MANAS DZĪVES APRAKSTS
Miķelis Bērziņš (1900—1988), Kurzemes saimnieka vecākais dēls, strādājis par mežzini Madonas pusē, 1941. gadā represēts. Šajā grāmatā tiek publicētas 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā slepenās burtnīcās rakstītās Miķeļa Bērziņa atmiņas par bērnību cara Krievijā, dzīves plaukumu neatkarīgajā Latvijā un pārciesto Sibīrijā. “Iepazīstot Miķeļa Bērziņa memuārus, lasītājs ieraudzīs klasiski, veselīgi domājoša cilvēka atskaites punktu, vērtējot politiskus un sabiedriskus procesus. Nevilšus gribas to salīdzināt ar mūsdienās sastopamo iracionālas panikas pilno tendenci pavirši vispārināt savu attieksmi pret apkārt notiekošo, kas ik uz soļa sastopama publiskajā sarunu telpā, sākot ar medijiem un beidzot ar radu pasēdēšanām pie kafijas krūzes. Onkulis Miķelis vienkārši un skaidri pastāsta, kāpēc Kurzemes kalpu kārtas jaunekļi 1919. gadā labprātāk sekoja lieliniekiem nekā jaundibinātās republikas aicinājumiem, tāpat šajā grāmatā varēsim atrast epizodes par sliņķiem, zagļiem un korumpantiem trīsdesmito gadu Vidzemē. Šādas ainas nesakrīt ar vienkāršoto mītu par laimīgo pirmās republikas laiku, kad dzīvoja tikumīgi, čakli un apgaroti latvieši, kurus uz laimīgo tāli veda nemaldīgais vadonis. Tai pat laikā šajā grāmatā lasītājs ik uz soļa sastapsies ar objektīvu vērtējumu par boļševisma ideju stulbumu, salīdzinājumu par to, cik labvēlīgs tautas saimnieciskai un kultūras attīstībai bija laiks, kad ekonomiskās sistēmas pamatu veidoja tiesības uz privātīpašumu, salīdzinājumā ar padomju neefektivitāti un indivīda interešu samalšanu. No abiem piemēriem redzams, ka veselais saprāts un izsvērts vērojums nereti noved pie pretējiem secinājumiem nekā potē valdošā ideoloģija. Uzdrošinos domāt, ka šo vērtību atšalkas sajūtamas dzimtas vēlāko paaudžu attieksmē pret laikmetu diktētiem apstākļiem mums apkārt.” “Mēdz sacīt — Dievs atklājas sīkumos un detaļās. Šī Bērziņu un Kalnu dzimtas mantojumā rūpīgi sargātā dienasgrāmata ir vēl viena neatkārtojama un vienlaikus tipiska liecība 20. gadsimta Latvijas un latviešu “personiskās vēstures” cilvēkarhīvā. Tā valdzina ar savu lietišķo tēvzemes prieka un grūto laiku jeb likteņgriežu dokumentāciju un patīkami pārsteidz ar vitālo, zobgalīgo “klejojošā kurzemnieka” humoriņu.” Jāņa Esīša vāka dizains un fotoattēlu kārtojums Grāmatā izmantotas fotogrāfijas no ģimenes krājuma Mani vecvecāki un vecāki Vectēvs Savu vectēvu neatminu, man varēja būt divi vai trīs gadi, tikai man izlikās kā sapnī, it kā es būtu dzirdējis viņa vaidus, kad viņš gulēja uz miršanu, un sēdēju uz viņa zārka, kad viņu veda uz Lejasgala kapiem, un man būtu bijusi uzģērbta sarkana kleita. Toreiz nabadzīgu ļaužu puikas apmēram līdz pieciem gadiem nēsāja svārkus. Tēva māte Tēva māte, vecā groša, kā mēs viņu saucām, jaunībā bijusi glīta sieviete — slaidu augumu, pareizi veidotiem sejas pantiem. Pusmūžā viņa saslima ar prāta aptumšanos, kas viņai uznāca periodiski. Tad