Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Es jūs lūdzu atvainot manu valodu. Vācu valoda nav mana dzimtā, tomēr liekas, ka jāraksta tieši vāciski. Es neesmu literāts. Esmu ārsts, kurš vairāk radis izrakstīt receptes, nekā apcerēt sen pagājušas lietas.
 Vai varētu teikt, ka, tās aprakstot, es pārkāpju Hipokrata zvērestu? Domāju, ka ne. Šī nav slimības vēsture. Lielākā daļa no še pieminētajiem jau ir miruši, varbūt pat visi, izņemot mani. Vai vispār ir kāds zvērests, kas netiktu lauzts? Šī ir lauzto zvērestu pasaule. Lai nu kā, Hipokrata zvērests man tomēr ir svarīgs. Lauzt to bez krietna iemesla es negribētu, pat ja nekāda nelaime caur to nevienam neceltos.
 Kas ir ārsts? Mana definīcija ir šāda: ārsts ir cilvēks, kas pierunā Nāvi atnākt citu dienu. Kad Nāve atgriežas, kā tas neizbēgami notiek, labākais, ko varam darīt, ir slēpties. Tā reiz ir lieta, kurā visi esam meistari. Es esmu slēpies aizdurvēs, esmu slēpies ļaužu pūlī, esmu slēpies aiz kokiem. Ir kāds koks, kas mani pamudināja ķerties pie šo lappušu rakstīšanas. Mana apraksta tēma ir 1904. gada 9. jūlijs.
 Lasot manu stāstu, kādam varbūt liksies, ka rakstu par daudzām citām lietām, taču tā nav. Es rakstu par to, kas notika vienā konkrētā dienā. Viss pārējais ir tikai daļa no 1904. gada 9. jūlija, daļa no tās vienas vienīgās dienas. Pat šis brīdis, pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem, ir daļa no tās dienas. Visa mana dzīve, varbūt pat visa mana laika vēsture ir daļa no tās vienas dienas.
 Mēs parasti runājam par stundu, dienu, gadu kā sīku daļiņu no kāda diža jēdziena vai debesu kustības. Man tīkas domāt tieši pretēji. Koka krišana mežā var nebūt par cēloni kādas impērijas sabrukumam. Tā patiesībā var būt šīs impērijas krišana. Un tā varu jums bez kādas šaubīšanās iespējami īsos vārdos pateikt, kas notika 1904. gada 9. jūlijā: bija ceļojums, bija nāve, bija atgriešanās, bija piedzimšana. Šis varētu būt jebkurš no tūkstoš stāstiem — varbūt pat visi stāsti, ja esat tendēts domāt antropoloģiski.
 Iepriekšējā rindkopa rakstījās ļoti ilgi. Man bija grūtības ar vārdu “antropoloģiski”. Par spīti vāciskajam uzvārdam, studijām Tērbatā un laikam, ko pavadīju kopā ar baronu fon Blanku, vācu valoda nav mana dzimtā. Grūti pateikt, kas ir mana dzimtā valoda. Esmu uzaudzis Krievijā, taču krievi mani nekad nav turējuši par vienu no viņiem. Mans akcents tiem likās svešāds. Lai arī daudzus gadus esmu nodzīvojis Līvlandē, Letlandē, Latvijā un visai pieņemami apguvis vietējo ļaužu valodu, latvieši tā arī nav pieņēmuši mani par savējo. Runājot par vāciešiem, tie nevis uzņēma mani savā vidū kā brāli, bet vēl skaidrāk par citiem lika noprast, ka ir gatavi mani pieciest, kamēr būšu tiem noderīgs.
 Vācu valodu neesmu lietojis krietni sen. Tādēļ piedodiet manas kļūdas, manus vienkāršos teikumus un visu citu, ko šajās lappusēs atrodat par nepiedienīgu.
