ATBALSS
KĀDĀ NO SAVIEM KLEJOJUMIEM Pellegrīna Leoni — balsi zaudējusī dziedātāja — nonāca kalnu pilsētiņā Romas tuvumā. Tas notika laikā, kad viņa bija bēgusi no Romas un sava mīļākā, Linkolna Forsnera, kura lielā mīlestība draudēja viņu ieslodzīt stingrā un pastāvīgā dzīvē. Viņa ieradās pilsētā pret vakaru, ratos, kuros iejūgts zirgs un mūlis, ar vilnu un kastaņiem ielejai, un, kad gribēja samaksāt par braucienu, izrādījās, ka viņai nav naudas. Par to viņa neuztraucās, jo nekad nebija daudz domājusi par naudu un zināja, ka viņas draugs žīds Marks Kokoca meklēs, atradīs viņu un gādās, lai viņai būtu viss nepieciešamais. Uz kreisās rokas pirksta viņai bija gredzens ar lielu briljantu, viņa to novilka un iedeva vedējam.
Bija rudens, tumsa uznāca gandrīz vai uzreiz, un retais kalnu gaiss spēji atdzisa, braucējai šķita, ka tajā jūtama sniega elpa. Mājas visapkārt izbalēja, it kā ieslēgtos sevī un atteiktos no pasaules.
Pellegrīna gāja pa šauro ieliņu ar nelielo, steigā sakravāto ceļasomu rokā. Romā viņa bija pieņēmusies svarā, pateicoties bagātīgam uzturam, saldumiem un vīnam, dzīvojot aiz saulē cepināta mūra un pavadot laiku skaļās sarunās un mūzikā. Bija jāapstājas, lai atvilktu elpu, mierīgi stāvot, dzestrumu un vientulību viņa izjuta kā laimi. Viņa domāja: “Šī ir dīvaina pilsēta, rodas iespaids, ka šeit būtu iespējams palikt.” Pēc steidzīgās bēgšanas un brauciena viņa jutās izsalkusi. Bērnībā viņa bieži bija gājusi gulēt neēdusi, vieglā smeldze iekšās viņu atkal padarīja par veiklu, ēdelīgu meitēnu, kurš reiz bija pletis nāsis, vakara gaisā sajūtot jēra gaļas, olīveļļas un siera piedevu smaržu, vientuļu kā pavisam jaunie cilvēki un sajūtot pārsteidzošu drošību. Tad viņai ienāca prātā, ka jāatrod kāda vieta, kur pārlaist nakti, un būs jāizlūdzas no pilsētniekiem pajumte un maize.
Viņa aptvēra, ka nu jau kādu brīdi ir sekojusi pa pēdām garam stāvam, vīrietim apmetnī. Palēninājis gaitu, viņš apstājās iepretī maiznieka bodītei, kas bija atvērta uz ielu, uz letes dega eļļas lampiņa, viņa panāca vīrieti un apstājās. Pirms ieiet mazajā gaismas aplītī, viņš tumsā dziļi nopūtās kā bezmiesīga būtne. Bet, kad viņu apspīdēja lampas gaisma, Pellegrīna ieraudzīja, ka viņš ir ļoti vecs vīrs, drukns, ar seju, kas nebija krunkaina, bet rūdīta un noberzta kā liels, dzeltenīgs kauls un ar blāvām acīm. Viņai prātā iešāvās doma kā divpadsmit gadu vecam skuķēnam: “Viņš ir noslīcis jūrnieks, kas nedēļu atradies ūdenī. Viņš turas stāvus tāpēc, ka saskaņā ar paražu beigtiem jūrasvilkiem pie kājām piesien smagu dzelzs gabalu. Tomēr straume viņu drusku šūpo.”
Pie maizes bodītes letes viņš patiesi stāvēja tik mierīgs un pacietīgs kā mironis, līdz sārtvaidze maizniece pagriezās, ieraudzīja viņu un bez liekas vārdu tērēšanas kā pēc veca paraduma pastiepa roku pēc maizes uz plaukta, pārlaida tai apaļīgo plaukstu un pasniedza pāri letei. Tāpat, nesacījis ne vārda, viņš uzlika uz letes monētiņu un gāja savu ceļu. “Arlabunakti, Nikolo,” maizniece teica. “Arlabunakti,” viņa balss noskanēja kā sitiens pret koku.
Kā jau ir stāstīts, Pellegrīna bija maiznieka meita un labi zināja, ka maizes bodītēs atrodama ne pārāk svaiga maize, kas tiek dota ubagiem. Bet, tā kā Pellegrīna nekad īpaši nedomāja par pagātni, viņa devās tālāk. Vecā vīra stājā un gaitā bija jūtama pamestība, kas bija līdzīga viņējai. Ja savu vientulību viņa pievienotu klāt, vai abi kopā tad nesasniegtu retu vientulības virsotni? Pellegrīna sāka iet vecajam vīram līdzās.
