Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Bosfors un tik, cik var paņemt 

“Patiešām tev baiļu nav?’’
“Arī par to, kas jau ir noticis, paldies!’’ 

Kad lidmašīna nolaižas Stambulas Ataturka lidostā, līņā. Kā tad tā? Kur saule, ko visi tā slavē un solīja? Taču lietutiņš, tāds kā caur smalku sietu, ir silts. Saņemot robežsarga iespiestu zīmogu pasē, ieeju lidostā. Tradicionālajos garajos musulmaņu sieviešu mēteļos saģērbušās tantes rāmi gaida maliņā, viņu dēli, vīri un mazdēli skraida, noskaidro, kur un pie kāda galdiņa/lodziņa jāstāv, kur atrodama bagāža.
 Kamēr gaidīju savu bagāžu, vēroju sieviešu sejas, un tās pārsteidza ar pašpārliecinātību, sak, lai šie skraida, lai vīrieši rīkojas un noskaidro, man tas nav jādara. Tipiski rīcības sievietei eiropietei es pati devos meklēt, saprast, atstiept, panest un noturēt savu jaunveidojamo pasauli.
 Sagaidītāju pūlis skatījās uz atbraucējiem, skanēja atpazīšanas prieka saucieni, un laimīgie sagaidītie apkampās, pa turciskai austrumnieku modei sabučojās uz abiem vaigiem — it kā būtu krāsotas lūpas, pat ar lūpām nepieskaroties, pagriež vienu vaigu, tad saudzīgi otru. Turcijā ar visiem pat pa draugam sabučoties nedrīkst — kurdu vīrietis, lai arī cik labu izglītību ieguvis, tulko Korānu no arābu uz kurdu, runā septiņās austrumu valodās, pāris dienu vēlāk uz mani skatīsies it kā man cauri, pat roku nepasniegs, jo tāda ir viņa reliģiskā pārliecība — nepieskarties sievietēm. Bet tajā brīdī, kad visapkārt skanēja sasaukšanās prieks, iejuku gaiši ģērbušos cilvēku pūlī.
 Stambulā dzīvo ap sešpadsmit miljonu iedzīvotāju. Un es ar vēl klāt!
 Somu man nebija daudz. Viena, tā pati ar lietām, kas man, kā drīz vien saprotu, nebūs ne noderīgas, ne vajadzīgas.

Es pārcēlos mācīties dzīvot tālāk, kā man piedāvāja liktenis. Esmu mainījusi uzvārdu, dzīvesvietu. Mācīšos darīt to, kas man vienmēr ir paticis, ko agrāk esmu varējusi darīt hobija līmenī, bet kam nekad nav pieticis laika. Vēlējos sākt ar mozaīku mākslu, ko biju mācījusies pirms trīsdesmit gadiem un kas man labi padevās, — no maziem flīzīšu gabaliņiem salikt brīnumu, ko veido no smaga, netīra, pacietīgi veikta melna darba, kur rezultāts un mozaīkas koplaukums redzams vien tad, ja paiet vismaz pāris soļu attālāk. Kaut varētu tā paskatīties uz savu dzīvi, nevis pa atsevišķam saskaldītam gabaliņam, bet kopumā, tad aina pavērtos vērienīgāka, būtu redzamas kopsakarības un būtu saprotama ne tikai manas dzīves kompozīcijas loģika.
 Vēlējos vienkārši dzīvot. Stambulā man to piedāvāja.
 Teicu sev, ka mācīšos dzīvot citādas kultūras dzīvi nevis kā ceļotāja no ārpasaules, bet būšu šajā kultūrā, dzīvošu turkos, sarunāšos par dzīvi, klausīšos stāstos, sapratīšu, kāda ir turku dzīve, un kopā elpošu vienu gaisu, staigāšu zem vienas saules, kas solās būt karsta. Varbūt ieraudzīšu un sapratīšu, kāpēc no viņiem baidās eiropieši, un varbūt atskārtīšu, kāpēc viņi varēja vairāk nekā pusotru tūkstoti gadu pārvaldīt Osmāņu impēriju. Man tas uzliek noteiktus pienākumus, un esmu tiem sagatavojusies.