 Par savu vācisko uzvārdu man jāpateicas kādam attālam priekštecim, vienam no tiem nabaga vāciešiem, kuri atsaucās ķeizarienes Katrīnas aicinājumam pārcelties uz Volgas krastiem, lai padarītu turienes zemes ražīgākas un mazāk briesmīgas. Gadsimtu vēlāk piedzimu es. Mans vectēvs runāja vāciski, mans tēvs — vairs tikai pa retam. Abi apņēma krievu sievas vai, pareizāk sakot, vectēvs apprecēja baltkrievieti, bet tēvs — udmurtieti, kas mani padara par ļoti attālu radinieku somiem, igauņiem un pat senajiem lībiešiem. Bieži esmu domājis, vai šajā apstāklī ir kas vairāk par nejaušu sagadīšanos.
 Ap to laiku, kad nācu pasaulē, no manas vāciskās izcelsmes bija palicis pāri vairs tikai uzvārds, kas krievu ausīm izklausījās ērmīgs, taču rusificēšanai pretojās. Tam piemita viena priekšrocība, kas reizē bija arī trūkums, — piesaistīt interesi. Dažkārt tas piesaistīja pat aizgādniecisku attieksmi no īstiem vāciešiem.
 Šo faktu, kas lielā mērā noteica manu dzīvi, pirmoreiz atklāju, kad mūsu pilsētiņā piestāja viens no tiem tvaikoņiem, kas savulaik diendienā kursēja pa Volgu starp Kazaņu un Saratovu. Bija putekļaina vasaras diena, kad viss, kas neatrodas ēnā, likās lēni mirstam. Es, tolaik vēl mazs puika, lidinājos šūpolēs, kas bija iekārtas līkas priedes zarā pie pašas krasta kants. Priede bija sašķiebusies uz augšteces pusi, it kā mudinātu ļaudis bēgt norādītajā virzienā. Tajās svelmainajās dienās gaisa strāvas sniedza man veldzi un ūdens kustība zem šūpolēm raisīja neparastu ātruma sajūtu, kas mani apbūra. Zemnieki, matroži un mājlopi teciņiem kā peles atstāja kuģi un nozuda pilsētiņā, kas īstenībā sastāvēja tikai no muitas nama, beķerejas, kroga un dažām mājelēm. Uz mola palika viens vienīgs vīrs baltā linu uzvalkā un salmu cepuri galvā.
 Vīrs varēja būt pusmūža gados, lai gan manās bērna acīs viņš izskatījās pagalam vecs. Viņš turēja rokā tādu kā koka kasti vai čemodānu. Viņš vairākas reizes pārlaida skatienu upes krastam vispirms uz vienu, tad otru pusi, kamēr tvaikonis gurdi izpūta melnu dūmu mākonīšus baltajās, versmainajās debesīs. Ieraudzījis nelielo priežu audzi, vīrs devās uz turieni, bet, pamanījis mani šūpolēs, apstājās. Es skatījos uz viņu, viņš — uz mani. Viņam bija bālas ūsas, kas man uzreiz atsauca atmiņā mirušo vectēvu. Atceros tikai viņa ūsas.
 Svešinieks nolika koka kasti uz takas kādu gabalu no manis. Kaste atvērās sāniski. Viņš izņēma no tās ko līdzīgu salauztam krēslam un vecas gultas gabaliem un dažas mazas burciņas, kas atgādināja leļļu namiņa tējas servīzi. Tad viņš pievilka vairākas skrūves, un izveidojās molberts. Manās acīs tas izskatījās pēc pilnīgi misteriozas konstrukcijas. Tad viņš izcēla no kastes audeklu, kas apžilbināja man acis. Viņš to novietoja uz molberta. Saule bija viņam aiz muguras, un tās gaisma atstarojās no audekla svešinieka sejā, tā ka viņš izskatījās pus pēc spoka, pus pēc eņģeļa. Viņš atskrūvēja burciņām vāciņus. Tajās bija krāsa. Viņš sāka gleznot. Es turpināju šūpoties. Man gribējās zināt, vai viņš glezno mani vai kokus, vai ko citu. Prātoju, ka mani viņš droši vien neglezno, jo es kustos pārāk ātri. Ja turpināšu šūpoties, viņš nevarēs mani uzgleznot. Tā nu es laidos aizvien augstāk un augstāk, līdz varēju jau saskatīt jūras kraukļus, kas tālu upē uz akmeņiem sildīja spārnus.
