Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

PAR SKAISTO UN APLAMO DZĪVI

Grāmata pievienota: 26.09.22
 
Apakšvirsraksts:
Monogrāfija par Anšlavu Eglīti
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Ieva Struka
Lapaspušu skaits:
400
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.74 Eur
Izdošanas gads:
2022

Romānu un monogrāfiju sērija Es esmu…

Ievas Strukas monogrāfija PAR SKAISTO UN APLAMO DZĪVI — par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti (1906–1993).

“Par galveno monogrāfijas nopelnu uzskatu tās izlasīšanas gaitā rasto pārliecību, ka Eglīša popularitātes iemesli meklējami viņa ciešajā saistībā ar Latvijas 20. gadsimta vēsturi. [..] Nācis no pazīstama, taču odioza rakstnieka ģimenes, sadarbojies ar sava laika pazīstamākajiem Latvijas mākslas un literatūras pārstāvjiem, Eglītis bija viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kura pamatdarbs trimdā ASV ilgus gadus bija rakstniecība latviešu valodā.”
Dr. philol. Kārlis Vērdiņš 

“Meklējot Anšlavu Eglīti, sapratu, cik daudz dārgakmeņu glabājas viņpus okeānam un citās latviešu mītņu zemēs. Viena pētnieka dzīves ir par maz, lai tos visus izceltu gaismā.”
Dr. art Ieva Struka

Ieva Struka (1974) ikdienā strādā Latvijas Nacionālajā teātrī par literārās daļas vadītāju un no darba brīvajā laikā nodarbojas ar teātra un literatūras vēsturi. Uzrakstījusi monogrāfiju “Pēteris Pētersons” un sakārtojusi atmiņu krājumu “Runcis”, sarakstījusi grāmatas “Sarunas ar Māru Ķimeli”, “Aiz priekškara. Latvijas Nacionālais teātris”, sastādījusi un komentējusi kopotus rakstus “Gunāra Priedes dzīve un darbi” piecos sējumos. Vairāk nekā 600 rakstu autore. 

