeb “Pp” un “Kurtam”. “Mums šādam ierakstam nebija akustiski piemērotu telpu,” ieraksta procesu atceras skaņu inženieris Freibergs. “Mazo skatuvīti apkrāmējām ar mīkstiem auduma krēsliem, vidū novietojām bungu komplektu. Nebija nekādu specifisku mikrofonu, datoru, citu tagad pašsaprotamu studijas aparātu. Puiši pret visām tehniskajām iespējām bija ļoti iecietīgi, vēlme ko ierakstīt bija ļoti liela. Tas bija viens liels izaicinājums gan mūziķiem, gan man.”
 Vēlāk ierakstīto materiālu noformēja un pavairoja pie vietējā Sabiles mūzikas pirāta Visvalža Gruntes. “Jau agrāk, kad Sabilē bija iespēja iegādāties tukšas Sony kasetes, kurām apkārt bija tāda zila plēve, gāju pie Visvalža ierakstīt dažādus albumus,” atceras Aldis. “Tāpēc loģiski, ka arī mūsu pašu ierakstīto kaseti devāmies pavairot tieši pie viņa.” Kasetei dots nosaukums “Gumijas līme”, tā noformēta ar parastu krāsaino papīru, klāt sarakstīti dziesmu nosaukumi — vienā 60 minūšu Lazer firmas kasetē septiņas, otrā sešas dziesmas, grupas nosaukums ar melnu flomāsteru. “Neatceros, cik eksemplāros to sataisījām, varbūt divdesmit, trīsdesmit?”
 Speciāli šim ierakstam turpat Sabiles kultūras namā un tā apkārtnē notika arī pirmās grupas fotosesijas. Par bildēm parūpējās Liepājas paziņa Ieva Vīriņa, kura, apbruņojusies ar padomju laiku aparātu Zenit, pirmo reizi uz filmiņas iemūžināja Sabiles topošās rokzvaignes. Starp citu, tieši viņa grupu iepazīstināja ar britpopa pionieriem — grupu Suede. Saglabājušās vairākas melnbaltas, vietām nedaudz sašvīkātas fotogrāfijas, kurās Aldis rūtainā flaneļa kreklā, Pēcis platās skeiteru biksēs ar gariem matiem un Māris jaunajā pienvedēju krekliņā pozē Abavas krastos, uz senlaicīgā tilta un pie tā dēvētās būdiņas — pamestas vietas Sabilē iepretim konservu rūpnīcai, kur bieži pulcējās jaunieši.
 Īpaši veiksmīgas bildes vēlāk sanākušas kultūras nama telpās — zīmīga ir sesija mēģinājumu telpā, kur puiši lēkāja pa metāla gultu, pozēja ar instrumentiem, un pagrabstāvā pie ūdensvada sistēmas, kurai priekšā pieliktas metāla restes. Šajās bildēs, kuras uzņēma Māra klasesbiedra māsa Ieva Mierkalne, grupas vizuālais stils ir jau izkoptāks — džinsu jaka, plats džemperis, Aldim ap kaklu lakats, visticamāk, iedvesmojoties vēl no Guns N’ Roses. Dažas bildes sadrukātas un ieliktas kasešu vākos.
 Visas kasetē iekļautās dziesmas bija latviešu valodā, un saturiski Māris dziesmu vārdos pieskārās vairākām svarīgām tēmām. Dzīve mazpilsētā deviņdesmito gadu sākumā, laikā, kad pajukusi padomju gadu kārtībā, iestājušās jukas ar visām no tā izrietošajām sekām — nabadzību, alkoholismu, bailēm — kalpoja par iedvesmas avotu. “Nost rokas, nolāpītie, vācieties prom, mums gaisa nav” vai “Noguris no dejām, eju mājās… pietesos es šodien kā lops,” skan dziesmu vārdi. No vienas puses, tie ir novērojumi, nelielas traģikomiskas sadzīves ainiņas, no otras puses, Māra vārdos jūtama arī nepiederības sajūta, vēlme izrauties no sastingušās vienaldzības, nebaidīties lūkoties uz lietām un dzīvi plašāk.
