1991_TAS LIELAIS CILVĒKBĒRNA GADS

uz sākumu

1991_TAS LIELAIS CILVĒKBĒRNA GADS

Grāmata pievienota: 20.06.12

Apakšvirsraksts:

Dienasgrāmata un vēstules

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Jānis Streičs

Lapaspušu skaits:

656

Platums:

157

Augstums:

217

Cena:

7.25 Eur

Izdošanas gads:

2012

“Filma Cilvēka bērns tika uzņemta tanī liktenīgajā gadā, kad atguvām neatkarību un piepildījās Finka pareģojums — ka gads no abiem galiem lasīsies vienādi un visi koki pavasarī ziedēs vienlaicīgi. 1991. gada beigās redzējām, ka gaišreģa paredzējums ir piepildījies. Man tas likās bezgala garš aiz savas ietilpības, aiz notikumu bagātības un nozīmības. Un arī tagad, jau pēc divdesmit gadiem, tas man rādās visgarākais visā mūžā. Jo pa vidu — starp barikādēm, mītiņiem, varoņu nāvēm, krievu tankiem un puča radīto paralīzi un tumsu — un tad jau cauri reibinošajai uzvarai vijās darbs pie filmas, kas man bija un joprojām ir dziļi personīga”
Jānis Streičs

“Cilvēkbērna gadā iet bojā Dieva un cilvēku nolādētā padomju impērija un barikādēs tiek aizstāvēta atjaunotā Latvijas valsts. Kā spītējot, Streičs filmē savu “vissvarīgāko un mīļāko” filmu. Lai atgrieztu parādu Latgalei, lai to garīgi izprastu visa Latvija. Streiča vēstules un dienasgrāmatas ir par cilvēku kā mirkli Visaugstākā radīšanas pieredzē, par samērošanos ar nāvi un paaudžu ceļu — no viņu mūžiem uz Streiča un nākamajiem. Aizraujošs ieskats nesenajā pagātnē un mūsu izcilā režisora domu, kaislību, izmisuma un radīšanas pasaulē.”
Sarmīte Ēlerte

“Kā laikmeta dzīvā liecība aizraujoša un kā cilvēka dvēseles noskaņu hronika aizkustinoši godīga. Trīs vārdi, ar kuriem varu raksturot Jāņa Streiča literāro dienasgrāmatu, kas vēl reizi pierāda “zudušā laika” unikālu vērtību — talantu un darbaspēju tā pavisam taustāmi — ar roku uz papīra — formulēt savas, Latvijas liktenī tik būtisko 20. gadsimta 90. gadu aculiecinieka, domas un izjūtas. Šie Streiča manuskripti nesadegs un tiem nedraud izšķīšana virtuālajā telpā.”
Normunds Naumanis

“Jāņa Streiča dienasgrāmata un sarakste ar Jāni Klīdzēju ir potenciāls literatūras un kultūras fakts, kam publicētā formātā būs savs lasītāju loks, un tas kļūs par izpētes objektu, jo šeit ir ne vien emocionāli, bet arī intelektuāli bagāti teksti, kurus nav iespējams un nedrīkst ieslodzīt privātuma šaurajā rāmī. Šī grāmata atklāj laika gara atbalsojumu konkrēta indivīda apziņā, mākslinieka radošā procesa aizkulises. [..] Tā ir gan dokuments, laika liecība, gan mākslas fenomens.”
Dr. philol., doc. Ingrīda Kupšāne

Grāmatas noformējumā izmantotas fotogrāfijas no Jāņa Streiča personiskā arhīva, tai skaitā fotoattēli no filmas Cilvēka bērns uzņemšanas (fotogrāfs Guntis Grunte), Jāzepa Danovska darbi un Servīna Egliena uzņemtais Jāņa Klīdzēja portrets.

Grāmatas izdošanu atbalstījuši Vita un Armands Zeihmaņi

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas fragments »

Jānis Streičs — Jānim Klīdzējam
1990. gada 15. decembrī

Labdien, Jāni!

