Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Enerģija

Lavīze skatījās pa aizkariņiem aizvilkto logu. Skatījās nevis ārup, bet tieši uz aizkariņu mežģīnes fragmentu, kas ažūri ierāmēja lāšu no ārpuses notriepto logu. Mežģīne bija bieza un vairākdiegu gruntīga, nevis smalka un trausla, kā varēja šķist no tāluma, kā arī šķita, līdz Lavīze tajā bija ieskatījusies. Brēmans skatījās avīzē, bet viņš neredzēja avīzi — kopā salietās celulozes šķiedras, kas varēja sabrūnēt un izšķīst, ja tām uzlēja kafijas šalti. Brēmans tikai izlasīja virsrakstus un tad avīzes nometa uz galda, uz kura bija izlaistījusies kafija un spīguļoja mitrums no aukstumā norasojušajiem traukiem. Lavīze avīzes izžāvēja un iemeta iekura grozā.
 Brēmans mizoja olu turpat uz galda un grieza maizi, iešņāpjot sacietējušajā vaskadrānā jaunu rētu. Lavīze uz viņu skatījās ne bez nožēlas. Brēmans bija apvēlies kā pārbāzta kule.
 — Kas?! — Brēmans pārmetoši iesaucās, sajutis, ka Lavīzes skatiens pārāk ilgi kavējas pie viņa resnajiem, čaumalu aplipušajiem pirkstiem un izbadējušās mutes, kas koda olā un smalcināja to kā ābolu.
 — Nekas, — Lavīze aizturēti atbildēja, nespēdama noslēpt pārmetumu citreiz tik atvieglojošajā vārdā “nekas”, un taustīja ar pirkstu pāri mežģīnes rakstam.
 — Bet kaut kas taču ir laikam, ja tu blenz! — Brēmans nelikās mierā.
 Brēmana mēle bija apķepusi ar olas dzeltenumu. Lavīzes skatiens un nervozā pirksta knibināšanās ap aizkaru brēca, ka, protams, “kaut kas ir”. Ola izkrita no Brēmana pirkstiem.
 — Nu, redzi, ko tava blenšana... — Brēmans nosodījās un pacēla no grīdas apvārtīto olas baltumu, no kura bija izvēlušās pēdējās dzeltenuma kripatas. — Vairs pat pabrokastot mierīgi neļauj! Man vairs nav spēka, nav spēka...
 Kad viņš bija tā teicis, Lavīze parasti izņēma no zāļu skapīša drapes un mierināja Brēmanu. Bet šoreiz Lavīze tikai pagriezās pret logu un iztaustīja mežģīni ar otru roku.
 — Pateicoties tev, man vairs negribas ēst. — Brēmans cēlās no galda, ar resnajām kājām to satricinādams un apgāzdams sāls trauku, nometa olas paliekas uz galda un gāja prom. Lavīze pat nesarāvās. Lai! Lai, lai, lai, viņa domāja.
 — Man nav spēka to paciest, man nav spēka, nav spēka... — Brēmans murmināja, viņš to murmināja sev, mierināja sevi ar šiem nespēka vārdiem. Ne Lavīze, ne avīze, ne ola nebija vajadzīgas, lai Brēmans katru dienu sev to murminātu.
 Lavīze pameta acis pār plecu, un viņas skatiens iemūžināja nature morte, ko Brēmans aiz sevis bija atstājis kā pārnadžu kuilis, kas visu izbakstījis ar resnu un neveiklu purnu. Viņa izdzirdēja atsperu notarkšķēšanu vecajā salmu sofā, kurā Brēmans iegāzās ar visu savu milzīgo svaru, kas katru dienu arvien pieauga, un Lavīzei likās, ka drīz vien viņš kļūs tik liels, ka viņai istabā vairs nebūs vietas. Viņa atkal pagriezās pret logu un ieraudzīja pagalmā pāraugušo zāli, vēja apgāztās alumīnija bļodas un trīskāju krēslu, kas, atstutēts pret sniega ogu krūmu, joprojām gaidīja spēka atgriešanos Brēmanā, lai viņš tam pielabotu ceturto kāju. Vajadzētu izkrāmēt šķūnīti, bet nez vai tajā varēs tikt iekšā, Lavīze prātoja, skatīdamās uz būvi pāri pagalmam, — durvis bija nosēdušās, ieaugušas zālē. Zāles pļāvējs gulēja apgāzies pagalmā un droši vien vairs nešķērēja, un līdz tam ar nemaz nevarētu tikt — pagalmā vējš bija sanesis no autostrādes plīsušu riepu lēverus, norautus automašīnu virsbūvju gabalus, stieples un citus atkritumus, ko pa vējam palaida pa maģistrāli tālbraucošie. Viss bija saplūdis vienkop — Lavīzes un Brēmana pagalmā.
