Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Naks mūs apturēja pie baznīcas durvīm un ielaida Vilu, un priestera izpalīgi viņu izģērba pliku un nomazgāja ar svētīto ūdeni, kamēr priesteris dziedāja latīņu mēlē un vēzēja trauku ar kvēpināmām zālēm.
 Vakarā pirms tam Naks bij aizgājis pie mūsu sievām un pateicis, ka mums Vils jāsapoš tā, lai nebūtu jākaunas palaist viņu pasaulē, jo, lai kas viņu tur, dienvidos, gaidītu, viņā nebij tikai paša vērte vien, bet tāpat arī mūsējā. Tagad Naks bija klāt ar jaunām drēbēm, ko sievas Vilam bij sašuvušas, kreklu un īsajām biksēm ar krusta rakstu gar malu, ir vēl — pelēku vamzi, sarkanām virsbiksēm un sarkanu apmetņa kapuci.
 Mēs notīrījām viņa kājavus, ko viņš bij apdarījis ar bieziem ādas pasitņiem tālai iešanai, un tad sabirām baznīcā.
 Tur bij sapulcējies viss lērums. Pat sers Gajs ar saviem ļaudīm, kas gāja pie mises Brimsfīldas priorijā, sēdēja savos baznīcas solos pie dienvidu sienas. Trūka tik vien kā lēdijas Bernadīnes, kura, kā mēs spriedām, bij kāzām pošama, un Heba, kam bij jāvaktē cūkas.
 Priesteris atkāpās no altāra, un mēs satapām ceļos uz grēksūdzi. Svētais tēvs piesauca Vilu pie sevis, un Vils nolaidās uz ceļiem tā priekšā. Svētais tēvs lika viņam sajemt rokas lūgšanai, pieliecās viņam pie auss ar biktsvārdiem un tad klausījās, kamēr Vils atkal čukstēja viņējā. Mēs arī paši labprāt būtu Vila grēkus dzirdējuši, bet nevarējām, jo par klusu viņš tur runāja. Viņu izklausīja un tad atlaida tīru no grēkiem, un Vils atgriezās no altāra priekšas skaidrs un sirdsšķīsts no vaiga, un sievietes raudāja.
 Priesteris iznāca krusta priekšā un aiz rokas aizveda Vilu pie ziemeļu sienas svēto notēliem. Ikkuru citu dienu mums nevienam prāts pie tiem notēliem nebija. Mēs tos pārmēru labi zinājām. Bet tagad, sveču smārda kopā sasietiem, bija tā, kā kad mēs būtu atskārtuši, ko tie rādīja. Kad priesteris runāja par Kristu, bija ikurāt, kā kad viņš stāstītu par kādu no mūsu pašu vidus, no Autengrīnas nākušu, kurš sagājis lielajā ar nelāga makaniem, kas neprata viņa vērtības un viņu zākāja un nokāva. Bija tā, ka vai mēs stāvētu Jeruzalemes dārzā un mums aizcirstu elpu sīpola smaka melīgā Jūdas dvašā, šim mūs mijkrēslī bučojot, — un saltums pieķertu kailajām mugurām, kad tām kreklu plēš nost, un nosūrstētu mezglainās virves cirtiens uz kamiešiem, un sāpētu necienīgu ļaužu spļāvienu miklums uz vaiga, un jaustos i krusta smagums kā spāru baļķim, i ērkšķu dūrieni mums pierēs, i naglas, ko iedzen tev plaukstu un pēdu kaulu vidū. Bija tā, ka vai mūs uzslietu stateniski vējā un atstātu karāties pie moku rīkiem par gaļu uz miesnieka āķa. Un mēs viņu redzējām uzkāpjam debesīs kā no zemes izšautu zibens šautru.
 Priesteris aizgāja atkal pie altāra. Kad iezvanījās svētīšanas zvans, mēs sanācām krusta priekšā, noslīgām ceļos un pastiepām rokas uz augšu. Daži no mums priesteri redzēja turam mūsu Radītāju, un kādi no dziļuma pasauca, lai viņš paceļot mūsu Kungu augstāki. Baks un Kurdienis paņēma Vilu aiz rokām un pacēla šo virs ļaužu galvām, lai Kristus tam būtu labi saredzams, jo, kurš ir redzējis To Kungu, tas caur To tapa pasargāts, ja ar joni bij jāzaudē dzīvība. Tad priesteris ēda Kristus miesu un dzēra Viņa asinis.
 Pēc mises Vils visiem sniedza roku, jo mēs ikkurš viņam gribējām pateikt kādu labu vārdu un ko iedāvāt ceļā vai novēlēt. Vila māte saņēma rokām viņa vaigus un gauži pūlējās smaidīt, jo bij nozvērējusies valdīt asaras, līdz viņš būs aizvadīts.
 Vils aizgāja pa ceļu ar muguras somu plecos un stopu labajā rokā, bērneļiem diebjot nopakaļ. Šie pie tā lauka augstākā robežmūra apstājās, kamēr Vils tam pārkāpa pāri un tad vairs atpakaļ nevērās, un mēs jau viņa vairs nevarējām redzēt. Tā Vils Kveits aizgāja no Autengrīnas.
