Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

PIRMĀ NODAĻA

1

Es uzaugu ar trim mirušām valodām — senebreju, aramiešu un jidišu (šo pēdējo daži par valodu neuzskata) —, turklāt Talmūdā: kultūrā, kas bija izveidojusies Babilonijā. Heiders, kurā mācījos, bija istaba, kur skolotājs ēda un gulēja un viņa sieva gatavoja ēdienu. Es tur mācījos nevis aritmētiku, ģeogrāfiju, fiziku, ķīmiju vai vēsturi, bet likumus, kuri valda pār brīvdienā izdētu olu un pār upurēšanu pirms divtūkstoš gadiem nopostītā templī. Mani priekšteči bija apmetušies uz dzīvi Polijā vismaz sešus vai septiņus gadu simteņus pirms manas piedzimšanas, taču poliski es pratu tikai dažus vārdus. Mēs dzīvojām Varšavā, Krohmalnas ielā, kuru droši varētu saukt par geto, lai gan Krievijas okupētajā Polijā ebreji drīkstēja dzīvot, kur paši vēlējās. Anahronisms es biju no visiem skatpunktiem, taču man tas nebija zināms, gluži tāpat kā es nezināju, ka manai draudzībai ar Šošu, mūsu kaimiņienes Bašeles un viņas vīra Zeliga meitu, ir kaut kāds sakars ar mīlestību. Mīlas dēkas — tās jau mēdza notikt starp jaunekļiem, kuri noskuva bārdas un smēķēja cigaretes šabēs, un meitenēm, kuras valkāja blūzes ar īsām piedurknēm un dekoltētas kleitas. Septiņus astoņus gadus vecu heiderzēnu no hasīdu dzimtas tādas neprātības nesasniedz.
 Un tomēr Šoša mani valdzināja, un, kad vien varēdams, es devos tumšajā gaitenī, kas no mūsu dzīvokļa veda uz Bašeles mitekli. Šoša bija apmēram manā vecumā, taču es tiku uzskatīts par brīnumbērnu, zināju no galvas vairākas Gemores lappuses un Mišnes nodaļas, pratu rakstīt gan jidišā, gan senebreju valodā un jau biju sācis prātot par Dievu, dievišķo apredzību, laiku, telpu un bezgalību, turpretī Šošu mūsu namā turēja par pamuļķīti. Būdama deviņus gadus veca, viņa runāja kā sešgadīga. Vecāki bija viņu palaiduši pilsētas skolā, un tur viņa divas reizes palika uz otru gadu. Šošas gaišie mati, kad viņa atpina bizes, sniedzās līdz pleciem. Viņai bija zilas acis, taisns deguns, garš kakls. Šoša bija atsitusies mātē, kuru jaunībā daudzināja par skaistuli. Viņas māsa Ipa, divus gadus par Šošu jaunāka, bija tumsnēja tāpat kā tēvs. Kreisajai kājai viņai bija ortopēdisks zābaks, un viņa kliboja. Pastarīte Teibele, kad es sāku iegriezties pie Bašeles, vēl bija mazule. Viņa bija tikko atšķirta no krūts un gulēja šūpulī.
 Kādu dienu Šoša no skolas pārnāca raudādama — skolotājs bija viņu aizsūtījis prom ar vēstuli, kurā bija rakstīts, ka šai meitenei skolā nav vietas. Viņa pārnesa mājās divas grāmatas — vienu krieviski, otru poliski —, dažas burtnīcas un kārbiņu ar pildspalvām un zīmuļiem. Krievu valodu viņa nebija iemācījusies nemaz, taču poliski spēja lēnām lasīt. Poļu valodas grāmatā bija attēli — medības lauku ciemā, govs, gailis, kaķis, suns, zaķis un stārķu māte, kas ligzdā baro savus tikko izšķīlušos pēcnācējus. Dažus dzejoļus grāmatā Šoša zināja no galvas.
