Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Omammas stāsti

Omamma — Elija Anna Kroniņš (Kronītis) — dzimusi 1885. gada 10. jūnijā Liepājā, mirusi 1984. gada 24. decembrī Frīholdā, ASV.
 Atmiņas no 1892. gada — ap šo laiku nomira omammas mamma.
 Meitene stāvēja līdz puslieliem viļņos un uzmanīgi vēroja ūdens kustību, turklāt viņa reizēm ņirbināja kāju pirkstus, piedevām pagriežot kāju pēdas puslokā, šurpu turpu, līdz pēda ierakās plūstošajās smiltīs. “Jaunas jūras kurpes kājās,” viņa sev teica. Pacēla galvu, pavērās kaiju virpulī, laivā, kas parādījās ziemas ostas galā aiz nupat pagarinātā ziemeļu mola. Būdinieku bērnu bariņš, kas, smiltis aiz sevis putinādami, izvēlās no Eļļas fabrīķa puses, vēlās pa kāpām lejup: “Ance, Ance, Bete tevi labu laiku jau meklē.” — “Bet es gribu, lai māte mani meklē.” Tad pati arī apstājās: “Ja māte ir pie eņģeļiem, kā to vakar teica tēvocis Žanis, viņa var paņemt kādu eņģeli līdzi, lai visi bērni redz, kā eņģelis iet pa ūdens virsu vai lido kā kaija. Līdz pašam apvārsnim.”
 Spītīgi atmeta pusizirušās biželes, cik nu spītīgi varēja, skatīties tagad jāskatās tā, lai visi saprot, ka jau parīt nāks māte ar lielām, mīļām, zilām acīm un lielām, drošām rokām. (Diez kāpēc viņai pēdējā laikā bija tādi bāli vaigi ar sarkaniem pleķiem?) Bet tas vienalga, es viņu samīlēšu, un tad viss būs labi.
 Omamma turpina stāstīt: mūsu māja toreiz bija Kaiju ielā, divstāvu namelis, reiz apšūts krāsotiem dēļiem. Logi ielas pusē izgāja pret vecajiem kapiem: mūra sēta, aiz tās lieli, zaļi kastaņkoki un liepas, vienā kapu stūrī bedre ar veciem kroņiem. Kad kaprači raka svaigu kapu, tāpat gājām skatīties. No sākuma zeme bija melna, vēlāk brūni balta kā jūrmalā. Te mēs, viss bērnu bars, sapratām tīri labi, kāpēc sievas vakaros sasēdās un dziedāja arī to dziesmu: “Tas cilvēks šinī pasaulē dzīvo īsu brīd’ un trūdu bedrē krīt.” Bet lielie bērni zināja teikt — ak, ko tur, dvēsele nesatrūd. Kad izgāja cauri vārtiem, pa kreisi bija mazs mūra namiņš zārkiem un līķiem. Mēs, bērni, bijām pie tā pieraduši, gājām iemest aci līķnamiņā, no zārka varēja pateikt, vai nākamā dienā būs lielas bēres. Reizēm uz galda namiņa vidū gulēja līķis. Bija bail, bet, ja gadījās kapsargs, tad viņš vecākajiem bērniem stāstīja: “Nu, vakar vēlu izvilka slīkoni no Liepājas ezera.” Citas reizes līķa smaka nāca pretī, tad mukām prom. Bija reizes, kad ap līķi sastājās vīri mundieros, tā Jaunliepājas pristavs, un tad vēl baltā ķitelī kāds no dakteriem, tie turēja šņupdrānas degunpriekšā. Atceros vienu reizi, kad uz galda gulēja skaista jaunava ar samirkušiem, gariem, blondiem matiem, viņa bija tik skaista, tik skaista kā eņģelis. Kapracis teica: “Tā iegāja pati ūdenī.” Bet kāpēc? “Nu, kā vienmēr — mīlestības dēļ.” Nevarēju īsti ticēt, kā tai pašā dziesmā ir. Bet īsts eņģelis viņa nebija, jo tad viņa būtu gājusi pa ūdens virsu.

Šodien atkal laiks sabraņīt visu šo šaiku, kas tik vien zina, kā bairīti izdiedelēt un meklēt, kur trumpas sist. Sak, būtu domājis, ka pietiek visu dienu maisus kuģos nest un mucas rullēt. Bet Pēteris jau laikus ir atradis vietu labu labo — starp malkas šķūnīšiem un pietiekoši tālu no mistkastes un ķemberķina, un, rokas saberzējis, izrāva un nobučoja kreiceni — aiziet, mīļie, šodien jums ne sūda kalpiņu neredzēt!

