Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Karstā jūlija dienā ap pusdienlaiku pie Savurmohilas, kur ukraiņu desantnieki jau ceturto dienu turpināja ieilgušo apšaudi, knapi spējot turēties pretī negaidīti robežu šķērsojušo Krievijas spēku pārsvaram, Ukrainas Gaisa spēku trieciendesanta brigādes komandieris pulkvedis Savinihs gatavojās nosūtīt specnaza grupu, lai tie sameklētu un atgādātu vienu ievainoto un vienu kritušo — tie bija viņa kaujinieki: izlūki no rīta bija uzskrējuši slēpnim. Viņš gaidīja, kad krievu arta pārstās šaut. Viņi jau stundu masēja viņa pozīcijas pa tiešo no Krievijas teritorijas. Pārsvarā ar GRAD un 152 milimetru haubicēm. Mēģināt apstādināt viņu artu bija stingri noliegts.
 “Tu ko, Savinih, pavisam ahu..el?! Tad taču tas būs karš! Karš, bļ..ģ, pulkvedi! Vai tavs stulbais pauris spēj to apjēgt?” ģenerālis bija bļāvis viņam klausulē, tā ka blindāžas betona pārsegums drebēja. “Mums ir ATO, Savinih! Saprati, ATO, je..i jevo matj! Pēdējo reizi atkārtoju — īpaši attapīgajiem, bļ..ģ! Jo..ans ATO! Un vairāk ņih..ja! Kā saprati mani, polkān?”
 Polkāns saprata, ka šādā variantā no viņa brigādes drīz ne slapja, ne sausa vieta nepaliks. Taču jākaro bija, Ā-Tē-Uo vai hā-vē-zē-ko.
 Tikko krievu arta apklusa, iezvanījās mobilais.
 “Sieva! Sazvanījusi tomēr. Ir nu gan ietiepīgs sievišķis...”
 — Sveiks, Saša! Kā iet? — “ietiepīgais sievišķis” viņu uzrunāja dīvaini piesmakušā, nopīpētā, taču no kādiem senākiem laikiem šķietami pazīstamā vīrieša basā.
 — Kas runā?
 — “Neraudi un nesēro! Nelej lieki asaras! Labāk sagaidi ar skūpstu, atgriezīsimies kad mēs...” — bass atbildes vietā nodziedāja pantiņu no viņu Rjazaņas desanta mācību vada neaizmirstamās ierindas dziesmas.
 — Ē, hallo! Kas tur? Kas tu esi? — Sašas balss pēkšņi it kā aizlūza.
 — Nu, bļ..ģ, Koļans tak, Saša, tavs cīņu biedrs! Būsi jau aizmirsis, kā Rjazaņā, mācībenē, devām pa bundžām? Kā Sālangā, jo..anajā tunelī, sprāgām nost, bļ..ģ, un asinis spļāvām, kā tu mani no turienes iznesi? Saša, es tas esmu, Koļa!
 — Koļka! Koļan! Re ko, dzīvs esi! Kā iet? Tak simt gadu, bļ..ģ! Kā tu mani atradi? Bļin, nespēju noticēt! Koļa, bračiņ! Kur tu esi?
 — Saša, tagad klausies uzmanīgi. Es esmu šeit, Saša, šeit. Pie manis ir tavs divsimtais un trīssimtais! Mums jāvienojas. Sagrautais ūdenssūknis neitrālajā. Sešpadsmitos nulle nulle. Viens. Bez ieroča. Sakaru beigas.
 Saša visas šīs trīs stundas nosēdēja kā miris, ne izkustējās no vietas, ne deva pavēles. Prātam cauri skrēja visa dzīve. Nez kāpēc īpaši atmiņā bija iespiedies, kā viņi, vesela rota, skrēja pa meža balto smilšu ceļu pie Konstantinovas, Jeseņina dzimtās vietas, kā kūleņoja lejā pa stāvo krastu, pa ceļam nometot zābakus, bikses un tuvākajā apkaimē gāžot no kājām visu dzīvo ar savu kājautu smirdoņu — pašu letālāko OMP pasaulē. Kā kliegdami, smiedamies un lamādamies metās aukstajā, zili zilajā upē... Kā visi kopā peldēja, taču jau drīz griezās atpakaļ, un vienīgi Koļans pārpeldēja uz otru krastu un tur nokausēts gulēja saules izkveldētajās smiltīs...
