Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Daniels Kēlmans “TILS” (Sibillas grāmata)

Ilzes Jansones recenzija Skats uz nāvi no putna lidojuma (Punctum)

Daniels Kēlmans “Tils” (Lili lasa un raksta)

Galda galā dzirnavnieks runā par zvaigznēm. Sieva un dēls, un kalpi, un kalpone izliekas, ka klausās. Viņi ēd putru. Putru viņi ēda arī vakar, un putru viņi atkal ēdīs rīt, reizēm tā vārīta ar mazāk un reizēm ar vairāk ūdens; putru viņi ēd katru dienu, tikai sliktākajās dienās putras vietā nav nekā. Logā bieza rūts aiztur vēju, zem pavarda, kurš dod pārāk maz siltuma, plūcas divi kaķi, un istabas stūrī guļ kaza, kurai īstenībā vajadzētu būt kūtī, bet nevienam netīk izmest lopu ārā, jo visi ir noguruši un kazai ir asi ragi. Blakus durvīm un ap logu ir iegrieztas pentagrammas dēļ ļaunajiem gariem.
 Dzirnavnieks apraksta, kā tieši pirms desmittūkstoš septiņsimt trīs gadiem, pieciem mēnešiem un deviņām dienām aizdegās jūras virpulis — malstrēms — pasaules viducī. Un tagad tā lieta, ko sauc par pasauli, griežas kā vārpsta un mūžībā dzemdē zvaigznes, jo, tā kā laikam nav sākuma, tam nav arī gala.
 “Nav gala,” viņš atkārto un saminstinās. Viņš pamana, ka ir pateicis ko neskaidru. “Nav gala,” viņš klusu saka, “nav gala.”
 Klauss Pūcesspieģelis nāk no Augšvācijas, no Melnes luteriskajos ziemeļos. Nebūdams vairs gluži jauns, viņš ieradās šai apkaimē pirms desmit gadiem un, tā kā nebija šejienietis, varēja būt tikai par kalpu dzirnavās. Dzirnavnieku kārta nav bez goda, kā maitu lasītājiem, kas aizvāc pūstošos dzīvniekus, vai naktssargam vai pat bendem, bet nav arī labāka par algādža kārtu un ir daudz sliktāka nekā cunftu amatniekiem vai zemniekiem, kuri tādam kā viņš pat nesniegtu roku. Taču tad dzirnavnieka meita viņu apprecēja, un drīz pēc tam dzirnavnieks nomira, un tagad viņš pats ir dzirnavnieks. Cita starpā viņš dziedina zemniekus, kuri viņam joprojām nesniedz roku, ja kas nepiederas, tas nepiederas; bet, kad viņiem kas sāp, tie nāk pie viņa.
 Nav gala. Klauss nevar runāt tālāk, tas viņu pārāk nodarbina. Kā gan lai laiks izbeidzas! No otras puses... Viņš paberzē galvu. Tas kaut kad noteikti ir sācies. Jo, ja tas nekad nebūtu sācies, tad kā gan viņi būtu nokļuvuši līdz šim brīdim? Viņš paskatās apkārt. Bezgalīgi daudz laika nevar būt pagājis. Tātad tas tomēr ir sācies. Bet pirms tam? Ir bijis kāds Pirms, pirms laika? Te cilvēkam sāk griezties galva. Tā kā kalnos, kad ieskatās aizā.
 Reiz, viņš tagad stāsta, viņš tādā ieskatījies, Šveicē, tur kāds Alpu gans paņēmis viņu līdzi uz lopu dzīšanu kalnu ganībās. Govīm bijuši lieli zvani, un ganu saukuši par Rīdi. Klauss saminstinās, tad atceras, ko patiesībā gribējis teikt. Viņš tātad ieskatījies aizā, un tā bijusi tik dziļa, ka cilvēks nav varējis saredzēt dibenu. Tad pajautājis ganam, kuru, starp citu, saukuši Rīdis — dīvains vārds —, pavaicājis Rīdim: “Cik tad te ir dziļš?” Un Rīdis viņam tā gausi, it kā viņu būtu pārņēmis nogurums, atbildējis: “Tai nav dibena!”