Om. stāsta tālāk, taču tagad jau no Amerikas, kaut joprojām runa ir par Loti Kronītis, bet mēs viņu saucām par Loteli, kopā ar draudzeni Annu atbrauca no laukiem, kur bija strādājušas muižā. Lotelei liela cepure platām malām, un šur tur palikuši tādi aplauzti zareļi spalvu vietā. Annai jocīgi kakla priekšā šalle sasieta mezglā un karājas kā govs aste. Abas ievācās tanī mazajā istabelē Kroniņu namā, tik zemiem griestiem, ka viegli ar roku sakacēt. Iemītnieki tā palika uz vietas mūsu namā 15 gadu. Gaitenī plīts, tur visas sievas vārīja, tur arī visiem skapīši, vēlāk mēs, bērni, iemācījāmies skapīšus atmūķēt, tad bērneļiem krita pa riecienam sausas maizes. Svētdienās koka toveris pie sētas trepēm, tur tad visi mazgājās. Lotele strādāja kapseļu fabrikā, Anna — pie “pleterienes”. Puiši, no fabrikām nākot, apstājās, runājās sētā un dārzā. Brālis, tā ap vienpadsmitiem: “Nu, jaunskungi, laiks katram iet savā iedzīvē.”
 Un tad vēl par Annu. Tas bija, kad Anna, toreiz vēl meita, tad tik pēcāk viņai piesaistījās tas krodzinieks, un puiši viņu iesauca par lielo Annu. Pagaid’, nu redz, kā aizmirsies, bet tāds tas blondais bija — stalts, ontlīgi ģērbās, allaž nāca ar hūti, sēdēja laubē, kustināja tā švītīgi kāju un, kad ievilkās Anna, tad tūliņ iesaucās: vai, kas tad notika, kāpēc te tik tumšs uzreiz, un tūliņ pats smējās: ak tā, Anna logam priekšā! Un Anna, toreiz teju, teju no laukiem ienākusi, tūliņ nosarka un kādreiz, kad nu nemaz vairs nevarēja glābties, teica: “Ko ēd cilvēku, vai lopu pietrūkst?” Tie bija joki. Kad tagad domāju, tad tā vien atceros, it kā toreiz tikai tā svētdienas pēcpusdiena vien būtu bijusi.
 Sanāca puiši, nu jā, mans Pēteris un Jānis, tas smukais, un Augusts — tas bija kā ūdeni mutē ieņēmis un vēlāk palika par beķeri Aizputē. Un tad vēl mans brālis Žanis un tas, jā, kā nu viņu sauca, Ludis — vienmēr sārtiem vaigiem un vēlāk nomira ar diloni. Mans brālis spēlēja mandolīnu, bet viņš varēja visu spēlēt un piedziedāt klāt ar’, un amizieris bija liels, kādreiz nezinājām, cik vēls, un tēvs nāca rāties, vienu reizi, otru, līdz sāka bļaut un trieca visus gulēt. Izgulēties jau nekad nedabūja. Kad puiši aizgāja, mēs ar Annu un vēlāk Loteli ilgi runājām, smējāmies, skaitījām pantus no klades. Es ar Annu gulēju vienā gultā. Atceros tik, ka katru reizi, kad Anna apgriezās, visa mājele nokrakšķēja. Es dzirdēju, kā vecais apakšā kaut ko noburkšķ pie sevis, nokāsējas. Līdzko laižos miegā, tā Annai jāceļas augšā. Dzirdu tā gari — čurrrr, tad Lotele vienmēr mēdza teikt: “Ko tā gove vienmēr tā var mīzt, jālaiž rītu uz Aizputi.”
 Cik nu tur pagulēt iznāca, fabrīķī bija jāsāk septiņos, vecajam bija jāuzliek brokasts, Žanim arī. Korķfabrīķī mēs bijām trīs, tad vēl no kapsētas ielas Kate, Ženija. Turējāmies kopā, tā bija jautrāk, man bija jātur tas mašiņš, kas korķi griež. Kad nopūta feirāmu, mēs vienmēr pa Lāču ielu pagājāmies uz Annas tirgus pusi, kur tad nāca Pēteris un Žanis no drāšfabrīķa. Un kādi glauni viņi izskatījās ar visām darba drēbēm un ar visu to, ka te bija tikai bruģis un sētās melna smilts, un mājeles ar sīkām logu rūtītēm un ar melnu papi nosistas. Mums izlikās, ka špacierējam pa kūrmājas bulvāri, bet tā jau tas ir, kad samīlas.
 Lotelei pirmajai bija kāzas. Apprecēja to drauģeli Frici. Ievilkās istabelē pažobelē, vēlāk izvācās tuvāk jūrmalai un turpat kāpu malā uztaisīja būdeli. Sēdējām vakaros, aplējām puķes, dziedājām “Tas cilvēks šinī pasaulē”, “Es redz’ vien laiviņ’ peldam” un par skaisto dārznieci, līdz pašas kādreiz apraudājāmies. Lielajai Annai bija tāda parupja, bet skaidra balss. Mēs abas toreiz gājām dziedāt Annas draudzes korī. Kādreiz dziedājām uz balsīm, puiši apklusa, brīnījās.
 Groša mita ķēķī, kādreiz aizvilka tādu noplukušu deķi priekšā. Bet viņa varēja sēdēt cauru dienu pie loga, ar sarepējušu plaukstu riņķos nobrucinādama loga sviedrus, ziemā uzpūzdama ar dvašu tādu mazu caurumiņu ledus puķē, skatījās nekustīgi, gaidīja, līdz pagadīsies bēru gājiens. Vakarā viņa mums tad stāstīja par kroņiem, zārka pumpām, šēzēm, vai šleijers tikai falši uzlikts, vai atraitne patiesi noraudājusies. Padod kumpi, kartupeļus laupīt, ne mizot, viņa mums mācīja daudz. Par žurkām viņa teica, ka pret tām cīnoties buramvārdi un nevis Žanis, kurš uztaisīja dārzā atkritumu bedri un palāgam meta tur iekšā kaļķi. Par dzimšanas ligu, par paegļu alu un kādēļ liesa, sirds un ausu krinkšķi nav ēdami.

