NENOTEIKTĀ BIJA

uz sākumu

NENOTEIKTĀ BIJA

Grāmata pievienota: 12.04.06

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Imants Ziedonis, Nora Ikstena

Lapaspušu skaits:

216

Platums:

157

Augstums:

222

Cena:

5.51 Eur

Izdošanas gads:

2006

Grāmatu uzrakstījusi Nora Ikstena, tā tapusi Ziedonim un Ikstenai sarunās šķetinot Dzejnieka domas par viņa bērnību, viņa saknēm, par to, kas viņš ir un kāpēc. Ikstena, kas gandrīz gadu bija Dzejnieka medijs, saka: “Man likās — ja Imants grib stāstīt, man ir jāklausās. Vienalga ko viņš stāstīs un kā”. Tā ir grāmata par Dzejnieka dzimtu, bērnību un Valodas noslēpumu, par laikiem, kad viņi abi — Dievs un Dzejnieks — vēl bija mazie bērni.
Noras Ikstenas pierakstītās Imanta Ziedoņa bērnības atmiņas, līdzīgi kā Jaunsudrabiņa BALTĀ GRĀMATA un Brigaderes DIEVS. DABA. DARBS, ir viens no spēcīgākajiem un iedvesmojošākajiem darbiem latviskajā pašapziņā un pašlepnumā.

Inese Zandere saka: “Ziedoņa bērnībā jābūt kaut kādam knifam, kāpēc viņam tik ļoti patīk intelektuāla spēle, izgudrojumi, skaistas un izaicinošas pozas, kāpēc viņam ir tik liels nemiers un tik valdzinošs niķis — tik tīrs medus pašā poda dibenā.”

“Es guļu un domāju, kas mēs esam. Kas tu esi pret mani, kas es esmu pret tevi. Cilvēki apkārt, radi. Kas es pats esmu? Kas es esmu, kur esmu sevi ieraudzījis? Šajā skaistajā pasaulē. Par to vien varētu uzrakstīt, ka tu sajēdz, cik pasaule ir skaista, kā tu to saproti, bet neko nevari izdarīt, nevari uzrakstīt. Par to vien varētu uzrakstīt.”
Imants Ziedonis

Grāmata ilustrēta ar vairāk nekā 50 fotogrāfijām no Imanta Ziedoņa un viņa ģimenes personīgā arhīva

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Sirsnīga pateicība Ausmai Kantānei un Imanta Ziedoņa māsai Anitai Bumbierei par palīdzību grāmatas tapšanā!

Grāmatas māksliniece Ingrīda Zābere

Grāmatas fragments »

Šķūnis

Es guļu un domāju, kas mēs esam. Kas tu esi pret mani, kas es esmu pret tevi. Cilvēki apkārt, radi. Kas es pats esmu? Kas es esmu, kur esmu sevi ieraudzījis? Šajā skaistajā pasaulē.
Par to vien varētu uzrakstīt, ka tu sajēdz, cik pasaule skaista, kā tu to saproti, bet neko nevari izdarīt, nevari uzrakstīt. Par to vien varētu uzrakstīt.
Kā putnam jātiek augšā. Pilnīgi sajūtu, ka laižos pār koku galotnēm. Traki interesanti, lido ar putniem, pazūd starp kokiem, tad atkal uznāk augšā. Esi dzīvs kā putns. Maņas tik pasakainas, ka tu ienirsti kokos, tādos dziļumos, tad uznāc augšā, atkal pazūdi lejā. Tā ir dzīve.
Bet lejā ir šķūnis, noteikta vieta. Tur putnu nemaz nav, tikai veļi tur dzīvo. Nekā šausmīga tur nav, un es ar viņiem tīri labi saprotos.
Kāda te mana daļa? Kāda mana jēga? Parādās tēli, viņi strādā un darbojas, itin kā dzīvi cilvēki. Pēkšņi tur ir vectēvs. Krāmējam malku, kārtīgi krāmējam. Viņam patīk kārtīgi skaldīt malku, lai gan vispār strādāt viņš nemīl. Vectēvs skalda knik, knik, knik, knik, mēs krāmējam. Viņš ir dzīvs ar to darbu, saskaldījis tik daudz , ka pietiek cauri laikiem.
Lidojumā ieraugu sevi kā puiku uznirstot. Un vienmēr šķūnis parādās. Es, maziņš, sēžu ratos un skatos uz šķūni. It kā pa sapņiem rādās cilvēki, sajūtas. Manējie — bez laika, bez telpas, bet itin kā dzīvi darbojas.
Man nevajadzēja aiziet no mājām. Bet es biju jau aizlidojis, savu izdarījis.

Pirkt »