Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

RUE DU COQ D’OR, Parīze, septiņi no rīta. Virkne saniknotu, slāpētu kliedzienu no ielas. Monsas madāma, kam piederēja mazā viesnīca tieši pretī manējai, bija iznākusi uz ietves, lai uzrunātu īrnieku trešajā stāvā. Viņas basās kājas bija ieautas koka tupelēs, un sirmie mati viļņojās pār pleciem.
 Monsas madāma: “Sacrée salope! Cik reižu esmu teikusi, lai nesitat kukaiņus uz tapetēm? Jūs domājat, ka esat nopirkusi šo viesnīcu, ko? Kāpēc jūs tos neizmetat pa logu kā visi citi? Espèce de trainée!”
 Sieviete trešajā stāvā: “Va donc, eh! vieille vache!”
 Tam sekoja vesels daudzbalsīgu kliedzienu koris, logi atvērās cits pēc cita, un strīdam pievienojās puse ielas. Desmit minūtes vēlāk viss pēkšņi apklusa, jo garām aizjāja kavalērijas eskadrons, un ļaudis pārstāja kliegt, lai nolūkotos tajā.
 Es ieskicēju šo ainu tikai tādēļ, lai radītu iespaidu par Rue du Coq d’Or gaisotni. Strīdi nebija vienīgais, kas tur notika, — un tomēr mēs reti pārdzīvojām rītu bez tādiem jūtu izvirdumiem. Strīdi un ielas tirgotāju vientuļie saucieni, bērnu kliedzieni, dzenoties pakaļ apelsīna mizai pa bruģa akmeņiem, vakaros skaļas dziesmas un atkritumu ratu skāņais smārds — tas viss veidoja ielas noskaņu.
 Tā bija ļoti šaura ieliņa — kā aiza ar augstām leproza izskata mājām, kas svērās cita pret citu dīvainās attiecībās, it kā būtu sasalušas sabrukšanas laikā. Visās šajās mājās bija viesnīcas, līdz pat jumta dakstiņiem pieblīvētas ar īrniekiem, pārsvarā poļiem, arābiem un itāļiem. Viesnīcu piekājē atradās bistro, kuros varēja piedzerties par nieka šiliņu. Sestdienas vakaros piedzērusies bija vismaz trešdaļa kvartāla vīriešu kārtas iedzīvotāju. Notika cīņas par sievietēm, un arābu melnstrādnieki, kas dzīvoja lētākajās viesnīcās, iesaistījās nesaprotamos kautiņos, ko izcīnīja ar krēsliem un dažkārt arī ar revolveriem. Naktī policisti pa ielu mēdza pārvietoties tikai divatā. Tā bija visnotaļ trokšņaina vieta. Un tomēr starp trokšņiem un netīrumiem dzīvoja parasti, cienījami franču veikalnieki, maiznieki, veļas mazgātājas un citi, kas nevienu netraucēja un klusi krāja savu mazo naudas kaudzīti. Tie bija gluži parasti Parīzes grausti.
 Manu viesnīcu sauca Hôtel des Trois Moineaux. Tas bija tumšs, ļodzīgs piecstāvu labirints, kas ar koka šķērssienām bija sadalīts četrdesmit istabās. Istabas bija mazas un neglābjami netīras, jo istabenes nebija un saimniecei F. madāmai nebija laika kaut ko tīrīt. Sienas bija sērkociņa biezumā; lai aizsegtu plaisas, tās bija pārklātas ar neskaitāmiem sārtu tapešu slāņiem, kas nu bija atlīmējušies un kļuvuši par mājvietu blakšu pūļiem. Pie griestiem augu dienu kā karavīru kolonna soļoja gara blakšu rinda, bet naktī tās mežonīgā izsalkumā krita lejup tā, ka ik pēc pāris stundām nācās celties un veikt masu slepkavību. Reizēm, kad blaktis kļuva pārāk neciešamas, cilvēki dedzināja sēru, lai aizdzītu tās uz blakus istabu; uz to kaimiņš atbildēja, dedzinot sēru savā istabā un atdzenot blaktis atpakaļ. Tā bija netīra vieta, taču līdzinājās mājām, jo F. madāma un viņas vīrs bija tīkami ļaudis. Istabu varēja noīrēt par trīsdesmit līdz piecdesmit frankiem nedēļā.
 Īrnieki bija mainīga tauta, pārsvarā ārzemnieki, kas mēdza uzrasties bez bagāžas, palikt kādu nedēļu un tad atkal nozust. Viņi bija visādu amatu — kurpnieki, mūrnieki, namdari, grāvrači, studenti, prostitūtas, lupatu savācēji. Daži no viņiem bija neticami nabagi. Vienā no bēniņu istabām dzīvoja bulgāru students, kas izgatavoja smalkas kurpes Amerikas tirgum. No sešiem līdz divpadsmitiem viņš sēdēja savā gultā, meistarodams dučiem kurpju, lai nopelnītu trīsdesmit piecus frankus, atlikušo dienas daļu viņš klausījās lekcijas Sorbonnā. Viņš studēja teoloģiju, un reliģijas grāmatas bija izmētātas uz grīdas starp ādas strēmelēm. Citā istabā dzīvoja kāda krieviete un viņas dēls, kas sevi sauca par mākslinieku. Māte strādāja sešpadsmit stundas dienā, lāpot zeķes par divdesmit pieciem santīmiem gabalā, kamēr dēls, pieklājīgi ģērbies, slaistījās pa Monparnasa kafejnīcām. Viena istaba bija izīrēta diviem dažādiem īrniekiem, vienam dienas un otram nakts maiņas strādniekam. Vēl citā istabā atraitnis dalīja savu gultu ar divām pieaugušām meitām, kas abas sirga ar diloni.
