Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

2

Te bula stundā Pāns, te naktī Bakhus,
Kā briedēns traukdamies uz dzirdnēm,
Skrien pakaļ diedams, sirdī prieku liedams
Viņš Menadēm un Basaridēm;
Un lapotnes kā lūpas, maigas smejot
Un slēpjot maigas, meklē skatu mīļu:
Gan redzēt liedz, gan rāda gavilējot,
Te dievu dzenoties, te jaunaviņu bīļu.
Atalanta in Calydon 

Viss sākās — vai vismaz stāsts, kas man stāstāms, sākās — pērn Lieldienās: tai gada laikā, kad mēs, savstarpēji pieminēdami to sankcionēto ebreju revolucionāra slepkavību pirms divtūkstoš gadiem, izdalām šokolādes olas mums nesimpātisku cilvēku bērniem.
 Es visu dienu biju pretīgā garastāvoklī un paspēju pamatīgi izlamāt Džoku. Viņš lieliski zināja, ka tā es rīkojos tikai tāpēc, ka nav laikrakstu un, attiecīgi, nav Times krustvārdu mīklas, taču pašam vien zināmu iemeslu dēļ nolēma saīgt. Kad interesējos, kas būs vakariņās, viņš klīrīgi norādīja, ka džentlmeņu kalpiem Otrajās Lieldienās vienmēr ir brīvdiena, un vispār, tiem, kuriem saimnieki domā ne tikai par sevi vien, bieži brīva ir arī sestdiena un svētdiena.
 Es viņam laipni paskaidroju, ka viņš nebūt nav kārtīgs džentlmeņa apkalpošanai apmācīts kalps, bet gan tikai bandīts, un ka man pēdējā laikā ir nācies ievērot, ka viņu sāk piemeklēt idejas, kas neatbilst viņa stāvoklim sabiedrībā.
 Džoka atbilde bija darbības vārds — un tā bija saistīta ar īslaicīgu atrašanos seglos.
 Drebēdams aiz dusmām par to, ka pie savs krūts esmu izlolojis tādu odzi, iespraucos kaut kādās drēbēs un, ar riepām mežonīgi šķērzdams celiņu un kaisīdams pa zālāju granti, braucu dabūt kaut ko ēdamu Sentheljerā. (Dārznieks šā vai tā jau vairākas nedēļas bija izdvesis skaņas, kas izklausījās pēc ņurdēšanas, varētu arī tikt no viņa vaļā; viņš no Johannas bija izpelnījies iesauku “Zibeņzellis” — par strādāšanu gliemeža tempā.)
 Sentheljerā atklājās, ka restorāns, kuram biju gatavojis savas kuņģa sulas, protams, ir slēgts. Šis nebija tikai Lieldienu Zaķa laiks, bet vēl arī Viscaur Tāda Diena. Man pietika. Vēderam burkšķot aiz sarūgtinājuma un iznerrotiem pepsīniem, devos uz Klubu, stingri nolēmis sev iespītēt ar aukstu steika un aknu pīrāgu un viltotiem jaunajiem kartupeļiem, kas līdz bālam briedumam novesti Kiprā, kur tos piebaro ar tituču sūdeļiem un papuču mīzeļiem.
 Uz kāpnēm satiku Džordžu. Viņš nāca lejā.
 — Jau paēdi? — es jautāju.
 — Nē. Ieskatījos ēdienkartē. Kaut ko tādu lai ēd pārdevējas. Es lasos prom. Brauc man līdzi un spēlēsim bekgemonu! Ja kalpone nav palaidusi nagus, ledusskapī ir puse pīles. Tu varētu uztaisīt kartupeļu salātus. Un es varētu atvērt pudeli tā Fleurie, kas tev tik ļoti iet pie sirds.
 Domāts, darīts. Mēs taisījāmies, ka tiekam, viņš ar savu roveru, es ar savu nejēdzīgo Mini GT, kuru nopirku tāpēc, ka man ir vājība uz acīm redzamām pretrunām.
 Kad bijām slaidi ielaiduši pagalmā un Džordžs noslāpēja motoru, es izdzirdēju kliedzienus. Viņš tos nedzirdēja, kamēr nebija atvēris sava labāk izolētā automobiļa durtiņas, tādēļ es pie ārdurvīm, kuras bija aizslēgtas, biju pirmais. Džordžs dūra ar atslēgu un bija cauri priekšnamam un augšā pa kāpnēm, kamēr es tikai atkopos no varenās pagrūšanas sānis.
 Guļamistabā bija viņa sieva, itin neaptērpusies, kājas plati iepletusi un spalgi kliedzoša, it kā sacenstos ar Ačisonas, Topīkas un Santafē Dzelzceļu sabiedrības sasniegumiem.
 Es gribot negribot ievēroju, ka viņas krūms, pretēji ierastajai praksei, bija gaišākā nokrāsā nekā mati viņai uz galvas. Logs bija vaļā, un aizkari virmoja siltā vējā, taču istabā smaržoja pēc seksa. Džordžs jau bija izlēcis pa logu un ieķēries efejās uz žoga mūra. Tās no viņa svara pārtrūka, un viņš nogāzās uz grantētā celiņa ar būkšķi, ko laikam droši varētu nosaukt par šķebīgu, un ar lāstu, kas vairāk piedienētos seržantu ēdnīcai, nevis paša Džordža sabiedriskajam stāvoklim.
 Sonja beidza brēkt, apsedza savus sagumzītos daiļumus ar sagumzītu palagu un sāka koncentrēties uz traģiskām sejas izteiksmēm un riebīgām rīstīšanās skaņām. Es viņu ziņkāri pētīju. Viņa tēloja, taču nedrīkst aizmirst, ka viņa bija sieviete, tātad tikpat labi arī netēloja, ja jūs spējat izsekot manai domu gaitai. Man vēl nekad nebija iznācis novērot tikko notikušas izvarošanas upura (par rapée taču es viņu laikam nevaru saukt — tad uzreiz jādomā par to gardo rapée morvandelle, ar ko pilda quiches) uzvedības īpatnības, un man nebija arī nekādu iepriekšēju ieskatu par to, kā šādam upurim jāizturas, tomēr jāteic, ka priekšnesums lika vilties: man būtu vajadzējis labprātīgi atteikties no savas neticības, bet nekā.
 Tomēr vajadzēja pasteigties. Lieki sacīt, ka lēkt ārā pa logu, sekojot Džordža un izvarotāja priekšzīmei, man ne prātā nenāca — šobrīd esmu miesās pakupls un man mugurā bija jauns un dārgs mohēras uzvalks —, taču bija noprotams, ka derētu kaut ko darīt, un bija noprotams arī, ka šajā guļamistabā esmu nedaudz de trop.
 — Kušiņ, kušiņ, — es sacīju, papliķēdams pa vietu, kas man izskatījās pēc palaga apsegta pleca, bet kas apkaunojošā kārtā izrādījās tas, ko pornogrāfi dēvē par trīsošo pauguru, un viņa atkal sāka gaudot kā tvaika sirēna.
 — Ui, piedošanu, — man atlika tikai nomurmināt un bēgt, jo mana cītīgi izstrādātā uno di quelli reputācija bija pagalam.
 Gan pirmajā stāvā, gan aiz pagalma durvīm varēja redzēt vienīgi dārgu košumkrūmu nenoteiktās aprises, saožamas bija vienīgi naktsvijoles vai naktssveces, vai, kāviņsauc, naktspamašas, un vienīgā skaņa bija mana joprojām nepiepildītā punča rūkoņa.
 Džordžs varēja būt jebkur, izvarotājs — vēl jo vairāk, ja pēc visiem varoņdarbiem viņam vēl bija atlicis kaut cik spēka.