 Lavīze piepeši norāva no vadža noputējušo lakatu un izpurinājusi pārmeta pār galvu.
 — Brēman, es eju ārā!
 Brēmans neatbildēja, it kā tie būtu nezināmu skaņu salikti vārdi, kuru jēgu viņš nenoprata, vien tukšs troksnis kā atsperu drindzēšana.
 Lavīze ierūsējušajā slēdzenē grieza atslēgu, viņai bija bail, ka tā var nolūzt, pirms viņa tiek ārā. Viņa ieskrēja virtuvē un paķēra eļļas kanniņu, iešļāca eļļu slēdzenē, smēre padarīja nomelnējušo slēdzi spīdīgu, Lavīzei krājās pārpūles mitrums uz muguras, viņa lauzās aizrūsējušajās durvīs, izejā uz ārpasauli, grūda nikni ar plecu, jo viņa bija apņēmusies, šodien, — viņai bija spēks, varbūt tikai šo īso mirkli, tāpēc to nedrīkstēja aizlaist. Tieši šodien bija sakritis spēks ar vēlēšanos, tā nebija bijis mēnešiem, laikam kopš pagājušā gada — to vēl vēstīja kalendārs, kas stāvēja atšķirts septembrī, bet tagad bija pavasaris. Un Lavīze izsprāga ārā. Un iebļāvās.
 Brēmans pamodās, atgriezās it kā no miglas ārpuszonas, viņš naktī nebija labi gulējis, arī gulēšanai viņam bieži nepietika spēka.
 — Lavīze? — viņš klusi iejautājās, ar kādām dīvainām izjūtām apjautis, ka māja ir tukša, it kā dzidra, nav vairs tā miera un vatei līdzīgās klusās čaukstoņas, kad mājā ir vēl kāds. Māja bija tukši dzidra kā zvans, kuram ir tikai viena mēlīte — Brēmans.
 — Lavīze?? — Viņš uztrūkās sofā sēdus. Atbildes nebija. Pat kad Lavīze bija dusmīga, viņa vienmēr atbildēja kaut kādā veidā, bet tagad viņa neatbildēja nekā, tātad viņas te nebija. Tad bez spēka, gaužoties, ka Lavīze atkal viņam izsūc pēdējo elpas pili, gar sienu stutēdamies, viņš pieslējās logam. Nekā tur nebija, ne nožēlas stīga neietrīsējās Brēmanā, ka viņa kājas tur sen nav spertas. Un tad viņš ieraudzīja pazīstamus svārkus svaidāmies pa pagalmu kūleniski tenteriski. Nez kas tas par joku, Brēmans prātā novilka gausu domu un atskārta, ka tā ir bijusi doma, sen viņš nebija apgrūtinājis sevi ar domāšanu, jo tam jau arī neatlika spēka, bet, ja pūlēties prātā, tad vislabprātāk viņš būtu domājis par politiku vai ekonomiku, ko gudri cilvēki aprakstīja avīzē, jā, viņš neko nespēja atcerēties no brokastīs lasītā.
 Brēmans pastiepās pēc avīzes, bet tās nebija, pameta acis ap stūri, pie plīts iekuriem rēgojās laikraksts. — Šorīt Lavīze tik neciešami bija viņu durstījusi kā ar īlenu, ka viņš ne tikai nejaudāja atcerēties lasīto avīzē, bet pat ola nebija apēsta. Brēmans nolēma sakopot rumpja malās paslēpušās sīkās spēka rezerves, lai paņemtu avīzi. Viņš ielūkojās koridorā, kopš rīta tas bija pastiepies garāks, vairāki metri, neskaitāmi soļi ar vairākām atpūtām... Brēmans nebija pārliecināts, ka jāuzsāk nogurdinoša šļūkšana pretī kaut kam, ko viņš jau vienreiz šajā dienā ir pārstrādājis. Un viņš nolēma neuzsākt. Stutēdams sienu, atkal pievirzījās pie loga. Lavīze bija izpiņķerējusies no drāts mudžekļa, kas bija sapinies ar zāli un nemanāmi ierāvis savā mezglā. Brēmans skatījās kā akā vai spogulī... vai sapnī. Līdz viņam nenonāca iespējamība, ka Lavīze tiešām varēja būt ārā vai ka ārs ir ārā. Brēmanam prāta seklumā pat šķita, ka nav noticis nekas neparasts, ka Lavīze tepat ir, katrā ziņā Lavīze nav ne ārā, ne pakritusi, un nekādā gadījumā durvis nav bijušas atdarītas.