 Tas viss ilga varbūt tikai pāris minūtes. Atšķirībā no vakara stundām, pēcpusdienās tvaikoņi piestāja tikai uz īsu brīdi, taču pietiekami ilgi, lai es paspētu sakarst no piepūles. Es palēnināju šūpošanās tempu un ļāvu gaisa maigajām strāvām un priežu palsajam pavēnim mani atkal atvēsināt. Visu šo laiku baltais vīrs gleznoja, lāgiem pasmaidot vai uzvelkot pie sevis kādu man nezināmu meldiņu, bet runāt nerunāja ne vārda.
 Atskanēja tvaikoņa svilpe, aizsmakusi kā čigāna salauztā klarnete. Dūmu mutuļi sāka gāzties no skursteņa straujāk, vairāk pelēki nekā melni. No kroga atgriezās matroži, tad parādījās daži tirgotāji, tad zemnieki ar lopiem. Dažas kazas negribēja kāpt uz trapa, izraisot manī smieklus, un šie smiekli lika svešiniekam pasmaidīt. Tvaikonis nosvilpās otru reizi, uzstājīgāk un vēl greizāk nekā pirmoreiz. Baltais vīrs steidza krāmēt savus piederumus kastē, lai gan viņa sejas izteiksme pauda, ka darbs palicis nepabeigts. Viņš iebāza roku kabatā, izvilka rubļa banknoti (tajos laikos tā bija milzu summa) un sniedza to man. Man nebija lielas sajēgas par šī papīrīša vērtību, bet tas izskatījās jauks, izrotāts ar smalku rakstu. Tas man atgādināja mūsmājas tepiķi. Tad svešinieks man kaut ko teica un pacēla savu salmu cepuri. Viņa sacīto es nesapratu, bet, tā kā viņa bālās ūsas bija līdzīgas vectēva ūsām, es zināju, ka tai noteikti jābūt vācu valodai. Tāpēc, pēdējai kazai negribīgi steberējot augšup pa tvaikoņa trapu, es izkliedzu vienīgo vārdu vācu valodā, kuru zināju, jo vectēvs un tēvs man bija to iemācījuši. Pat mana māte to šad tad izmantoja: “Danke!”
 Viņa acis iepletās un mute pavērās tieši tai brīdī, kad tvaikonis nosvilpa pēdējo brīdinājuma signālu pirms atiešanas. Baltais vīrs paķēra koka kasti un steidzās uz kuģi, mādams ar cepuri, lai tas neaizbrauc bez viņa. Ik pēc pāris soļiem viņš grieza galvu atpakaļ un atskatījās uz mani pār plecu, it kā nespēdams noticēt, ka esmu īsts.
 Viņš vēl aizvien skatījās uz mani no augšējā klāja, kamēr tvaikonis atbrīvojās no zirnekļa tīkla, kas to piesaistīja krastam. Bet tagad viņš smaidīja, it kā būtu nospriedis, ka ir pārklausījies, jo šis šmulīgais zeņķis jau nu nekādi nevar būt atbildējis vāciski. Viņš man māja ar cepuri. Es māju pretī ar rubļa banknoti un kliedzu “Danke! Danke!”, cik skaļi vien spēju, līdz tvaikonis nozuda Volgas līkumā. Dažkārt domāju, vai viņš mani sadzirdēja. Upe pat nestipras skaņas var aiznest ļoti tālu.