 Klauss nopūšas. Karotes klusumā kasa bļodas. Vispirms viņš nodomājis, viņš stāsta tālāk, ka tas nav iespējams un ka gans melo. Pēc tam pavaicājis sev, vai tā aiza varbūt ir vārti uz elli. Taču pēkšņi viņam kļuvis skaidrs, ka tas nemaz nav svarīgi: arī ja aizai ir dibens, tad vajag tikai paskatīties uz augšu, lai ieraudzītu aizu bez dibena. Ar smagu roku viņš pakasa galvu. Aiza, viņš murmina, kas vienkārši vienmēr turpinoties, tālāk un tālāk, un vēl tālāk, kurā tātad satilpst visas pasaules lietas, neaizpildot pat ne mazāko daļiņu tās dziļuma, tas ir tāds dziļums, kurā viss kļūst par neko... Viņš apēd karoti putras. Cilvēkam no tā topot slikti, tāpat kā cilvēkam uznāk švakums, tiklīdz viņš saprotot, ka skaitļiem nav gala! Ka katram skaitlim var pielikt vēl vienu, it kā nebūtu Dieva, lai apstādinātu šādu ņemšanos. Vienmēr vēl vienu! Skaitļi bez gala, aiza bez dibena, laiks pirms laika. Klauss papurina galvu. Un kad...
 Te Zeps iekliedzas. Viņš piespiež mutei rokas. Visi paskatās uz viņu, apjukuši, bet, galvenais, priecīgi par šo pārtraukumu.
 Zeps izspļauj pāris brūnu oļu, kuri izskatās tieši tāpat kā mīklas pikas putrā. Nebija viegli tos nemanīti iedabūt viņa bļodā. Lai izdarītu ko tādu, jānogaida īstais brīdis un, ja vajadzīgs, pašam jānovērš citu uzmanība: tāpēc zēns pirmīt Rozai, kalponei, iespēra pa lielakaulu, un, kad viņa iekliedzās un pateica, ka viņš ir žurkaslops, un viņš pateica, ka viņa ir pretīga govs, un viņa tad pateica, ka viņš ir sūdaināks par sūdiem, un viņa māte tad abiem pateica, lai abi tūlīt nomierinās, Dieva dēļ, vai šodien pusdienu nebūšot, viņš aši paliecās uz priekšu un tieši tai mirklī, kad visi skatījās uz Agnetu, iemeta akmeņus Zepam bļodā. Īsto brīdi var viegli nokavēt, bet, ja cilvēks uzmanās, to var sajust. Tad cauri istabai var izskriet vienradzis, un neviens cits to nepamanīs.
 Zeps pabaksta ar pirkstu mutē, izspļauj uz galda zobu, paceļ galvu un paskatās zēnā.
 Tas nav labi. Zēns bija diezgan drošs, ka Zeps nesapratīs, kā tas atgadījies, bet acīmredzot viņš nemaz nav tik stulbs.
 Tad zēns pielec kājās un drāžas uz durvīm. Diemžēl Zeps ir ne tikai liels, bet arī ātrs, un tam izdodas viņu sagrābt. Zēns grib izrauties, tas neizdodas, Zeps atvēzējas un ietriec viņam dūri sejā. Sitiens uzsūc visas citas skaņas.
 Viņš samirkšķina acis. Agneta ir pielēkusi kājās, kalpone smejas, viņai patīk kautiņi. Klauss sēž, saraucis pieri, iegrimis savās domās. Abi pārējie kalpi ziņkārē iepleš acis. Zēns neko nedzird, telpa griežas, istabas griesti ir zem viņa, Zeps pārmetis viņu pār plecu kā miltu maisu. Tad viņš iznes viņu ārā, un zēns redz pār sevi zāli, zem tās liecas debesu velve, vakara mākoņu šķiedru caurvilkta. Tagad viņš atkal spēj kaut ko sadzirdēt: gaisā trīsuļojot karājas augsta skaņa.
 Zeps tur viņu aiz augšdelmiem un, piebāzis savu seju cieši klāt viņējai, skatās viņā. Zēns var redzēt sarkanumu kalpa bārdā. Trūkstošā zoba vieta asiņo. Viņš varētu kalpam no visa spēka iesist ar dūri pa seju. Zeps droši vien atlaistu rokas un ļautu viņam nokrist zemē, un, ja viņš ātri tiktu uz kājām, tad varētu atrauties no kalpa un iemukt mežā.
 Bet priekš kam? Viņi dzīvo tajās pašās dzirnavās. Ja Zeps viņu nedabūs nagos šodien, tad dabūs rīt un, ja ne rīt, tad parīt. Labāk pārlaist to visu tagad, kad visi skatās. Citu acu priekšā Zeps viņu droši vien nenositīs.