 Uz kājām vilkās svaigs gaiss un pa apakšstilbiem un augšstilbiem rāpās līdz Brēmana nāsīm. Piepeši viņš sajutās pavisam sasmacis. Brēmans pavēra muti un zaglīgi iepūta elpu plaukstā, paostīja, un saviebies noberzēja plaukstu gar biksēm. Tad viņš ieraudzīja savu sen neredzēto seju vāri atspīdam rūtī. Ak, tad tāds viņš bija. Nē, viņš tāds nebija, logs viņu izkropļoja — cilvēks nekad nav vainīgs, vainīgs ir viss, kas ir ārpus cilvēka robežām un iejaucas ar savu nelāgo atspoguļošanas dabu. Brēmanam šī doma bija par sarežģītu — lai gan Lavīze to bija atkārtojusi neskaitāmas reizes, Brēmans joprojām nebija aptvēris tās jēgu. Lielā nespēka dēļ smadzenes nepieķērās nevienai atziņai vai jautājumam, augstākais, ko tās spēja, bija aptaustīt avīzē izlasītos burtus. Lavīze... Lavīze... kaut kur dzirdēts vārds, bet Brēmans nespēja atminēties, ar ko tas saistās. Viņpus stikla un viņa apziņas kustējās Lavīzes stāvs, ik pārmirkli apstādamies un atgāzdams seju līmeniski pret debesīm. Brēmans bija tukšs. Viņam nebija spēka ne ko redzēt, ne saprast.
 — Brēm! — Lavīze vēcināja Brēmanu ārup, jo bija sazīmējusi viņa rumpi iekšpusē pie loga.
 Brēmans instinktīvi sakņupa un saspringa, kā dirsdams vai tieši aizturēdams dirsienu. Lavīze steigšus ieskrēja mājā un pieķērās pie Brēmana rokas, vārīdamās, bet viņš nedzirdēja, viņš bija palicis kurls.
 — Nu, lūdzu, Brēm, nāc laukā!
 Lavīzes uzmākšanās svētība atgrieza Brēmanu no mirklīgas nāves.
 — Tu nemirsi! Nebaidies, Brēm!
 — Es jau mirstu... — Brēmans novilka, ļaudams siekalai no it kā atmirušās apakšlūpas nopilēt uz savām ūzām.
 Lavīze iedusmoja. Vienmēr, vienmēr, kad viņa kaut ko... kad viņai patika... kad viņa gribēja... vienmēr Brēmans ļima, drupa, trupēja.
 Lavīze atlaida Brēmana roku, viņa tāpat vairs nevarēja noturēt šo pārmēru smago gaļenieku. — Nu tad paliec... — viņa nočukstēja, Brēmanam nedzirdot, un izsprāga atkal ārā, kamēr Brēmans kaut ko purpināja pār savu lēmēto lūpu.
 Lavīzes mutē arī čukstināja siseņi, bet viņa tos turēja ciet, un, tā apspiezdamās, viņa vēlreiz iekrita drāts slazdā. Sasodīts, viņa izlaida tikai vienu vārdu uz mēles. Un tad sāka smieties, par sevi, par to, ka atkal iepiņķerējusies sarūsējušajā pavedienā un nu bija tam pakļauta kā uz visām pusēm izstiepta jūras zvaigžņveida radība.
 Brēmans, slēpdams to pat no sevis, bija instinktīvi sakustējies nopakaļ Lavīzes mucienam ārā, izbijies, ka viņa aizšvirkstēs prom, nevis vien ārā pa durvīm, bēgot no nesaskaņas starp viena gribu un darīšanu un otra negribu un nedarīšanu, bet aizbēgs mūža bēdzienā, ka Lavīze viņu pametīs kā mājlopu, kurš no neaprūpes nomirs badā. Viņš stāvēja pie neaizkritušajām ārdurvīm, neatzīdams sev, ka bija tur nonācis pats, sperdams šos dažus soļus ar atrofijas nomocītajiem druknajiem kātiem, — drīzāk gan Lavīzes viesulis viņu bija aizrāvis līdzi ar savu spēku.