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Tomēr ir viens aspekts, kurā var runāt par savdabīgu konjunktūru. Ierobežotā sabiedrība, kur katrs lasītājs ir no svara un katrs ir liela vērtība. Turpmāk Anšlavs Eglītis nekad par trimdas sabiedrību vairs neizteiksies tik izsmējīgi asi kā romānā “Cilvēks no Mēness”. Jā, trāpīs kādam raksturam, tiks izcelti īpatnēji tipāži, ne visi portreti būs glaimojoši, tieši otrādi, bet uzbrukuma sabiedrībai nebūs. Ironiskos vērojumus Eglītis ieliks korespondencē, nereti viņš kļūs kašķīgs kā privātpersona jeb kā pilsonis un iesaistīsies polemikā presē, bet savos daiļdarbos — nē. Ja kāds tiks kritizēts kā kopums, tad tie joprojām un aizvien asāk būs krievi, īpaši tie krievi, kas dzīvo Latvijā. Tāpat skarbs viņa vērtējums būs tai sabiedrības daļai, kas Amerikā atsaucas uz neomarksisma idejām kā jaunas sabiedrības pamatu. Pēc Eglīša domām, tas ir nepieņemami tuvredzīgi, jo viņš, balstoties traģiskajos pagātnes notikumos Eiropā, sasaista kopā neomarksisma un komunisma idejas un labprāt vēlētos pasargāt pasauli no atgriešanās pie kreisiem uzskatiem.
 1956. gada 14. oktobrī Anšlavam Eglītim aprit 50 gadi. Nekāds īpašs pasākums Losandželosas latviešu sabiedrībā ar jubilāra piedalīšanos netiek rīkots, jo gaviļnieks to nevēlas. Toties viņš uzaicina labākos draugus un dodas kalnos. Divi šādi kāpieni tiek iemūžināti privātizdevumā “Divi kāpieni”, kas izdots ierobežotā skaitā — 200 eksemplāros. Tomēr šī grāmata ir tikai viena no četrām, kur kalni ir svarīgi kā darbības vide. Kad Eglītis 20 gadu vecumā ārstējas Leizenes sanatorijā Šveicē un dodas nelielās pastaigās pa kalnu takām, diez vai viņš iedomājas, ka piecus gadus pavadīs Švābijas kalnu takās un mūža lielāko daļu nodzīvos Sjerranevadas kalnu grēdas pakājē. Tomēr kalni viņu fascinē: “Uz ūdens kaut kā nekad neesmu juties īsti omulīgi, lai gan jūrasslimība man nemetas. [..] Man piemīt pilnīgi pretēja tieksme — pacelties, cik vien iespējams, augstāk par ūdens līmeņiem.”
 Tūlīt pēc apmešanās Tailfingenē, Vācijā tiek izdota Anšlava Eglīša grāmata “Teoduls Supersakso” (1946), kura ne tikai pilnībā saistīta ar kalniem un alpīnismu, bet kurā pirmoreiz parādās Tālo Austrumu motīvi, kas vēlāk tiks izvērsti stāstā “Čingishana gals” un romānā “Adžurdžonga”. Varētu šķist — kur vēl tālāk aiziet no notikumiem dzimtenē un Otrā pasaules kara sekām. Un tomēr vēlme Austrumus pacelt līdz simboliskam tēlam, kas saistīts ar ļaunuma dzimšanu un paradumu dzīvot dubultu dzīvi un spēlēt dubultu spēli, sakņojas Eglīša naidā pret visu, kas nāk no Krievijas. Neparastā nosaukuma dēļ “Teoduls Supersakso” nav guvis to uzmanību, ko grāmata būtu pelnījusi, jo latviešu literatūrā grūti iedomāties otru rakstnieku, kurš tik detalizēti būtu pievērsies augsto kalnu aprakstam. Supersakso, kura vārds rāda, ka viņš ir Dieva kalps un izcils savas sakšu tautas dēls, ir galvenais varonis trīs stāstu virknē, kas pakāpeniski audzē mērogu.
 Pirmajā stāstā “Lavīna” Teoduls, būdams pusaudzis, par mata tiesu izraujas no sniega lavīnas, ko pats, spēkus pārbaudot, izraisījis, otrajā stāstā “Ziemeļu siena” notiek sportiska sacensība par to, vai izdosies iekarot stāvo Ziemeļu sienu Alpu kalnu masīvā, bet trešajā stāstā “Dapsangs” darbības vieta pārvietojusies uz Himalajiem, kur norvēģu alpīnists Leifs kopā ar titulvaroni pievienojas eiropiešu ekspedīcijai ar mērķi uzkāpt otrajā augstākajā virsotnē Dapsangā. Tur grupa, pēdējā nometnē apmēram 6000 metru augstumā atstājusi vienu no biedriem, sasaitē dodas uz virsotni. Indietis Tulsi kāpj pirmais, un vienā brīdī viņš pārcērt alpīnismā svētāko — sasaiti, kas liek četriniekam gāzties dziļā aizā. Teoduls ir vienīgais, kurš izdzīvo un aizkļūst līdz nometnei, kur, izmantojot apstākļus, nogalina Tulsi, jo zina, ka citādi dzīvs prom netiks. Motivācija neadekvātajai Tulsi rīcībai kalnos — bailes, ka eiropieši, iekļūstot tibetiešu svētvietā, var iegūt slepenas zināšanas no mirušo valstības, kas ļaus tiem iekarot Indiju. Bet augstkalne pieder tikai kalniešiem. Motīvu par kalniem kā vietu, kur iespējams izveidot naidpilnu un agresīvu kopienu ar tālejošiem mērķiem pakļaut lielu reģionu, Eglītis tad arī izvērš tālāk jau pieminētajos darbos, kas top, vēl pirms viņš ir uzkāpis Sjerranevadas virsotnēs, un arī kāpiens 3400 metru augstajā Hūda kalnā Oregonas štatā ir tikai padomā.
 “Adžurdžonga” (1951) ir politiski ievirzīts darbs dēku romāna stilistikā, kam par impulsu kalpo ne tikai Baltijas valstu liktenis, bet arī ASV presē vairākkārt publicētie raksti par Tibetā dzīvojošās ngoloku tautas apspiešanu, ko veic armijas daļas Ķīnas valdības vārdā vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā (1917—1949). Pēdējo gadu notikumi tātad romāna tapšanas laikā ir aktualitāte starptautiskajā arēnā — tūkstošiem nogalināto ngoloku, izlaupīti un nodedzināti tempļi, šķeltniecība, daļai tibetiešu piešķirot zemi un ganības, militāras ievirzes skolu izveide, nodrošinot izglītības iespējas tibetiešiem, lai paplašinātu ietekmi ar uzticamiem padotajiem, kuri pārzina vietējo valodas, un visam pāri islāmticīgo ķīniešu karavīru nežēlība. Tajā visā Eglītis saskata līdzību ar sarkano teroru.
 Romāna galvenais stāstītājs ir Bendžamins Kliffords Kilmanorks, Kanādas Ģeogrāfijas institūta otrais sekretārs, kas pievienojas Brūsa P. Gulprita glābšanas komandai ekspedīcijā uz Tibetu, kur misionārs Pasdelū ir nonācis sarkano ķīniešu ielenkumā un sūta pēdējo “kliedzienu” brīvajai pasaulei, lai glābj viņa misijas laikā savāktās augu un minerālu kolekcijas. Protams, Gulprits un Kilmanorks dodas turp, un starptautiskā avantūra var sākties. Tiek šķērsota Ķīnas tuksnešainā daļa, un glābēji, meklēdami avotu, sastop dīvainu balto svešinieku, kas izrādās no krievu gūsta izbēdzis latvietis Ģederts Šķērstēns, ko vienkāršības labad turpmākie ceļabiedri nodēvē par Tēnu. Seko viss, kam dēku romānā jābūt, ieskaitot gūstu un neticamu izglābšanos, tomēr pāri visam ir vēlme iezīmēt konflikta — austrumi/rietumi — strupceļu, kam nav iespējams atrisinājums, tik ļoti atšķiras pasaules redzējums un vērtību sistēma.
 Savukārt grāmata “Divi kāpieni” (1961) ir literatūra savējiem. Komiski pārpratumi, puiciska aušība, brīvības sajūta, izlaužoties no ikdienas un ģimenes sadzīves, bet pats galvenais ir alkas tikt kalna virsotnē, uzvarēt sevi un piecdesmitnieka gadu nastu. Tāda piecdesmitgadnieka, kura ikdiena nekādā veidā nav saistīta ar fizisku aktivitāti. Būt teicamā fiziskā formā Losandželosā ir svarīgi, to pieprasa ne tikai labi koptā filmindustrijas sabiedrība, kas pievērš uzmanību veselīgam dzīvesveidam, bet arī visprimitīvākā sadzīve — visa pilsēta izvietota kalnos. Vienā no Eglīša aprakstītajiem gājieniem Staņislavs Borbals ir paņēmis līdzi sievu un meitas, bet pārējie ir veču pasākums. Bezkaunīgo veču. Arī Veronika Janelsiņa paliek mājās: “Es nekad viņu kalnā kāpienos nepiedalījos. Bija jāiztiek tikai ar tenkām. Man vienkārši kalni nepatika. Nesapratu, kāpēc jāmokās ar kājām, ja tās vietas varēja labi sasniegt ar helikopteru.” Pilnībā noticēt šādai retorikai neizdodas. Un tā savus piecdesmit Anšlavs sagaida ar draugiem.

