Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ceturtā aina

Tad viņš sāka iet uz priekšu, bet Apdomība, Dievbijība, Žēlsirdība un Saprātība gāja viņu pavadīt līdz kalna pakājei. Tā viņi kopā soļoja un atgriezās pie iepriekšējām sarunām, līdz nokāpa no kalna. Tad Kristietis teica: “Cik grūti bija kāpt kalnā, tikpat bīstami, kā redzu, ir doties pa to lejup.” — “Jā,” teica Saprātība, “tā tas ir. Jo cilvēkam ir ļoti grūti nokāpt Pazemības ielejā, kur tu pašlaik atrodies, un pa ceļam izvairīties no klupšanas. Tādēļ mēs arī nācām tevi pavadīt līdz pakājei.” Viņš ļoti uzmanīgi turpināja iet tālāk, tomēr reizi vai divas paklupa.
 Tad sapnī redzēju, ka šie labie ceļabiedri, kad Kristietis bija nokļuvis pašā lejā, viņam iedeva maizes klaipu, vīna pudeli un vīnogu plāceni. Tā apdāvināts, viņš turpināja ceļu.
 Bet Pazemības ielejā Kristietim klājās grūti, jo tikai pēc neliela ceļa gabala viņš ieraudzīja pār lauku viņam pretī nākam ļaunu ienaidnieku, kura vārds bija Apollions. Kristietis izbijās un sāka domāt, vai labāk nedoties atpakaļ un bēgt, nekā cīnīties un sevi aizstāvēt. Bet viņš apsvēra arī to, ka bruņas nesedza viņa muguru, tādēļ pagriezt mugurpusi pret ienaidnieku nozīmētu atvieglot viņam iespēju caururbt to ar bultām. Tādēļ viņš nolēma izaicināt likteni un cīnīties, domādams: ja es par to vien raizētos, kā izglābt savu dzīvību, tad šobrīd tas būtu tas pareizākais veids.
 Un viņš turpināja ceļu, līdz viņu sastapa Apollions. Tas bija briesmonis, kuru uzlūkojot vien jau pārņēma šausmas: viņa apģērbs bija no zvīņām kā zivij, un šīs zvīņas bija viņa galvenais lepnums. Viņam bija pūķa spārni, lāča kājas, un no viņa iekšām vēlās uguns un dūmi laukā pa muti, kas bija kā lauvas rīkle. Sastapis Kristieti, viņš to nicinoši uzlūkoja un tā iesāka viņu tirdīt.
 “No kurienes tu nāc un uz kurieni esi sataisījies?”
 “Es nāku no Iznīcības pilsētas, kas ir visu ļaunumu vieta, un dodos uz Ciānas kalnu.”
 “No tā noprotu, ka tu esi viens no maniem padotajiem, jo visa tā zeme, no kurienes tu nāc, pieder man, un es esmu tās valdnieks un dievs. Kā tad nu tas nākas, ka tu esi aizbēdzis no sava ķēniņa? Ja nebūtu tā sagadījies, ka, manuprāt, tu man varētu pakalpot ar kādu darbiņu, tad es tevi jau tagad būtu notriecis zemē ar vienu vēzienu.”
 “Es tiešām esmu dzimis tavā pakļautībā, bet tavs dienests un tā alga bija tāda, ka cilvēks no tā nevar dzīvot, jo grēka alga ir — nāve (Rom. 6:23). Tādēļ pēc daudziem gadiem, kā to arī citi prātīgi cilvēki ir darījuši, es lūkoju, vai nevarētu kļūt brīvs.”
 “Nav tāda valdnieka, kas padotos palaistu brīvībā tik lēti, un arī es tevi tā neatlaidīšu. Bet, kas attiecas uz tavu žēlošanos par tavas kalpošanas zemo atalgojumu, par to vairs neraizējies un dodies droši atpakaļ. Es tev apsolu visu, ko mana zeme spēj dot.”
 “Es sevi esmu nodevis kādam citam, kurš ir visu kungu Ķēniņš. Kā gan ar godīgu sirdi varu atgriezties pie tevis?”
 “Šajā ziņā tu esi darījis gluži kā sakāmvārds saka: no vilka bēgdams, esi uzkritis lācim. Bet tas ir raksturīgi, ka tie, kas sevi nodod par Viņa kalpiem, pēc kāda laika no Viņa aizbēg un atkal atgriežas pie manis. Dari tu arī tā, un viss būs labi.”
 “Esmu licis uz Viņu savu cerību un zvērējis Viņam uzticību. Kā gan tagad varu no tā atrauties, lai netiktu pakārts kā nodevējs?”
 “To pašu tu esi nodarījis arī man, tomēr es esmu vēlīgs pret tevi un varu to visu neievērot, ja vien tu atgriezīsies un dosies atpakaļ.”
