Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meitiņa (Lili lasa un raksta)

Notikumi brieda tik ātri, ka jau tagad, pēc neilga laika, man jūk to hronoloģija. Tas varētu būt adrenalīna dēļ. Azarts un adrenalīns pārņēma visu manu būtni un lauzās ārā, prasot vismaz kaut kādu rīcību. Nosēdēt uz vietas bija neiespējami. Mēs neēdām, mēs gandrīz negulējām, mēs rijām kofeīna kapsulas un augu dienu un nakti sēdējām čatos un telefonos. Pirmo reizi mūžā es uzzināju, kas ir nervu drudzis: tas ir tad, kad tu no satraukuma drebi tik stipri, ka krūze izkrīt no rokas, un tu nespēj izrunāt ne vārda, jo žoklis ir ieķīlējies un zobi sāk drupt.
 Nākamajai akcijai es sagatavojos pamatīgi. Nekādu augstu papēžu, somiņu, mugursomu, mati pakausī mezglā, zem jakas trīs džemperi, kuriem teorētiski būtu jāmīkstina trieciens. Jautājums “iet vai neiet?” ne mirkli neradās, man bija jābūt tur, laukumā, līdzās cilvēkiem, kuriem es ticēju un kurus cienīju. Kaut arī esmu viena lāse okeānā un kaut arī šis okeāns ir bezgala tālu no mums, mums tik un tā jāizspiež no sevis viss līdz pēdējam, jāiedveš spēki šim vārgajam grāvītim, kas aiznesīs mūsu ūdeņus uz “lielo” Ukrainu.
 Puvi mēs redzējām visur. Ļoti ātri sapratām, ka ne administrācijā, ne prokuratūrā palīdzību nesaņemsim. Vēl jo vairāk, jebkurš kontakts ar ierēdņiem vai iekšlietu sistēmu var izrādīties bīstams.
 Mums zuda cilvēki. Pēc katras demonstrācijas milicija aizturēja aktīvistus, un tikai neliela daļa iznira tiesās ar sodiem par administratīviem pārkāpumiem. Daudzus vairs neizdevās atrast, un mūsu grupas soctīklos bija pārpilnas ar bezvēsts pazudušo fotogrāfijām. Kopā ar meitenēm uzņēmos meklēšanu slimnīcās; vajadzēja sapazīties ar māsiņām un sanitārēm, kuras, mūsu “iesildītas”, nopludināja informāciju par pacientiem ar krimināla rakstura traumām. Arvien biežāk notika uzbrukumi draugiem no mūsu loka. Sita, sadūra ar nažiem ne tikai tos, kuri bija iesaistīti demonstrāciju organizēšanā, bet arī žurnālistus, kas rakstīja par mūsu akcijām, ārstus, kuri sniedza palīdzību ievainotajiem, meitenes, kuras vārīja ēdienu un izmitināja no citurienes atbraukušos. Garāžās un stāvvietās dega mašīnas. Ļoti cieta bērni: ja skolā kļuva zināms, ka tētis vai mamma iet uz ukraiņu demonstrācijām, bērnu sāka tramdīt ar visļaunākajiem un sadistiskākajiem paņēmieniem.
 Par īpašu pārbaudījumu kļuva autobraukšana ar patriotisku simboliku. Kad mašīna ar karodziņu nobremzēja krustojumā, tai uzreiz uzklupa bars titušku vai aptrakušu pensionāru, vai gan vienu, gan otru izlases komanda. Lauza ārā durvis, dauzīja logus, spoguļus, salonā ielidoja miltu, briljantzaļā vai izkārnījumu “bumbas”. Pēc vairākiem atgadījumiem “dzelteni zilo” mašīnu daudzums ielās jaušami saruka.