 Viņi visi ir iznākuši no mājas. Roza ir paslējusies pirkstgalos, lai varētu labāk redzēt, viņa vēl arvien smejas, un smejas arī abi kalpi viņai līdzās. Agneta kaut ko sauc; zēns redz, kā viņa iepleš muti un vēzē rokas, bet dzirdēt viņš nedzird. Blakus viņai Klauss joprojām skatās ar promesošu skatienu, it kā domātu par ko citu.
 Te kalps viņu paceļ augstu virs galvas. Zēns baidās, ka Zeps viņu nosviedīs uz cietās zemes; viņš aizsargādamies paceļ rokas pie pieres. Bet Zeps pasper vienu un vēl vienu, un trešo soli uz priekšu, un sirds zēnam pēkšņi sāk mežonīgi sisties. Asinis klauvē ausīs, viņš sāk kliegt. Viņš nedzird savu balsi, kliedz skaļāk, joprojām to nedzird. Viņš ir sapratis, kas Zepam padomā. Vai pārējie arī to saprot? Viņi vēl varētu iejaukties, bet — tagad vairs ne. Zeps to ir izdarījis.
 Zēns krīt. Viņš krīt joprojām. Laiks šķiet palēnināmies, viņš vēl pagūst apskatīties apkārt, viņš sajūt kritienu, to, kā slīd pa gaisu, un pagūst arī padomāt, ka notiek tieši tas, par ko viņu visu mūžu ir brīdinājuši: nekāp strautā pirms rata, nekad neej priekšā ratam, neej dzirnavu rata priekšā, nekādā gadījumā nekad, nekad, nekad neej strautā pirms dzirnavu rata! Un tagad, kad viņš to padomājis, kritiens joprojām nav beidzies, un viņš krīt vēl joprojām un krīt, un vēl aizvien krīt, taču tieši tad, kad viņam ienāk prātā nākamā doma, proti, ka varbūt nekas nenotiks un kritiens tikai allaž turpināsies, viņš ar plakšķi atsitas pret ūdeni un nogrimst, un atkal paiet kāds acumirklis, pirms viņā iekožas ledainais aukstums. Krūtis sažņaudzas, acu priekšā sametas melns.
 Viņš sajūt zivs pieskārienu vaigam. Sajūt ūdeni plūstam, jūt, kā tas plūst arvien ātrāk un ātrāk, sajūt vilkmi starp pirkstiem. Viņš zina, ka vajadzētu pieturēties, bet kur gan lai pieturas, viss kustas, nekur nav nekā cieta, un tad viņš sajūt virs sevis kustību un viņam jādomā par to, ka viņš mūžam to iztēlojies, ar šausmām un ziņkāri: jautājumu, kas viņam būtu jādara, ja viņš patiešām reiz iekristu strautā pirms dzirnavu rata. Tagad viss ir citādi, viņš nemaz nevar neko darīt un zina, ka tūlīt būs beigts, saspiests, saplēsts, samalts gabalos, tomēr viņš atceras, ka nedrīkst uznirt, augšā nav izejas, augšā ir rats. Viņam jātiek lejā.
 Bet kur tas ir, lejā?
 Viņš peld, no visa spēka vēzēdams rokas. Nomirt ir štrunts, to viņš saprot. Tas iet tik ātri, nav nekas īpašs, izdari vienu aplamu soli, vienu lēcienu, vienu kustību, un tu vairs neesi dzīvotājs. Zāles stiebrs pārtrūkst, vaboli samin, liesma nodziest, cilvēks nomirst, tas ir štrunts! Viņa pirksti uzrok dūņas, viņam ir izdevies nokļūt līdz dibenam.
 Un te viņš pēkšņi saprot, ka šodien nemirs. Viņu glāsta garu ūdenszāļu stiebri, degunā iekļūst dubļi, viņš sajūt aukstu tvērienu pie skausta, izdzird šņirkstoņu, kaut ko sajūt uz muguras, pēc tam pie papēžiem; viņš ir ticis cauri zem dzirnavu rata.
 Viņš atgrūžas no grunts. Peldot uz virspusi, viņš uz mirkli redz bālu seju, acis lielas un tukšas, mute vaļā, seja blāvi gaismojas ūdens tumsībā, droši vien tas ir kāda bērna gars, kam reiz paveicies mazāk nekā viņam. Viņš vēzē rokas, peld. Jau ir ticis līdz gaisam. Viņš ieelpo un spļauj dūņas, un klepo, un cieši ieķeras zālē, un elsodams izrāpjas krastā.