 Viesnīcā mitinājās arī dīvaini cilvēki. Parīzes grausti ir pulcēšanās vieta dīvainiem ļaudīm — visiem tiem, kas ieslīguši vientulībā, pa pusei vājprātā un atmetuši cerību kļūt normāli vai pieklājīgi. Nabadzība viņus atbrīvoja no ierastajām uzvedības normām gluži tāpat, kā bagātība cilvēkus atbrīvo no darba. Daži īrnieki mūsu viesnīcā dzīvoja tādu dzīvi, ko pat grūti aprakstīt.
 Piemēram, tur bija Ružo, vecu noskrandušu pundurīšu pāris, kas piekopa neparastu tirdzniecību. Viņi Senmišela laukumā tirgojās ar pastkartēm. Taču interesantākais bija tas, ka pastkartes tika pārdotas aizlīmētās paciņās kā pornogrāfija, taču patiesībā tajās bija Luāras pils fotogrāfijas; pircēji to atklāja tikai tad, kad bija jau par vēlu, un, protams, nekad nesūdzējās. Ružo nopelnīja kādus simt frankus nedēļā un stingras ekonomijas rezultātā pamanījās allaž būt pa pusei badā un pa pusei piedzēruši. Viņu istabā valdīja tāda netīrība, ka to varēja saost pat apakšstāvā. F. Madāma apgalvoja, ka abi Ružo nav novilkuši drēbes četrus gadus.
 Vēl tur bija Anrī, kurš strādāja pilsētas kanalizācijā. Tas bija garš, melanholisks vīrs ar sprogainiem matiem, kurš izskatījās teju romantiski savos garajos ūdenszābakos. Anrī īpatnība bija tā, ka viņš burtiski dienām nerunāja, ja nu vienīgi tas bija nepieciešams darbā. Vēl pirms nepilna gada viņš strādāja par šoferi labā vietā un krāja naudu. Kādu dienu viņš iemīlējās, bet, kad meitene atteica, viņš zaudēja savaldīšanos un iesita viņai. Sitiena rezultātā meitene neprātīgi iemīlējās Anrī, un divas nedēļas viņi dzīvoja kopā, iztērēdami visus viņa iekrātos tūkstoš frankus. Tad meitene kļuva neuzticīga, Anrī viņu sadūra ar nazi augšdelmā, un viņu uz sešiem mēnešiem ielika cietumā. Pēc dūriena meitene iemīlēja Anrī vēl stiprāk, viņi izlīga un vienojās: kad Anrī iznāks no cietuma, viņš nopirks taksometru un viņi apprecēsies. Taču pēc divām nedēļām meitene atkal kļuva neuzticīga, un, kad Anrī atgriezās mājās, atklājās, ka viņa gaida bērnu. Anrī vairs nedūra. Viņš izvilka visus savus ietaupījumus un metās mežonīgā dzeršanā, kas beidzās ar vēl vienu mēnesi cietumā; pēc tam viņš sāka strādāt kanalizācijā. Nekas nevarēja piespiest Anrī runāt. Ja kāds jautāja, kādēļ viņš strādā kanalizācijā, viņš neatbildēja, tikai sakrustoja rokas, lai parādītu, ka tās bijušas saslēgtas dzelžos, un pameta ar galvu uz dienvidiem, cietuma virzienā. Šķiet, neveiksme viņam vienā dienā bija atņēmusi daļu prāta.
 Tad vēl tur bija R., anglis, kurš sešus mēnešus gadā pavadīja Patnijā kopā ar vecākiem un sešus mēnešus Francijā. Dzīvodams Francijā, viņš katru dienu izdzēra četrus litrus vīna, bet sestdienās sešus; reiz viņš bija aizceļojis līdz pat Azoru salām, jo tur vīns ir lētāks nekā jebkur citur Eiropā. Viņš bija gluži maigs un civilizēts radījums, nekad nebija rupjš, nestrīdējās un nekad nebija skaidrā. Līdz dienas vidum viņš parasti gulēja gultā, bet pēc tam līdz pusnaktij sēdēja savā kaktiņā un klusi un metodiski piesūcās. Dzerdams viņš smalkā, sievišķīgā balstiņā stāstīja par antīkām mēbelēm. Ja neskaita mani, R. bija vienīgais anglis mūsu kvartālā.
 Tur bija vēl daudz citu cilvēku, kuru dzīvesveids bija ne mazāk ekscentrisks: mesjē Žils, rumānis ar stikla aci, kurš gan to noliedza, Furo, mūrnieks no Limuzīnas, stiklinieks Rukols — taču viņš nomira, vēl pirms es ierados —, vecais Lorēns, lupatu tirgotājs, kas mēdza kopēt savu parakstu no lapiņas, ko nēsāja kabatā. Būtu interesanti rakstīt viņu biogrāfijas, ja vien tam pietiktu laika. Taču es cenšos attēlot mūsu kvartāla ļaudis ne jau aiz ziņkāres, bet gan tāpēc, ka viņi visi piedalās manā stāstā. Es rakstu par nabadzību, ar ko pirmo reizi saskāros tieši šajā graustā. Grausti ar savu netīrību un iemītnieku dīvainajām dzīvēm bija mana pirmā mācību stunda nabadzībā un fons manis paša pieredzei. Tieši šī iemesla dēļ es cenšos sniegt kaut nelielu priekšstatu par to, kāda bija dzīve tur.