 Liels pasākums bija ieplānots 13. martā. Līdz ar koncertu tika gaidīta vairāku Kijivas politiķu, kā arī baznīcas hierarhu uzstāšanās. Organizācijas komiteja jau vairs neturējās uz kājām; es nekad nebiju domājusi, ka mītiņu rīkošana prasa tik daudz pūļu. Nopirkt audumu karogiem, vienoties par kātiem, atvest aparatūru uz skatuvi, atrast pašu skatuvi — neviena no vietējām firmām negrib iesaistīties, organizēt transportu aktīvistiem no rajona, izmitināt un ēdināt atbraukušos, uzzīmēt plakātus, parūpēties par sakariem, uzrakstīt relīzes par akciju, sniegt intervijas, nodrošināt straumēšanu, piesaukt klāt dalībniekus, lai pieslēgtos “dzīvajā”, pārdomāt uzstāšanās secību... Galva griezās riņķī, taču mēs bijām laimīgi šajā jezgā. Likās, vēl mazdrusciņ, tūlīt jau būsim panākuši savu, vēl dažas akcijas, un viss nokārtosies. Tikai paskatieties uz “zemessargiem”, kuri ik pārdienas šturmēja te apgabala administrācijas ēku, te pilsētas pārvaldi, uz šo nožēlojamo alkoholiķu tizlumu, uz narkomāniem un bomžiem, kuri no visas pilsētas vilkās uz turieni, lai viņiem pienāktos sūri grūti pelnītās “izstrādes dienas”, un salīdziniet ar mūsējiem, gaišiem, prātīgiem, stipriem. Mēs uzmundrinājām cits citu, gaidīdami to rītu, kurš katrā ziņā ausīs. Labais uzvar ļauno, ja? Un mēs bijām labā pusē, to es jums garantēju.
 Dienu pirms mītiņa man no paša rīta kāds zvana, nezināms numurs, es atbildu — un pēkšņi dzirdu mūsu kādreizējo apsardzes priekšnieku. Teikt, ka biju pārsteigta, būtu daudz par maz. Odu nebiju redzējusi kopš rudens un pavisam apzināti nevienam par viņu nejautāju. Mūsu aktīvistu vidū viņa nebija, un ko tas nozīmē? Pareizi, tāpēc arī nejautāju. Bet te — viņš pats zvana un aicina satikties.
 Tomēr uz tikšanos es neierados. Jau saposos un pat acis uzkrāsoju, bet neaizbraucu vis, pēdējā mirklī pārdomāju. Palūdzu, lai manā vietā aiziet Borisovičs, lai noskaidro, ko “orgāniem” no mums vajag.
 Borisovičs pēc kādas stundas zvanīja ar gluži neticamu ziņu. Izrādās, Ods mūsējiem bija sagādājis veselu mašīnu ar nūjām, vairogiem un asaru gāzes baloniņiem. Tikai noburkšķējis — lai šie nestāv pliki — un licis mudīgi pārkraut. Borisovičs aiz priekiem pieslēdzis pirmo, kas tuvumā bijis ar tačku, tādu Kostiku, piekrāvis tam pilnu salonu ar mantību un laidis uz štābu. Mūsu negaidītajam labdarim viņi pat paldies nebija paspējuši pateikt, tas pagriezies un aizsoļojis neatvadījies. Mani, starp citu, ne ar pušplēstu vārdiņu nebija pieminējis. Es pati piezvanīju, gribēju atvainoties par neierašanos, taču tas rīta numurs jau vairs netika apkalpots.
 Ļeņina laukumā mēs ieradāmies laikus, un tur mūs gaidīja divi nepatīkami pārsteigumi. Pirmkārt, daļu teritorijas bija okupējuši russkij mir piekritēji; daudz gan viņu nebija, tomēr viņi bija ieņēmuši stratēģisko augstieni pie pieminekļa. Priekšplānā stāvēja jau ierastās aptrakušās pensionāres un tantes ar plakātiem puķin pamagī; aiz sievietēm čupojās tituškas. Un otrs jaunums, no kura es vienkārši pamiru. Nūju un vairogu... nebija. Pie orgkomitejas, rokas sānos iespiedis, pienāca Kostiks un paziņoja, ka mašīnu ar kravu viņš atstājis dažu kvartālu attālumā, tuvāk nu nekādi nevarot piebraukt. Bet jūs neuztraucieties! Ar miliciju viss sarunāts, mītiņš būs absolūti mierīgs, nekādi ekscesi netiks pieļauti.
 Kamēr vīrieši skaidrojās savā starpā, es nolēmu pati paskatīties, kur īsti mašīna ir, un spraucos pa burzmu ārā. Mūsējie bija sanākuši visai kuplā skaitā, daudziem rokās bija lietussargi. (Rūgtās pieredzes izmācītas, meitenes plānoja ar lietussargiem glābties no olām un citas draņķības, kas lidos uz mītiņotāju galvām.) Manevrēšana pa laukumu prasīja diezgan daudz laika. Tad jau gandrīz biju tikusi ārā uz ielas — bet atkal iezvanījās telefons.