 Labās acs priekšā kustas plankums uz tievām kājiņām. Viņš samirkšķina acis. Plankums nāk tuvāk. Kut uzacs, viņš piespiež plaukstu pie sejas, plankums pazūd. Augšā, mirdzošām malām, peld mākonis. Kāds noliecas pār viņu. Tas ir Klauss. Viņš nometas ceļos, izstiepj roku un pieskaras zēnam pie krūtīm, kaut ko nomurmina, viņš to nesaprot, jo augstais tonis joprojām karājas gaisā un nomāc visu pārējo; taču, tēvam runājot, tonis kļūst arvien klusāks. Klauss pieceļas, tonis ir apklusis.
 Tagad ir klāt arī Agneta. Un blakus viņai Roza. Katru reizi, kad parādās vēl kāds, zēnam ir vajadzīgs mirklis, lai atpazītu seju, kaut kas viņa galvā ir kļuvis lēns, vēl nav atsācis darboties. Tēvs izdara apļveida kustības ar plaukstām. Viņš jūt, kā atgriežas spēki. Viņš grib runāt, taču no rīkles atskan tikai ķērcieni.
 Agneta noglāsta viņam vaigu. “Tagad,” viņa saka, “tu esi kristīts divreiz.”
 Viņš nesaprot, ko viņa ar to domā. Droši vien pie tā vainīgas sāpes galvā, tik stipras, ka tās piepilda ne tikai viņu, bet visu pasauli — visas redzamās lietas, zemi, cilvēkus ap viņu, arī mākoni tur augšā, kurš joprojām ir tik balts kā tikko uzsnidzis sniegs.
 “Nāc nu mājā,” saka Klauss. Viņa balsī skan nopēlums, it kā viņš būtu pieķēris viņu pie kaut kā aizliegta.
 Zēns pieslejas sēdus, noliecas uz priekšu un izvemjas. Agneta nometas blakus ceļos un pietur viņam galvu.
 Tad viņš redz, kā tēvs plaši atvēzējas un iecērt Zepam pļauku. Zeps nedaudz saliecas; viņš saķer vaigu un atkal izslejas, tad viņu ķer nākamais sitiens. Un tad trešais, atkal ar plašu vēzienu, tā spars viņu gandrīz nogāž zemē. Klauss berzē sāpošās plaukstas, Zeps grīļojas. Zēnam ir skaidrs, ka viņš tikai izliekas: viņam neko daudz nav sāpējis, viņš ir daudz stiprāks par dzirnavnieku. Taču viņš arī zina, ka par to, ka gandrīz nogalina sava maizes devēja bērnu, pienākas sods, tāpat kā dzirnavnieks un visi pārējie savukārt zina, ka viņu nevar vienkārši padzīt, Klausam vajag trīs kalpus, ar mazāk nevar, un, ja viens no tiem atkrīt, var paiet nedēļas, līdz parādās jauns dzirnavu kalps darba meklējumos — zemnieku kalpi negrib strādāt dzirnavās, tās ir pārāk tālu no ciema, un darbs ir bez goda, tikai izmisušie ir gatavi to uzņemties.
 “Nāc mājā,” tagad saka arī Agneta.
 Ir gandrīz tumšs. Visi steidzas, jo neviens vairs negrib būt ārā. Katrs zina, kas naktī vandās pa mežiem. “Divreiz kristīts,” Agneta atkal saka. Kad viņš grib pavaicāt, ko viņa ar to domā, tad pamana, ka viņas vairs nav blakus. Aiz viņa murd strauts, cauri dzirnavu loga biezajam aizkaram spiežas nedaudz gaismas. Klauss būs jau aizdedzis tauku sveci. Acīmredzot neviens nav gribējis pūlēties vilkt viņu iekšā.
 Zēns pieceļas, viņam salst. Izdzīvojis. Viņš ir izdzīvojis. Dzirnavu ratu viņš ir pārdzīvojis. Viņš ir pārdzīvojis dzirnavu ratu. Dzirnavu ratu. Viņš ir to pārdzīvojis. Viņš jūtas neizsakāmi viegli. Viņš palecas, taču piezemējoties saļogās kāja, un viņš ar vaidu nokrīt uz ceļgala.
 No meža atskan čuksti. Viņš aiztur elpu un ieklausās, te tā ir ņurdoņa, te šņākoņa, te uz brīdi pārtrūkst, te atsākas no jauna. Viņam šķiet, ka vajadzētu tikai labāk ieklausīties un viņš varētu saprast vārdus. Taču to viņš negrib, neparko. Viņš steigšus aizsteberē uz dzirnavām.