 “Es tev devu savu solījumu, būdams bērns. Turklāt uzskatu, ka Tas Kungs, zem kura karoga nu stāvu, spēj mani apžēlot, jā, arī to, ko esmu darījis, būdams tavs sabiedrotais. Un vēl, ak, postošais Apollion, atklāti sakot, man patīk Viņa dienests, Viņa alga, Viņa kalpi, valdīšana, sabiedrība un valstība daudz labāk nekā tavējā. Tādēļ liecies mierā un necenties mani vairs pārliecināt. Esmu Viņa kalps, un es sekošu Viņam.”
 “Labāk vēlreiz ar vēsu prātu apsver visu to, ar ko tev nāksies sastapties šajā ceļā, kurā tu dodies. Zini, ka Viņa kalpi pārsvarā ņem sliktu galu, tādēļ ka tie ir noziegušies pret mani un manu prātu. Cik daudzus no viņiem ir piemeklējusi kaunpilna nāve! Turklāt tu uzskati Viņa dienestu labāku par manējo, bet Viņš līdz pat šim nekad nav nācis no tās vietas, kur Viņš mājo, lai atpestītu no mūsu rokām jelkādu, kurš Viņam kalpo. Bet, kas attiecas uz mani, visa pasaule zina, cik daudzkārt esmu vai nu ar spēku, vai ar krāpšanu izrāvis no Viņa rokām tos, kuri kādreiz bija man uzticīgi kalpojuši, lai gan Viņam paklausīgie tos bija pārņēmuši savā varā. Tā es izraušu arī tevi.”
 “Tas, ka Viņš pašlaik liek tiem šo to paciest, ir tādēļ, lai pārbaudītu viņu uzticību — vai tie paļausies uz Viņu līdz pat galam. Un, kas attiecas uz slikto galu, pie kā tie visi, pēc taviem vārdiem spriežot, ir nākuši, viņuprāt, tas gan ir godības pilns. Jo viņi īpaši necer uz atvieglojumu šajā laikā, turpretī viņi cerību liek uz nākamo godību, kas tiem tiks dota, kad viņu Kungs nāks savā un savu eņģeļu godībā.”
 “Tu jau tagad savā dienestā esi bijis Viņam neuzticīgs. Kā gan tu ceri saņemt kādu algu beigās?”
 “Kā gan, ak, Apollion, es esmu bijis Viņam neuzticīgs?”
 “Vispirms tu šaubu vājumā nevarēji izkļūt no Nomāktības purva un tajā gandrīz nosmaki. Tu gāji maldu ceļos, mēģinādams atbrīvoties no savas nastas, lai gan tev vajadzēja droši pastāvēt, līdz tavs Kungs pats to tev noņemtu. Tu apgrēkojies — gulēdams un pazaudēdams tev doto galvojuma rakstu. Tu biji gandrīz gatavs griezties atpakaļ, kad redzēji ceļā lauvas. Un, kad tu stāstīji par ceļojumu un par to, ko esi dzirdējis un redzējis, tevī rosījās vēlme pēc nepelnīta goda par visu to, ko esi teicis vai darījis.”
 “Tas viss ir tiesa, un šeit būtu vēl daudz kas piebilstams, ko tu esi izlaidis, bet Kungs, kuram es kalpoju un kuru godāju, ir žēlsirdīgs un gatavs man piedot. Turklāt šīs vājības mani savā varā ņēma tavā zemē, kur tās uzņēmu līdz ar mātes pienu, un esmu par tām raudājis un tās nožēlojis, un guvis par tām mana Kunga piedošanu.”
 Tad Apollions briesmīgā niknumā kliedza: “Es esmu šā Kunga ienaidnieks! Es ienīstu Viņu, Viņa likumus un ļaudis un esmu iznācis uz šā ceļa, lai tevi satriektu!”
 “Apollion, pārdomā labi, ko tu dari, jo esmu uz Ķēniņa ceļa, Svētuma ceļa, tādēļ labāk raizējies pats par sevi.”
 Nu Apollions nostājās šķērsām pāri visam ceļam un teica: “Šajā lietā man nav nekādu baiļu. Gatavojies mirt, jo zvēru pie elles bezdibeņa, ka tu netiksi uz priekšu ne soli. Šeit uz vietas es izdeldēšu tavu dvēseli.”
 To sakot, viņš raidīja ugunīgu bultu Kristieša krūtīs, bet Kristietis to atvairīja ar vairogu, kas bija tam rokā, tā novērsdams briesmas. Tad, redzot, ka ir īstais laiks pretinieku pārspēt, Kristietis uzbruka Apollionam, un tas, cik ātri vien spēdams, raidīja uz viņu bultas. Kaut arī Kristietis centās tās atvairīt, Apollions viņu ievainoja galvā, rokā un kājā, tādēļ Kristietim bija mazliet jāatkāpjas. Apollions mazliet norima, bet Kristietis atkal atguva drosmi un pretojās, cik vien spēdams. Šī sīvā cīņa turpinājās pusi no tās dienas, līdz Kristieša spēki bija gandrīz galā, jo jums būtu jāsaprot, ka brūču dēļ viņš kļuva vājāks un vājāks.