 Un tagad atkal viņus šķīra upe. Tikai šoreiz tā bija nevis neticami zilzilā Oka, bet gan nāves upe, kur viņi stāvēja abpus krastiem... Viens pret otru...
 Bez desmit minūtēm četros Saša izdzēra glāzi šņabja, izsmēķēja divas cigaretes, paņēma jaunu, neaizsāktu pudeli, pateica mīnmetējiem koordinātas, atstāja kombatam savu pistoli un lēnām devās pāri frontes līnijai.
 Viņi satikās pussagrautajā šķībi greizi no sarkaniem, tagad ložu un šķembu sadragātiem ķieģeļiem celtajā sūkņu stacijā līdzās nopostītajam ūdenstornim.
 Apskāviens... Dzeldīgs atmiņu tirpu vilnis abiem pār muguru. Tāpat kājās stāvot, no kakliņa pa abiem izdzēra pudeli ij nesaviebjoties, neatraudami acis viens no otra, neticot paši savām acīm. Tas nevar būt! Tas, bļ..ģ, nedrīkst tā būt! Tas taču, bļ..ģ, ir nenormāli.
 Abi patērzēja par sievām, bērniem, vecenēm, nožēlojamo algu, neizdevušos dzīvi. Viņi paši nespēja to formulēt, taču gan viens, gan otrs juta trauksmainu dunoņu, it kā šķembas pret bruņām triektos, abi juta vienu un to pašu — kāds viņus ir nodevis, un izejas nav.
 — Saša, vārdsakot, kāpēc es atnācu, — Koļa visbeidzot ķērās pie lietas. — Maināmies. Pie manis ir divi tavējie — divsimtais un trīssimtais. Puikam mēs pirmo jau sniedzām. Cauršauts plecs. Dzīvotājs būs.
 — Koļa, man tagad sūdīgi ar apmaiņas fondu, — atbildēja Saša, gandrīz vai juzdamies vainīgs drauga priekšā, ka nav pietiekami daudz viņa vīru ievainojis un nogalinājis.
 — Ņem uz parāda. Pēc tam atdosi...
 Abi atkal paskatījās viens otram acīs. Nu jau abu skatieni bija pārvērtušies. Viņu atmiņu bezlaika upes Okas augstos krastus tagad klāja sniegs.
 Katrs izsauca savu grupu ar nestuvēm. Bez ieročiem. Vieni atnesa, otri aiznesa savējiem galveno kara preci — mirušo un ievainoto.
 Jau divas dienas vēlāk Saša zvanīja Koļam. Viņa vīri bija savākuši vienu ievainotu un divus nogalinātus krievus. Viņš bija gatavs atdot parādu.
 Viss notika tāpat kā pirmajā reizē, tikai nu jau bez šņabja, asarām un apskāvieniem.
 — Es tak tev tikai vienu trīssimto atdevu, bet tu man divus esi atstiepis.
 — Lai iet ar procentiem.
 Ne viens, ne otrs par joku pat nepasmaidīja. — Jā, starp citu, — uz atvadām ieteicās Koļa, it kā kaut ko maznozīmīgu būtu atcerējies. — Šodien arta strādās. Trīs tūkstoši šāviņu. Divdesmit divos nulle nulle sāksim. Tu nu tur ierocies katram gadījumam.
 — Nepaspēšu, visas pozīcijas jau nomainītas, — drūmi atteica Saša.
 — Labi, kaut ko izdomāsim.
 Arta visu nakti vālēja pa tukšo, melno mežu. Koļa bija nomainījis koordinātas — “saskaņā ar jaunākajām izlūkošanas ziņām...”.
 Rīta pusē no nezināma numura Koļa saņēma īsziņu: “Paldies.”
 Kopš tās reizes viņi vairs netikās un ne reizi arī nezvanīja viens otram.