 Kad viņš bija prom, mēs pieminējām, cik laipns viņš bij i ar vecu, ir ar mazu, cik labs viņš kā kaimiņš bij, cik krietns sējējs un arājs, un aitu cirpējs, un kā vilga sirds, viņu redzot vēršu ganāmā pulka galā un dzirdot viņa pēdas ielaužam peļķēm pārvilkto ledu uz ganu ceļa ziemas rītā. Mums bij tīrs žēlums palaist aizejam tādu vīru kā ozolu ar ģīmi kā eņģelim. Un mums bij tīrs lepnums, ka Grīnai kas tāds bij, ko pasaulei piedāvāt. Mums tapa viegli no miņas, ka esam tik stipri, lai visnotaļ prasmīgu vīra gabalu ņemtos sūtīt tur, kur, kā mācītājs teica, Lielajam Līkajam bija paļauta visa vaļa. Lai skatās vien pasaule — mēs savus dārgumus nebēdzinājām.
 Kāds iekliedzās, ka cūkas pasprukušas, un mēs metāmies uz saviem dārziem un saucām Hebu, tak viņš nebij atrodams.
 Kurdienis ar Koklu gaidīja pie baznīcas, un, kad iznāca priesteris, Kurdienis piegāja viņam klāt un teica, ka viņā naktī sapni noredzējis, kā Vils iet viņam pa priekšu pāri labības laukam, bet, kad Kurdienis pasauc, nejaudā pagriezties, — vai priesteris to nezina izskaidrot?
 Priesteris bij tāds pats arāja dēls kā mēs pārējie, tikai pie Glosteras mūkiem pieņēmies latīņu valodā. Viņš teica, ka daudzi redz labību sapnī pirms ražas laika, un Kurdienis, ticamāk, krusas sabijies.
 Kurdienis atteica, ka tas nebūšot gan īstais. Viņam pietrūka Vila, un viņam būtu gribējies, ka šie nebūtu palaiduši to aiziet. Viņš labu prātu zinātu, kur nu Vils notapis un ko darīja, un kā tam sviedās. Vai neesot kāda tāda pieprašana, kā var sapņus pats pārvaldīt, viņš priesterim vaicāja, — kā tikt ar prātu klātu tam, ko cilvēks pats jauš par sapņiem, nevis palikt to vaņģiniekam?
 Priesteris teica, ka nevaid ļaužu varā ne sapņus izvēlēt, ne būt pār tiem saimniekam, un sapņi mums, guļošiem, gāžas virsū kā auru brieži tumsas laikā. Tomēr esot gan arī dažs tāds, kurš savus sapņus pieprot noganīt kā gans savas aitas un vienlīdz vieglus turēt i dienu, i naktsvidū un pats būt no tiem vinnētājs kā tas gans, kas no avitīm vilnu gūst. Šie ļaudis, viņš teica, tiekot saukti par rakstniekiem un tuvu zinoties ar Nešķīsto.
 Tomēr esot, viņš teica, starp viņiem arī svētītie. Viņš mums izstāstīja, ka, par mācītāju grāmatās studēdams, bij ticis tādai klāt, ko sarakstījis viens vīrs no Itālijas, par Kristus dzīvi, un tajā bijuši notēloti tādi mūsu Kunga darbi, kādu Evaņģēlijā nemaz nav.
 Tā, par provi, Evaņģēlijs aprādīja, kā Ļaužu Naidnieks mūsu Radītāju bij tuksnesī kārdinājis un kā Kristus gavējis, tak neko neteica par to, no kurienes nākusi gaļa, ar ko Kristus savu gavēni pārtraucis. Un tā nu tas vīrs no Itālijas bij uzrakstījis tādu gabalu, kur šis aprādīja, ko mūsu rāmais lēnprātis Dieva Dēls būtu varējis izdarīt — ka Kristus lika eņģeļiem aizlaisties uz viņa mātes namu un atnest gaļu no turienes, un Kristus, kā teicis Itālijas vīrs, viens pats turējis maltīti tuksnesī ar eņģeļiem par pakalpotājiem.
 Kurdienis un Kokls bij apstulbināti. Kokls pavaicāja, vai Kristus nudien kādu aizsūtījis uz mājām pēc gaļas, ko pārtraukt gavēni?
 Priesteris teica, ka mēs to nevaram zināt, jo Itālijas vīrs, rau, nerakstījis ne to, kas būtu patiess, ne arī nepatiess, bet gan to, kas tāds varētu būt, domādams par ļaužu īsteno pārtikšanu un tām lietām un nodarbēm, ko šis labi zināja — ko šis ar savu sapņus valdīt pratēja māku spēja darīt par dzīvu patiesā notēlu.
 Kokls teica, ka šis Itālijas vīrs esot melis.
 Priesteris pavilka Koklu aiz piedurknes un pajautāja, vai tad viņa kamzoļa šuvēja arī ir mele bijuse, pēc citas piedurknes līdzības no lina gabala pataisot taustāmu lietu un nosaucot to par piedurkni?
 Kokls uz to atteica, ka viņš gan paskatītos, kā kāds aizjās līdz Brimsfīldai pēc zirga ģīmja taisītas līdzības mugurā.
 Priesteris brīdināja, lai Kokls sargās saukt par meļiem tos, kas pieprata radīt līdzības jeb notēlus, jo arī Dieva vārds teica, ka mūsu Kungs radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Un Koklam nevajadzētu īgt par to, kāds šis pats esot padevies, jo Dievs pēc šā parauga radījis tik daudzus, ka nebij jābrīnās, ja izretis Tam ir misējies.
 Kurdienis visu šo laiku stāvēja un skatījās apkārt un kaitējās ar tiem pāris sariem, kas šim spraucās no zoda. Nu viņš pateica, ka šai naktī raudzīs savus sapņus kā uzmanīt. Un uztaisīs Vila Kveita notēlu.