 Apollions, izraudzījis izdevīgu brīdi, piekļuva Kristietim vēl tuvāk un, ar to cīkstēdamies, deva drausmīgu triecienu, no kura Kristietim zobens izkrita no rokas. Tad Apollions teica: “Nu es par tavu galu esmu pārliecināts,” un sažņaudza Kristieti līdz nāvei, tā ka viņš bija izmisis savas dzīvības dēļ. Bet, kā Dievs to bija lēmis, kad Apollions atvēzējās izšķirīgajam triecienam, lai darītu galu šā labā vīra dzīvībai, Kristietis žigli pastiepa roku pēc zobena un to satvēra ar saucienu: “Tev nebūs priecāties par mani, ienaidniek! Jo — ja arī pakrītu, es tomēr vienmēr piecelšos (Mih. 7:8),” un viņš trieca tā krūtīs nāvējošu dūrienu, kura dēļ tas atkāpās kā tāds, kas ir ievainots uz nāvi. Kristietis, to redzot, vēlreiz tam uzbruka, sacīdams: “Patiesi, visās lietās mēs esam pārpārēm uzvarētāji caur Viņu, kas mūs tā ir mīlējis. (Rom. 8:37)” Tad Apollions izpleta savus pūķa spārnus, kas viņu aiznesa prom no turienes, un Kristietis labu laiku viņu vairs neredzēja (Jēk. 4:7).
 Neviens cilvēks nevar iedomāties šo cīņu, ja viņš to nav redzējis un dzirdējis, kā tas man nācās. Cik ellīgi un atbaidoši Apollions rēca cīņas laikā! Viņš izdvesa tādas skaņas kā pūķis. Un kādas tam iepretī nopūtas un žēlabas lauzās no Kristieša krūtīm! Visā cīņas laikā ne uz mirkli neredzēju, ka Kristieša vaigā atspoguļotos miers, līdz viņš bija pārliecināts, ka ir savainojis Apollionu ar abpusgriezīgo zobenu. Tad viņš patiesi smaidīja un lūkojās augšup. Tomēr tas bija šausmīgākais skats, kādu jebkad esmu redzējis.
 Šo divu cīniņš tiešām netaisnīgs,
 Pret eņģeli iet kaujā cilvēks sīks,
 Bet, ja tam Dieva vārda zobens draugs,
 Ir Pūķim jāpamet šis karalauks.
 Kad nu cīņa bija galā, Kristietis teica: “Šeit stāvu un saku pateicību Viņam, kas mani ir paglābis no lauvas rīkles, Viņam, kas man palīdzēja cīņā pret Apollionu.” Un tā viņš arī darīja, sacīdams:
 “Pats Belcebuls ir valdnieks dēmonam,
 Kam uzlikts bija darīt galu man;
 To izsūtīja, smagi bruņotu,
 Brukt virsū man ar elles niknumu,
 Bet Mihaēls man bija palīgs svēts,
 Ar zobenu ir naidnieks uzvarēts.
 Par to būs viņu mūžam slavēt man,
 Un viņa godam rindas šīs jau skan.”
 Tad kāda roka viņam pasniedza dažas Dzīvības koka lapas, tās Kristietis uzlika uz brūcēm, kuras bija guvis cīņas laikā, un šīs brūces tūdaļ tika dziedinātas. Viņš tur uz brīdi arī apsēdās, lai ēstu no tās maizes un dzertu no tās blašķes, ko viņa draugi tam brīdi iepriekš bija devuši. Tā atspirdzis, viņš atkal devās ceļā, satvēris zobenu, jo, kā viņš teica: “Kas to var zināt, vai kāds cits naidnieks vēl nav tuvumā.” Bet nevienu citu pēc cīņas ar Apollionu viņš nesatika visā ceļā caur ieleju.
 Šīs Pazemības ielejas galā sākās cita, kuru sauca par Nāves ieleju, un Kristietim bija jāiet tai cauri, jo ceļš uz Debesu valstību gāja tieši tai pa vidu. Un redzi, šī ieleja bija ļoti vientuļa un pamesta vieta. Pravietis Jeremija par to ir teicis: “Kailatne, tuksnešu un alu zeme, sausuma un nāves ēnas ieleja, kurā neviens cilvēks (izņemot Kristieti) nestaigā, nedz arī kāds tajā dzīvo. (Jer. 2:6)”
 Šeit Kristietis piedzīvoja vēl ļaunākas lietas nekā cīņā ar Apollionu, kā jūs pēc brīža to manīsit.