Chemise de femme,
Annure ad hoc
Pour la gaie prise
Et la belle choque, 

skanēja man prātā. Laikam derētu jums pastāstīt, ka Sonjas naktskrekls — no tiem īsiņajiem, uz jūras līmeni aprēķinātajiem — bija gulējis uz grīdas, vedinot domāt, ka izvarotājs bijis nesteidzīgs un izlepis.
 Dārzā nekā darāma nebija; ticiet vai neticiet, negodīgi cīniņi ir viens no maniem mīļākajiem brīvdabas sporta veidiem, taču man nudien patīk nelielas priekšrocības, savukārt ēnaini, dulniem izvarotājiem līdz ūkai pieslānīti krūmi nav gluži tas, ko es uzskatu par izdevīgu teritoriju. Esmu svēti pārliecināts, ka mana ilgā mūža un labās veselības iemesls ir gļēvulība.
 Iegāju iekšā un pacēlu telefona klausuli. Un noliku. Var gadīties, ka Sonja nevēlēsies ārstu; iespējams, ka bidē un kodeīna tablete, ja atļauts ieviest jaunu pateicienu, būs akurāt tas, ko dakters parakstījis. Var gadīties, ka Džordžs nevēlēsies, lai par iebrukumu viņa sievas slepenajā dārzā uzzina policija vai cita trešā puse.
 Tādēļ es paņēmu glāzi, ielēju tajā džinu, apelsīnu sulu un zelteri, pēdējo tā pamazāk, jo zināju, kā Sonjai garšo, un, uznesis to augšā uz guļamistabu, parakstīju vājiniecei, pavadot ar daudziem “kušiņ, bērns, kušiņ”. Pēc tam kāpu lejā un līdzīgu mikstūru pagatavoju sev, tikai šoreiz no viskija un zeltera. Pēc tam ieņēmu vēl vienu devu, kas garšoja pat labāk un apveltīja mani ar pietiekamu daudzumu zibeņašas apņēmības, lai es dotos pāri pagalmam meklēt Semu.
 — Sem, — bildu, kad viņš atvēra durvis, — tur otrā pusē ir ziepes.
 — Tikai ziepes? — viņš atbildēja. — Izklausījās pēc tvaika lokomotīvju saieta. Gandrīz jau gāju skatīties, bet nospriedu, ka tas varbūt ir ģimenes strīds un iejaukties nebūtu labi.
 Īsumā ieskicēju viņam stāvokli, un viņš aizgāja uz nama otru galu pasaukt Violetu. Viņas seja bija sarkana un asaraina, un es savilku jautājošu uzaci.
 — Nekas briesmīgs nav noticis, — viņa sacīja, — tikai tie krābiķi kūsē.
 — Kūsē? — Es iebrēcos, tādas atklātības satriekts. — Kā tad tu, mana mīļā, esi ko tādu saķērusi?
 — Ne jau es. Cauruļu meistars.
 — Tu raudi tāpēc, ka cauruļu meistaram knieš intīmā vietā?
 Citkārt Sems nebūtu jaucies pa vidu, ar baudu vērojot juceklīgos ceļus, kādos risinās Violetas domas, taču nebija laika.
 — Cauruļu meistars, — viņš paskaidroja, — ir aizrautīgs zvejnieks, viņi visi šeit tādi ir. Šodien viņš mums atnesa divus brangus piekrastes vēžus, dzīvus jo dzīvus. Violeta tos vāra, un dzirdēdama, kā tie vāroties sitas pret katla vāku, smok nost no līdzjūtības. Hinc illae lackrymae.
Violeta man mīlīgi un tukši uzsmaidīja caur asarām.