Bijām Rēzeknē jau lielākā skaitā un atradām Boņuka mājas! Kā vienmēr, tas nav ideālais variants, jo mūsu nabadzība diktē savu. Tā arī šoreiz palikām pie tā, kur visizdevīgāk strādāt grupai: lai var labi piebraukt, lai cilvēkus var paēdināt, lai ir kur izvietot. Šie apstākļi ir ideāli. Pārējais paliek manā, operatora un mākslinieka ziņā.
Ceru, ka uz laiku, kad pabeigšu drukāt, būs gatavas arī dažas bildītes, kuras tad varēšu aizsūtīt.
Vai atceries ceļu uz Rēzekni no Sakstagala puses? Ja ej pa to uz Rēzekni, tad pa kreisi līkločos tek upīte Rēzekne. Aiz tās plešas nolaideni kalni ar birztalām, viensētām. Tur vispirms, tiekot pāri dzirnavu tiltiņam, gribējām nokļūt. Bet nekā! Grimām dubļos. Uz kalnu netikām. Nevarējām piekļūt arī no Dricānu ceļa puses. Kā tur nokļūst paši vietējie, Dievs vien to zina.
Un tad mums laimējās ieraudzīt dažas mājas šinī krastā. Sākumā neticējām, ka varētu būt kas prātīgs. Pārāk tuvu jaunajam lielceļam. Viss vienos telefonu un elektrības stabos, bet, kad iebraucām pagalmā, acij pavērās pavisam cita aina. Lielceļš palika kalnā. Mūsdienu atribūtiku vasarā aizsegs augļudārzs. Bet uz trijām debespusēm var filmēt brīvi. Protams, jāveic lieli sagatavošanas darbi. Šis tas jāpārveido pašā scenārijā. Vieta ir pasakaini skaista. Galvenais, no pagalma, kas plešas mazā uzkalnītī, var redzēt Rēzeknes upīti. Tā ir lejā. Met skaistu loku. No ēkām trūkst klētiņas. Man bija paredzēts, ka Paulāni vasarā būvējas, jo nav diez cik sen kā pārcēlušies uz viensētu. Scenārijā ierakstīju, ka ceļ jaunu māju. Tagad būs jāceļ klēts. Visa darbība, kura paredzēta klētiņā, būs jāpārnes uz mājas it kā nepabeigto galu. No telpas, kur vasarā gulēs vecaistēvs ar abiem brāļukiem, caur logu varēs redzēt pagalmu ar mazu pirtiņu pļavas malā pie eglītēm.
Tā būtu tāda vidējās pārticības māja, kurā pietiek gan darbaroku, gan darba tikumu. Nolēmām netaisīt to visiem mīļo un apraudāto “sērdienīti — zilacīti Latgalīti”, bet gan zemi, kura ar savu veselīgumu, darba mīlestību un dievbijību būtu tālu tikusi. Jo cik tad paspēja Latgale, atdaloties no sādžu dzīvesveida? Gaužām maz. Kopā ar Osvaldu Zvejsalnieku sen esam pretinieki tam vispārpieņemtajam tonim gausties un vaimanāt par Latgali. Par tās šodienu un pagātni, aizmirstot, ka, pārejot viensētās, Latgalē notika krasas izmaiņas uz eiropeiskā dzīves stila pusi. Paldies Dievam, mani draugi no Rīgas šoreiz varēja par to pārliecināties. Un daudzkārt bija pārsteigti. Tas apstiprināja, cik kroplīgi liela ir izaugusi šī latgaliešu paštīksmināšanās par savu sūro likteni. Tik liela, ka neviens to citādi vairs neuztver kā pēdējo ubadzi. Kauns!
Apbraukājām vairākas vietas. Nekur vairs neatradām kaut ko līdzīgu. Kā nekā Boņuks ir daļa no Tava Mūža tur, Sakstagala pusē. Jau tāpēc vien ir jāpaliek pie tā, ko atradām.
Bet tas, ka vieta nav ideāla, lai Tevi nesarūgtina, jo pie mūsu “kinospecifikas” tādu vispār nav iespējams nedz atrast, nedz uztaisīt. Tā noticis. Kaut vai “Limuzīnā”. Pat veselu mēnesi nofilmējis, vēl nevarēju veidot dzīvi šinī konkrētajā telpā. Tikai pēc laba laika ar prieku pieķēru sevi, ka nu esmu īstajā vietā.
Šoreiz vietas izvēle apmierina vairāk nekā “Limuzīnā”. Te tik tiešām ir tā Tava “Debešu puse”. (..)
Bet arī tas viss attiecās uz lietu. Radās daudzi jauki kontakti ar rēzekniešiem. It sevišķi direktoram Viktoram un operatoram Harijam. Man jau tie cilvēki pazīstami sen. Šoreiz es pats sekmēju tādas kopā pasēdēšanas pēc nogurdinošajiem braucieniem. Gribējās, lai operators Harijs tā pa īstam izjūt Latgales garu.
Viena šodienai raksturīga lietiņa, kuru ar prieku konstatēju, — kad bijām kopā ar latgaliešiem vai viņu mājās, mēs runājām tikai savā mēlē. Arī ar viņiem, rīdziniekiem.