viņa šausmīgi kliedza un lamājās, bija par nelaimi visai ģimenei. Kad lēkmes pārgāja, nedēļām bija normāla. Viņa jau toreiz prata rakstīt un lasīt, bieži lasīja Bībeli un piedzīvoja lielu vecumu, ilgi slimoja. Mātes tēvs Mātes tēvs Janis Grīnbergs jau bija nomiris, kad mana māte vēl nebija precējusies. Viņš esot bijis ļoti strādīgs un dievticīgs. Spēka gados noīrējis no Kuldīgas draudzes mācītāja zemes gabalu, atmatas un celmus. Tos pārvērtis par labi iekoptām druvām un uzbūvējis Rieksātu mājas. Nomiris vēl jauns. Mātes māte Viņu atceros ļoti labi. Kad biju vēl zēns, bieži mūs apciemoja un atveda gardus veģus un konfektes. Viņa bija maza auguma sieviete, ļoti dievticīga — kā mācītāja zemes rentniecei pieklājas būt, īsta dogmatiķe. Pēc dabas, kā vēroju, viņai vajadzēja būt labam cilvēkam, ļoti strādīga un taupīga, pirms Pirmā pasaules kara viņa kopā ar jaunāko meitu Ķērstu bija sakrājušas ap divi tūkstoši rubļu, kas bija noguldīti bankā un gāja zudumā. Mans tēvs Mans tēvs bijis vienīgais bērns un tāpēc bērnībā sevišķas grūtības nebija pieredzējis — pat palutināts, ganos nav gājis, skolu apmeklējis trīs ziemas. Vēlāk, kad paaudzies, jau nācās iepazīties ar dzīves grūtībām. Ap 15 gadu vecumu abi ar tēvu gājuši mežā cirst malku un pelnīt naudu iztikai, darbs bijis grūts un izpeļņa — maza. Ejot uz darbu, zīlējuši; ja būšot saule, tad jau auksts nebūšot, bet, ja būs apmācies, tad nesalšot. Viņš arī esot gribējis izmācīties kādu amatu, mācījies pie kalēja, drēbnieka, ādmiņa, bet ilgāk par divi mēneši nav varējis noturēties. Jaunības gados strādājis arī Kuldīgas sērkociņu fabrikā “Vulkāns” kopā ar vēlāko pulkvedi Vācieti, pelnījuši līdz 75 kapeikām dienā. Tagad raksta, ka Vācietis “Vulkānā” pelnījis 75 kapeikas nedēļā. Ar Vācieti bijuši draugi no bērnības. Šķīrušies uz Ventas tilta, pie kam Vācietis teicis: tu paliec pie ķiļķenu podiņa, bet es iešu pasaulē iekarot slavu vai iešu bojā. Mana māte Māte, kā jau teicu, bija augusi Kuldīgas draudzes mācītāja zemes rentnieka ģimenē, kura jau tanī laikā bija labi attīstīta. Viņai bijuši trīs brāļi un viena māsa, vecākais brālis bijis zemes saimnieks, bet vidējais beidzis viengadīgo Vecsātu lopkopības skolu un strādājis par muižas kungu Ukrainā (tā toreiz sauca pārvaldnieku jeb muižnieka palīgu). Māte, vēl neiedama skolā, jau mācējusi lasīt un mācījusi apkārtējo māju bērnus lasīt. Skolā bijusi teicamniece, laikam beigusi trīs klases, viņa bija daudz lasījusi un zināja gan Vakareiropas, gan krievu klasiku. Ziemas vakaros, kad bijām vēl mazi bērni, viņa ņēma no bibliotēkas grāmatas, tad sapulcējas visi mājas iedzīvotāji un viņa skaļi lasīja, lai visi dzirdētu, pie kam nelasīja sliktāki par tagadējiem radiofona diktoriem. Pirms apprecēšanās viņa dažus gadus bija strādājusi Pelču muižā pie firsta Līvena par nammeitu un tur iemācījusies gatavot ēdienus. 
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv
Visas tiesības aizsargātas ©2009