 Viņas tēvs Zeligs strādāja ādas preču tirgotavā. Viņš izgāja no mājas agri no rīta un atgriezās vēlu vakarā. Viņa melnā bārda vienmēr bija īsa un kupla, un mūsu nama hasīdi apgalvoja, ka viņš liekot to apcirpt, — un tā pie hasīdiem nebija pieņemts darīt. Viņš staigāja īsā melnā svārkā, ar stērķelētu apkaklīti, kaklasaiti un kazādas zābakos ar gumijas virsapavu. Sestdienās viņš gāja uz sinagogu, kurā pulcējās amatnieki un strādnieki.
 Bašele gan staigāja ar parūku, taču atšķirībā no manas mātes, rabīna Mnohema Mendla Greidingera sievas, galvu nebija noskuvusi. Māte man bieži lika pie sirds, ka rabīna dēlam, Gemores studētājam, nepiedienot biedroties ar meiteni, turklāt vēl no prastas ģimenes. Viņa mani nobrīdināja pie Bašeles nekad neko nenogaršot: ja nu mani pacienā ar gaļu, kas nav stingrs košers. Greidingeri, turklāt jau paaudžu paaudzēs, bija cēlušies no rabīniem, svētu grāmatu sarakstītājiem, kurpretī Bašeles tēvs bija turējis kažokādu darbnīcu, bet Zeligs pirms apprecēšanās dienējis Krievijas armijā. Mūsu nama bērni izmēdīja to, kā Šoša runāja. Viņas jidišs bija pilns ar muļķīgām kļūdām; iesākusi teikumu, viņa gandrīz nekad to nepabeidza. Sūtīta uz bodi nopirkt ēdamlietas, viņa pazaudēja naudu. Kaimiņienes Bašelei teica, ka vajagot vest Šošu pie daktera, jo neizskatoties, ka viņas smadzenes attīstās, taču Bašelei kaut kam tādam nebija nedz laika, nedz naudas. Un kā gan dakteri varētu līdzēt? Arī pati Bašele bija naiva kā bērns. Kurpnieks Mihels par Bašeli teica — viņai varētu iestāstīt, ka viņa visā drīzumā dzemdēs kaķēnu, ka pār jumtu ir lidojusi govs, kas dējusi misiņa olas.
 Cik ļoti Bašeles dzīvoklis atšķīrās no mūsējā! Mums nebija gandrīz nekādu mēbeļu. Visgarām sienām, no grīdas līdz pašiem griestiem, rindojās grāmatas. Rotaļlietu mums ar manu brāli Moiši nebija. Spēlējāmies ar tēva sējumiem, ar salauztu pildspalvu, ar tukšu tintnīcu vai papīra strēmelēm. Mūsu dzīvojamā istabā nebija ne dīvāna, ne mīkstu krēslu, ne kumodes — tikai šķirsts tīstokļiem, garš galds un soli. Šabēs pie mums nāca uz lūgšanām. Mans tēvs visu dienu stāvēja pie lasāmpults un lūkojās lielās grāmatās, kas atšķirtas stāvēja prāvā kaudzē. Viņš rakstīja komentārus, pūlēdamies atrisināt pretrunas, kuras komentētāji atrada cits cita darbos. Tēvs bija neliela auguma, ar rudu bārdu un zilām acīm un smēķēja garu pīpi. Kopš vispār sevi atceros, tiku dzirdējis viņu atkārtojam vārdus: — Tas ir aizliegts. — Viss, ko es vēlējos darīt, bija pārkāpums. Man nebija atļauts ar zīmuli vai krāsām uzzīmēt cilvēku — tā būtu pārkāpts otrais bauslis. Nedrīkstēju sūdzēties par citiem zēniem — tā būtu neslavas celšana. Nedrīkstēju ne par vienu pasmieties — tā būtu ņirgāšanās. Nedrīkstēju izgudrot stāstus — tas nozīmētu melot.
 Šabēs mums nebija atļauts piedurt kaut pirkstiņu svečturiem, monētām, nevienai no tām lietām, ar kurām mēdzām izklaidēties. Tēvs mums pastāvīgi atgādināja, ka šī pasaule ir gaitenis, kurā jāstudē Toire un jādara krietni darbi, lai pēc tam, kad cilvēks ir ticis līdz spožajai viņpasaules pilij, viņu tur jau gaidītu balvas. Viņš mēdza teikt: — Cik tad ilgi cilvēks dzīvo? Tu nepaspēj ne atskatīties, kad viss jau ir galā. Grēkdara grēki top par velniem, dēmoniem, bubuļiem. Pēc nāves viņi sadzīs rokā līķi un vilks to pa pamestiem mežiem un tukšājiem, kur ne cilvēks kāju sper, ne lopiņš ieklīst.