* * *

Šī bija vienīgā reize, kad Koļa nebija pildījis pavēli un noziedzies pret dienesta pienākumu.
 Augustā pie Ilovaiskas viss bija citādi.
 Koļa personīgi bija vienojies ar ukraiņiem, ka tie pametīs katlu kājnieku kolonnās, bez tehnikas. Taču ukraiņiem vajadzēja vest arī ievainotos — kravas mašīnās vai vismaz motoligās. Koļa piekrita.
 Kad ukraiņi, vairāki tūkstoši vīru, kaujās un ielenkumā izvārdzināti, bezgalīgā kolonnā jau vilkās pa “koridoru”, iespērās ģenerālis.
 — Kas tev tā te par parādi, Sivko?! Pavisam, ko, mākoņos apmaldījies, jo..anais miera balodīt?
 — Mēs taču vienojāmies par nosacījumiem... Es jums ziņoju, biedri ģenerāli.
 — Tas biji tu, kas vienojās! Es pavēli neesmu devis!
 — Jūs neiebildāt. Jūs tā arī teicāt.
 — Bļ..ģ, es zinu, ko es teicu! Bet galvenais ir pret! Personiski! Tā, bļ..ģ, ir viņa pavēle! Personiska pavēle, bļ..ģ! Haholiem, bļ..ģ, jāsaprot, jāapjēdz, bļ..ģ, ka mēs, bļ..ģ, nejokojam un brālīgajai draudzībai ar fašistiem ir pi..dec, bļ..ģ. Skaidrs?
 — Skaidrs.
 — Turklāt viņi, bļ..ģ, tak ar visu tehniku nāk ārā.
 — Viņiem taču jāizved ievainotie. Viņiem trīssimto vesela jūra. Ar kājām nomirs ceļā.
 — Tās ir viņu problēmas. Un tu, Sivko, te neesi nekāda māte Terēze. Uguni, bļ..ģ, no visiem ieročiem!
 — Klausos, biedri ģenerāli!
 Un Sivko atklāja uguni, bļ..ģ, no visiem ieročiem.
 Skats, kas viņam un viņa svītai pavērās nākamajā dienā, kad viņi devās apskatīt “dižās uzvaras” lauku, bija šerminošs. Bedre pie bedres. Visur cilvēku ķermeņu gabali, pat kokos. Rokas, kājas, galvas, zarnas... Simtiem nogalināto. Desmitiem sadegušo behās, beteros un kravas automašīnās. Pāri par divsimt gūstekņu — gandrīz visi ievainoti.
 Par veiksmīgi izpildīto Ilovaiskas operāciju Sivko saņēma Krievijas Varoni. Klusi, bez lieka trokšņa.
 Kolēģi jokoja, ka viņš tagad ir pirmais Jaunkrievijas Varonis — Ilovaiskas Sivko. 

* * *

— Ienīstu, — skaļi atkārto Sivko, noslaucīdams muti.
 Nedaudz nomierinājies, viņš paņem mobilo un izlasa pēdējo saņemto īsziņu: “Atkal nav sasniedzams. Bērni tā drīz tēvu aizmirsīs. Kas tās par tādām bezgalīgām mācībām? Mīlu, skūpstu, gaidu.”
 Viņš ierauj vēl malku, bet atbildi uzrakstīt nepagūst. Uz pilsētas apvedceļa divas no piecām vienā kārtā izšautām Uragan raķetēm viena aiz otras ietriecas pulkveža “tīģerī” un pārvērš to kūpošā metāllūznī.
 Pulkvedis “gājis bojā mācību poligonā Rostovas apgabalā”. Nedēļu vēlāk tā dēvētā humanitārā konvoja kravas auto uz Krasnokamensku vedīs frontei munīciju un pārtiku un, līdz ar pārējo deviņdesmit krievu militāristu līķiem, savāks mājupceļam uz dzimtenes ārēm arī izkropļoto, pussadegušo pulkveža ķermeni. “Humanitārajā konvojā” būs septiņas kravas automašīnas — trīs no tām ar saldēšanas kamerām.