Krāmējot mantas, vēl Rīgā aizdomājos, ko ņemt līdzi? Cik somās jāsaliek līdzņemamais, zinot, ka man ir biļete vienā virzienā? Kurpes, zābakus, kleitas? Varbūt ēdamo? Smieklīgi, vai ne? Latvijā paliek ar manu mīlestību, sviedriem un darbu sakārtoti īpašumi, bet tos līdzi nepaņemšu. Pie atvērtās somas stāvēju kā pie sava kapa, pat jautri iesmejoties. Ticiet man, tā bija laba sajūta — redzēt, ka atstāj daudz un labu, bet līdzi uz jaunu dzīvi savos piecdesmit gados paņemšu tik, cik satilpst saujā.
 Labprāt ņemtu līdzi draugus, kuri nebrauc prom, jo viņiem Latvijā vēl ir darbi. Bērni man lieli. Nekas mani nekavē paņemt vienu somu, ko palikt pagalvī. Tā arī darīju.
 Man līdzi ir tikai vecāsmammas sarkanā dzintara krelles. Tajā brīdī, kad izlēmu par krellēm, biju kā viena no tiem, kuri, prom braucot, līdzi paņēma visneloģiskākās lietas, kas viņiem parasti jaunajā dzīvē nebija vajadzīgas. Piemēram, mani īpaši sajūsmināja Aleksandra Pelēča aprakstītais, ka viņa pagastnieks, kuru, atšķirībā no manis, izsūtīja, līdzi paņēmis kāpostakmeni — apaļu akmeni, ko uzliek skābētiem kāpostiem, lai nospiežas suliņa, vai vecāsmammas māsa, kura 1946. gadā, pat otrreiz izsūtīta, līdzi paņēma Ļeņina kopotos rakstus, nevis desmit kilogramu maizes vai speķa.
 Bet es nedodos prom spiestā kārtā. Turcija ir mana izvēle. Turcija ir vieta, kur man nesalst, kur, citējot internetā atrastu latviešu meiteni Stambulā, vārdā bosforazvaigzne, varu teikt tieši to pašu — “kā ieraudzīju Stambulu, tā nolēmu palikt, atbraucu ar vienu čemodānu…’’.
 Sarkanā dzintara krelles paņēmu līdzi. Tās pavadījušas mani dzīves nozīmīgākajos mirkļos, rotājos ar tām visās savās kāzās, svētkos, lielos godos tās sargājušas manu kaklu kā bruņas.

Mani sagaida Jusufs, Ahmeta dēls, — smuks un jauns kā turku janičārs. Viņš pašmācībā apguvis angļu valodu, ir sācis savu biznesu — pirms gada iekārtojis bio/eko ēdamlietu veikaliņu. Jusufs mani aizved uz māju — Istanbul, Nispetiye. Dzīvošu jaunās Stambulas Eiropas daļā, tas mammai var būt mierinājums. Pavadot viņa teica — ak, tik tālu, vai, cik tālu. Mamma, Turcija arī ir Eiropā, teicu. Izejot uz balkona, redzēju tālē Boģazici/Bosfora tiltu. Otrpus Bosfora kanālam — Āzija. Turcijas Anatolija. Mazāzija. Tajā brīdī iedziedājās vismaz četri pieci muedzini, kas no apkārtējām mošejām sauca atcerēties par Visaugstāko. 

Pirmajā naktī uztrūkos savā gultā — aiz loga kliedza sieviete gluži kā dzemdību sāpēs. Pietrūkos, pielēcu, izskrēju uz balkona — kur? kas jāglābj? Dzemdējošas sievietes kliedziens atskanēja vēlreiz. No gaisa, no tumšajām debesīm. Stambulas kaijas kliedza cilvēciskotās balsīs, tās šaudījās naksnīgajās debesīs kā baltas bultas, pikēja, trāpot tieši cilvēku prātos, paliekot atmiņā uz neizdzēšanu.