 “Nebija tā, ka mēs gribējām aizbēgt no Sabiles, tas vairāk kā tāds prāta stāvoklis — nebūt bailīgiem, uzdrošināties,” Māris skaidro. “Mēs ejam savu ceļu, nevajag mūs vilkt atpakaļ.”
 Viena no dziesmām tā arī saucas “Dzērājs”. “Ar rokām zālē ieķēries, ar seju smiltīs, grib dzērājs aši piecelties… Vēl jāieņem viens, jāpaņem, tad gan es beigšu…” tradicionālam grandžroka pavadījumam pa virsu dzied Žigats, kurš tajā laikā pats alkoholu vairs nelietoja. “Cilvēki laukos dzer. Un dzer daudz un stipri. Arī par sevi šajā dziesmā nedaudz — tas, kas bija sakrājies, lauzās ārā. Es nebiju alkoholiķis, bet savulaik dzēru daudz — kā visi jaunie. Tas bija mums apkārt un bija jādabū no sevis ārā,” viņš komentē. “Mēs bijām spogulis, kas spoguļoja to, kas notika ar mums, ap mums un mūsos iekšā.”
 Sadzīves ainiņa ar valdonīgu māti un dzērāju tēvu izspēlēta pankroka dziesmā “Māte komandieris”, kur pirmo reizi dažās pauzēs dzied arī Pēcis un Aldis. “Laukos vīri pārsvarā ir dzērāji, un visu ģimenē nosaka sieviete. Man pašam, paldies dievam, nebija tāda skarba mamma — sieviete torpēda, un Aldim un Pēcim ne tik, taču tā tas bija,” skaidro Žigats, kurš dziesmas beigās iepūtis nelielu trompetes solo. Savukārt nabadzības, sīkstulības tēma izspēlēta dziesmā “Nauda” — par deviņdesmito gadu tukšajiem veikaliem, kad pilntiesīgi nodzīvota diena skaitījās tā, ja sanāca uzskriet veikalā kādam izmestam deficītam, par mazajām pensijām un algām. “Tāds kā “Pasaka par vērdiņu” motīvs, par knapināšanos, par nabadzības prāta stāvokli — kad staigā caurās zeķēs, ziemā — vasaras kurpēs, nevis, lai sakrātu un nopirktu, piemēram, firmu, bet tāpēc, ka būtība ir tāda. Cilvēks ir kapiķnieks.”
 Blakus nopietnām tēmām jūtama arī nebēdnīga blēņošanās, ko iedvesmojusi amerikāņu metālpanka grupa Green Jellÿ un viņu 1993. gada albums Cereal Killer Soundtrack. “Tur bija komiska dziesma par trim sivēntiņiem, mums patika tā panku dauzīšanās. Aldim bija kasete,” atminas Māris. “Mēs kā sūkļi bijām sevī sasūkuši tik daudz dažādas mūzikas, iespaidus, ka mēģinājumos mums jaunas dziesmas radās ātri un nepiespiesti.”
 Viena no pašām pirmajām dziesmām “Neviena nav” jeb “Pp”, kura vēl tagad ir viens no lielākajiem pienvedēju grāvējiem, visticamāk, radusies pavisam spontāni, ļaujot uzsūktajām ietekmēm brīvi izlauzties uz āru. Muzikāli tur ir gan Nirvana elementi, gan ska, gan folkroks, ne velti vēlākajā dziesmas ierakstā pieaicināta “Iļģu” vijolniece Ilga Reizniece. “Šo dziesmu mierīgi varētu arī ielikt “Jauna Mēness” albumā “Garastāvoklis”,” domā Māris. Arī Ilga Reizniece, kuras devums folkloras laukā nekādus komentārus neprasīja jau toreiz, atzīst, ka piekrita šai sadarbībai, jo pirms tam veiksmīga bija muzicēšana kopā ar mēnesiešiem. “Ja nebūtu pieredze ar “Jaunu Mēnesi”, diez vai piekristu. Pārāk straujš lēciens no “Iļģiem” uz pienvedējiem. Un arī kompleksi par vecuma atšķirību nostrādātu, bet tos jau biju pārvarējusi “Mēnesī”, proti, to, ka esmu vecāka par puišiem,” nosmej Ilga. “Tāpēc piekritu, jo mūzika man patika, turklāt man kā dēlu mātei ļoti simpatizē, ja brāļi dara kaut ko kopā. Un Māra īpašā balss— muzikāli man patika.”