Tad vēl omamma stāstīja par Pētera Pizika dzimtu. Pētera tēvs, saukts Muliņš, tāds pasīks vīrelis ar mazu ķīļbārdiņu, zilām acīm, blonds. Ota, viņa sieva, īstā vārdā Jūle, liela, spēcīga sieva brūniem matiem. Abi divi no Nīcas puses. Jūle atkal un atkal sasien pindeli un aši vien pie meitas. Muliņš pasmejas un saka: “Ance, laid vien, lai iet, tu redzēsi, drīz būs atpakaļ.” Un tik tiešām. Pēc dažām dienām: “Ance, vai tu redzi, kas tur nāk? Žandarms atkal mājās!”
 Meita Katrīne — šuvēja, vecākais dēls Žanis — jūrnieks. Žani nošāva 1905. gadā pie Liepājas cietuma. Esot aizsargājis kādas jaunas meitas, kad kazaki jājuši virsū. Pēteris no naktsmaiņas mājās nākot: “Ance, Žanis ir nošauts.” Kā ar zibeņa spērienu. Mums visiem!
 Tēvs svētdienās lasīja Bībeli. Mums, bērniem, jāstāv kājās. Šņaukāties un daudz kustēties nedrīkstēja, vecais skatījās pāri brillei, un, ja es nevarēju apspiest šņaukāšanos, tad pēc trešā skata pļauka bij’ neizbēgama. Pēterim patika bībelstāsti, bet baznīcā viņš negāja. Viņš mēdza teikt: “Tā kā mums stāsta, tā nav un nebūs, jābūt ir citādi, un, ja nav, tad arī vienalga.” Muliņš nomira, sēdot aptiekbodes priekšā. Ota nomira gultā, bet sagulēja vairākus gadus, es atceros, ka viņai gultā bija caurums, apakšā pods, viņa nabadzīte vairs nespēja saturēt, bet nogulēja tā kādu gadu.
 Pēterim ļoti patika kārtis.

Viņš to zināja jau pirms kārts pacelšanas — tā ir krustene, starp kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu tā iegulsies šinī spraugā, pilnas trumpju sērijas pēdējais loceklis, velns tevi ārā, visu vakaru šitā, jutēja kņudot pirkstgalos kā ar sāli ierīvētos, katru dūzīti, katru krāsaino preileni, šķita, ka spēlē šeit un tanī pašā laikā vēl kur citur arī. Šī otrā spēle norisa kādus mirkļus pirms pašreizējās, kā miglu bilde, kā mistērija, likās brīžiem, ka, kārtis dalot, vilka Prīdim un Žanim neredzamus lokus un līnijas, magnētiski vilka, vilināja, skubināja, pavēlēja kārtīm dalīties, kāravu dūzim, kreicenei, ercenienei nākt atkal un atkal. Viss šķita drusku reibinošs un sašķobījies, viss reizēm atkal asāk iezīmēts, gan alus glāzē mazie burbulīši, gan taisnleņķu ēnas istabas kaktā, gan kārava kalpa ielocītais stūrītis, desmitkapeiku gabali un bāli sārtais trīsrubuļnieks galda vidū. Dīvaini — gadu gadiem trumpots, kur vien izvazātas kārtis līdzi, bet vienmēr patīkami saberzēt rokas, ātri izdalīt pirmo roku, pārcelt un ar atsprindzinājumu pacelt kārtis. Bet šīs labās kārtis, pareizāk, tādas, ka ne atkauties nevar, nāca tad, kad vismazāk to gaidīja. Likās, viņš ir izraudzīts, izmeklēts tai lielajai spēlei par spīti visam pašu velnu apspēlēt, nē, vēl vairāk...
 Tā, un tagad viņš sāka vilkt — pašam izspēle, no īkšķa puses vienīgā iespēja, ja citi trumpji un pīķene atdalījušies vienā rokā, nē, te jau ir! Prīdis nepatikā sarāvās vēl mazāks, Žanis neticīgi smīnēja, mazliet aizvainots, un uzmeta septiņnieku, tātad nomizos šos plikus arī šoreiz, un, kauliņiem knaukšķot, nozvelēja ar kreiceni, un tad nu, Prīdīt, dod nu, sirsniņ, tavu ercenieti, un klaukt, klaukt, un tad te vēl tāds mazumiņš, brālīt balto, tā to dara!