“Drūmo brīdi sagaidīju augšā kalnos, kopā ar diviem tādiem pat nelaimes putniem, piecdesmitniekiem. [..] Kauns jau ir tādā nesmukā reizē rādīties ļaudīs un barā. Tur iedzērām gan diezgan krietni pie sniega līnijas un pat dziedājām, apgānot dabas svinīgo klusumu. Kad bija laiks doties guļammaisā, brīnējos, kāpēc tik nežēlīgi salstu. Izrādījās, ka ar visu iereibumu biju ielīdis nevis maisā, bet palīdis zem tā un guļu uz sasalušas zemes. Ja nebūtu laikā attapies, tad droši vien turpat augšā arī paliktu. Tā bija ļoti vientulīga vieta, kur pat vasarā pavisam reti kāds uztraušas, jo Amerikā jau kāpšana nav neko modē. Bet tomēr bija gadījies, ka tajā pašā vietā, aiz kāda akmeņu nobrukuma, bija nakšņojusi viena amīšu kāpēju grupa, kas nebija varējusi visu nakti gulēt.
 Otrā rītā viņu vadītājs devās pie mums bārties, domādams mūs dulnus padsmitniekus. Bet kad viņš ieraudzīja trīs iesirmus, skumīgus vīrus, tad atplēta gan muti, bet nekā nepateica un aizvilkās atpakaļ pie savējiem. Tā es iegāju jaunajā pusgadusimtenī ar sāpošu galvu.”

Līdzīgās grāmatas:
Ivande Kaija. Gundega Grīnuma
Inguna Daukste-Silasproģe
Svens Kuzmins
 
Viesturs Vecgrāvis
Arno Jundze
Arnis Koroševskis
 
Osvalds Zebris
Jānis Zālītis
Inga Žolude