 “Tas ir tāds nebēdnīgs folkroks par kniebienu, par kāda pārīša vēlmi mīlēties mežā. Tik vienkārši!” Žigats komentē dziesmu.
 “Paskaties šeit — neviena nav. Notupsties tā — tu jocīgais!” skan jestrais piedziedājums, kurā Talsu studijā piespēlēts arī blūmīzers.
 Jau pirmajās ierakstītajās dziesmās jūtams pienvedēju muzikālais rokraksts, kas būtiski nemainīsies visus turpmākos gadus. Citas jaunās grupas muzikālo identitāti meklē gadiem, bet Pēteris, Aldis un Māris savu skanējumu uztaustīja uzreiz. Arī Žigata dziedājums ar gradāciju no klusināta līdz čerkstoši histēriskam, saglabājies nemainīgs.
 Lai arī pirmajā kasetē ir pāris izteikti pankroka bungu ritmi (“Nauda”, “Māte komandieris”), dažas ska iezīmes, kopumā dominē grandžroka elementi. Dziesma “Aklais” iesākas ar nirvanisku basa gājienu no Lounge Act vai Silver nošu grāmatas, vairākas lēnākas dziesmas (“Skumjas”, “Kurtam”) varētu vienkārši dēvēt par alternatīvo roku, kur saplūst dažādu tā laika aktuālu grupu ietekmes. Māra basa solo sešu minūšu garajā “Kurtā” nedaudz atgādina, piemēram, The Cure. Arī saturiski šī dziesma ir turpinājums stāstam par Sabili. “Kaut kur ir tā mūsu īstā vieta, un nevajag baidīties. Tas ir mazpilsētas sindroms — tu neej tālāk, jo baidies. Kas tur būs? Sieviete nešķiras no sava dzērājvīra, jo baidās no nezināmā. Kā es dzīvošu viena? Bet kaut kur plašajā pasaulē ir tev līdzīgi cilvēki, domubiedri, un, ja esi kādā brīdī arī palicis viens, nebaidies, ej tos meklēt — ceļš, kustība uz mērķi ir labākais, kas ar mums notiek. Gatavošanās Ziemassvētkiem vienmēr ir interesantāks process nekā pats Ziemassvētku vakars, kur tu sēdi pie svētku galda pārēdies, dali dāvanas un blenz uz egli. Tāpat ar seksu — gatavoties tam ir daudz intīmāk nekā pats sekss. Man process vienmēr ir paticis — tas ir kā sacerēt dziesmas, mēģināt, ierakstīt studijā, domāt, bet tajā brīdī, kad albumu turi rokā, saki — te viņš ir, saproti, ka tas ir beidzies,” skaidro Māris.
 Kasetes tituldziesma “Gumijas līme” varētu būt šā ieraksta esence — izteiksmīgs, smagnējs grandžs, kura līpošais teksts varētu simbolizēt pašus pienvedējus, kuri viens ar otru salipuši jau divdesmit piecus gadus un savai mūzikai “pielīmējuši” daudzus citus — solīdu cienītāju pulku. “Par pieķeršanos, stipru kopā būšanu, ko tu nevari kontrolēt,” piebilst Žigats un filozofiski nosaka — pienvedēji ir visi cilvēki, kas mums apkārt. “Mēs tikai caur sevi izlaižam to, kas notiek apkārt.”