“Piedod man,” viņa teica. “Neesmu šodien ēdusi, un man nav naudas, par ko nopirkt maizi. Nupat redzēju, ka bodītē to nopirkāt. Vai aiz līdzjūtības pret šīspasaules nabagajiem iedosiet man kādu gabaliņu no tās?”
Vecais vīrs pagriezās pret viņu, tik bezpalīdzīgi pārsteigts, dzirdot šo vēršanos pie viņa, ka Pellegrīna iesmējās. Vecais paradums apburt visus, ko viņa satiek, atkal izpaudās tukšajā pilsētiņas ielā, kur viņa ubagoja maizi.
“Es jums nelūdzu neko citu,” viņa sacīja savā aizsmakušajā, glaimīgajā balsī. “Esmu dzirdējusi, ka daudzi cilvēki vakariņās gluži labi iztiek ar gabalu maizes, un es nelūdzu neko citu. Gadījumā, ja jūs mājās gaida gaļas ēdiens, man pat nenāk prātā, lai jūs dalītos tajā ar mani.”
Izdzirdējis šos pēdējos vārdus, vecais, kurš bija nekustīgi stāvējis viņas priekšā, strauji pacēla labo elkoni vai nu lai sistu, vai aizsegtu seju.
“Nesitiet man,” viņa maigi sacīja. “Vai mēs abi nevaram būt draugi? Nebaidieties, ka palikšu jūsu mājā pārāk ilgi. Esmu sieviete, kura vienmēr brauc tālāk.”
Brīdi klusējis, vecais vīrs teica: “Nāciet man līdzi!”
Viņi gāja tālāk, līdz nonāca pilsētas malā pie vecā būdas, kas atradās šaura ceļa galā ar mūri vienā pusē un savrup no citām mājām.
Viņš apstājās un atvēra zemās durvis.
“Pagaidiet,” viņš teica, “man jāiededz gaisma. Pats es vairāk sēžu tumsā. Bet jums es šovakar aizdedzināšu tauku sveci.”
Viņa palika stāvam uz durvju sliekšņa, kamēr viņš, parušinājis ogļu pelnus pavardā, uzpūta un aizdedzināja tauku sveci ar ēveļskaidu. “Nāciet tuvāk pie uguns,” viņš aizsmakušā balsī svarīgi aicināja, norādot uz vienīgo krēslu istabā. Viņa piegāja pie pavarda, lai sasildītos, bet, nevēloties aizņemt namatēva vietu, pavilka uz priekšu koka soliņu un apsēdās uz tā. Paņēmis uz naglas pakārtu smagu atslēgu, vecais vīrs aizslēdza durvis.
“Kā var būt,” viņa jautāja, “ka atstājat mājas durvis vaļā, kamēr esat prom un mājā var iekļūt zagļi, bet slēdzat tās ciet, pats būdams iekšā?”
Vecais vīrs paraudzījās viņā, un tad novērsa skatienu. “Tā nu es daru,” viņš teica.
Istabiņā bija jūtams ass aitu un kazu smārds, — no kūts to jau arī atdalīja tikai tādi kā vārtiņi. Viņa dzirdēja, kā tumsā grozās un gremo lopi. Istaba bija tik zema, ka vecā vīra galva sniedzās līdz griestu sijām, kas bija melnas no dūmiem.
Mazpamazām tauku svece guva pārsvaru pār telpas ēnām, un tās gaismā vecais ilgi vēroja savu viešņu. Melnā zīdā tērpta dāma uz ielas bija palūgusi viņam gabalu maizes un viņa mājās apsēdusies uz soliņa pie pavarda.
Beidzot viņš jautāja: “Kundze, kāpēc esat ieradusies šajā pilsētā?”
“Šajā pilsētā esmu ieradusies,” Pellegrīna atbildēja, “jo pasaulē nav bijis nekāda iegansta, lai es šeit nonāktu. Un tā es ceļoju vienmēr.”
Vecais vīrs teica: “Esmu dzirdējis par visādiem cilvēkiem — par nabaga mēnessērdzīgajiem, kas skraida pa visu pasauli bez jebkāda iemesla. Par tādiem nedrīkst smieties, bet tiem jādod pajumte un maize. Tomēr nezinu, vai jūs esat kāda no tiem.”
“Nē,” Pellegrīna teica. “Neesmu mēnessērdzīga, un tev, kā arī visai pasaulei ir ļauts smieties par mani. Bet, raugi, Nikolo: dažu ceļotāju priekšā esošais mērķis pievelk tāpat kā dzelzi magnēts. Citus uz priekšu dzen spēks, kas atrodas tiem aizmugurē, — tāpat kā bultu izšauj loka stiegra.”
“Tādā veidā,” vecais vīrs smagi noteica, “ceļo bēgļi un vajātie.”
“Jā,” Pellegrīna piekrita. “Bet jūs, jūrnieki, to saucat arī par ceļavēju.”
“Kāpēc,” viņš jautāja, “saucat mani par jūrnieku?”
Viņa atbildēja: “Es ievēroju savu draugu seju, gaitu un paradumus. Tu staigā kā jūrnieks, un tev ir acis kā jūrniekam, kurš ilgi raudzījies tālumos.”