 Māte palaikam saskaitās uz tēvu par to, ka viņš nomāc mūs ar šādām runām, taču arī viņai pašai patika pamācīt. Viņa bija kalsna, iekritušiem vaigiem, smailu zodu un lielām, pelēkām acīm, kurās jautās gan ass prāts, gan grūtsirdība. Es saviem vecākiem biju ceturtais bērns; trīs pirmie bija nomiruši.
 Iedams pie Bašeles, es jau aiz durvīm saodu viņas sautējumus, cepešus un saldēdienus. Viņas virtuvē rindu rindām vizēja vara un misiņa katli un pannas, stāvēja šķīvji — apgleznoti, ar zelta maliņām, piestiņa ar stampiņu, kafijas dzirnaviņas, dažnedažādas bildītes un nieciņi. Viņas bērniem bija grozs, līdz pašai augšai pilns ar lellēm, bumbām, krāsu zīmuļiem un krāsām. Gultām bija pārsegti glīti pārklāji. Pa visu dīvānu salikti izšūti spilveni.
 Ipa un Teibele man bija par mazu, turpretī Šoša — tieši īstajā laikā. Mēs abi negājām lejā spēlēties pagalmā, kurā valdīšana bija rupjiem puikām ar nūjām. Visus, kas bija mazāki un vārgāki, viņi tramdīja. Viņi runāja riebeklības. Man viņi bija īpaši uzēdušies, jo es biju rabīna dēls un valkāju garus svārkus un samta benīti. Viņi par mani ņirgājās, saukādami par izlēcēju, rabīnīti, memmesdēliņu. Ja gadījās padzirdēt mani runājam ar Šošu, viņi izsmējīgi svilpa un apsaukāja mani par “skuķupuiku”. Mani kacināja par maniem rudajiem matiem, zilajām acīm un neparasti balto ādu. Dažkārt viņi aizlika man kāju priekšā un es nogāzos renstelē. Vai uzrīdīja man nama sarga suni, zinādami, ka es no tā baidos.
 Toties Bašeles dzīvoklī es nesastapu nedz ķircināšanu, nedz rupjību. Līdzko spēru kāju pār slieksni, Bašele man piedāvāja griķu šķīvi, boršča glāzi, cepumu. Šoša nocēla savu rotaļlietu kasti ar lellēm, leļļu traukiem un katliņiem, cilvēku un dzīvnieku figūriņām, spožām pogām, košām lentēm. Mēs spēlējām akmentiņus, aklās vistiņas, paslēpes, vīru un sievu. Es izlikos, ka eju uz sinagogu, un Šoša pēc manas atgriešanās gatavoja man pusdienas. Reiz es tēloju aklo, un Šoša ļāva man pieskarties viņas pierei, vaigiem, mutei. Viņa noskūpstīja manu delnu un teica: — Nestāsti mammai.
 Dāsni piepušķodams, es stāstīju Šošai pasakas, kuras biju lasījis vai dzirdējis no mātes un tēva. Stāstīju viņai par Sibīrijas mūžamežiem, par Meksikas bandītiem un kanibāliem, kuri apēd paši savus bērnus. Dažreiz pie mums apsēdās Bašele un arī klausījās manā tarkšķēšanā. Es viņām lielījos, ka pārzinu Kaboli un zinu tik svētus teicienus, ka ar tiem varētu smelt no akas vīnu, radīt dzīvus baložus un aizlidot uz Madagaskaru. Vienā šādā vārdā, kuru es zinu, ir septiņdesmit divi burti, un, ja es to izrunātu, debesis kļūtu sarkanas, mēness nogāztos un pasaule aizietu bojā.
 Šošas acīs iezalgojās nemiers. — Arele, nekad neizsaki to vārdu!
 — Neteikšu, Šošele, nebaidies. Es izdarīšu tā, ka tu dzīvosi mūžīgi.