Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

*

No Hāpsalas līdz Vaksholmai mēs kuģojām trīs dienas un naktis. Debesis bija apmākušās, bieži iesāka līņāt lietus, bet mūsu burās pūta silts, gandrīz vai ceļavējš no dienvidiem, un mūsu airētājiem tikai reižu reizēm vajadzēja iegulties airos.
 Bīskaps hercogs Magnus pastaigājās pa kuģa klāju, domās nogrimis, kajītē sarunājās ar mums svinīgā, cildeni saskumdinātā balsī. Nevienu reizi viņš neieminējās ne par Vaksholmu, ne par Zviedriju, ne par brauciena mērķi. Magnus dzīvoja no atmiņām. Visu laiku viņš zobojās par brāli karali, nicīgi pieminēja Ditmarsu republiku, kuru Fredriks bija iekarojis pirms trim gadiem un pārvalda līdz šim laikam. Ar līdzcietību viņš atcerējās Klāsu Urni, kas bija piedzimis jūrā — uz kuģa, tāpēc viņam nekad nav piederējis zemes ielāpiņš, ko varētu saukt par dzimteni.
 Klāss Urne bija atteicies kalpot Magnum, tā zinībās izglītojies vīrs palika bez vietas, un par viņu iežēlojās dāņu kanclers Johans Frīzs, nespēcīgs vecis, — viņš Urni pieņēma savā kancelejā un sūtīja uz svešām zemēm. Nabaga Klāss! Viņš domā, ka pavada augstus diplomātus un gudrus politiķus, bet patiesībā viņa kungi ir tikai intriganti un nekaunīgi avantūristi! Nu, ko Dānijas labā Jurgens Līke paveicis Francijā? Kādas uzvaras Vīnē guvis Kaspars Pazeliks? Nejēga Klāss Urne!... Agrāk viņam bija viens saimnieks — Magnus. Tagad — kurš gan uzminēs, cik viņam to ir tagad?... Dānijā Klāsu izrīko Frīzs, Francijā — Līke, Vīnē — Pazeliks, bet sulu mēnesī, kā tika teikts māmiņas karalienes vēstulē, Klāss Urne pavadījis uz Štrālzundi Korfitsu Ūfeldu — runā, ka vadīšot sarunas ar poļiem Rusocki un Grakovecki par līgumu pret zviedriem...
 Bīskaps hercogs nievāja savu brāli karali, viņa politiķus un padomniekus — visus, kas kārtoja tēvzemes Dānijas jautājumus. Kādu vakaru Magnus kajītē tik stipri bija aizrāvies ar brāļa karaļa aprunāšanu, ka rāmi svētsvinīgais garastāvoklis bija izkūpējis vienā rāvienā. Mūsu lielskungs tik strauji pielēca kājās, ka ar galvu atsitās pret zvārīgo lukturi — tas saplīsa un apdzisa. Pilnīgā tumsā Magnus kliedza:
 — Dānijā valda neģēlis! Sātans! Ja šodien viņš ar tevi noslēdzis mieru uz mūžīgiem laikiem, tas nozīmē, ka rīt viņš dosies karagājienā pret tevi!...
 Magnus ienīda savu dzimteni. Tumsā klausīdamies viņa sašutumu un naida pilno balsi, es to izjutu skaidri un sāpīgi. Mans liktenis ir līdzīgs Magnus liktenim. Mums liegts dzīvot tajā valstī, kurā katrs no mums dzimis.
 Magnus apklusa. Tagad kajītē valdīja gan tumsa, gan klusums. Acu priekšā man nostājās māte, un šausmās es sev jautāju — vai tāpat arī es ienīstu Lietavu, tās valdnieku, tās augstmaņus un bajārus, visus lietaviešus, kas dzimtajā zemē ir laimīgi vai arī dzīvo kaut cik ciešami?
 Mani dēli, jūs droši vien esat redzējuši manu mammu mirušu un uz dēļa apguldītu, droši vien jūs esat raudājuši, jums viņas bijis žēl, un droši vien nevienam no jums ne galviņā nebija iešāvies, ka reiz arī jūsu mamma nomirs un arī uz dēļa gulēs...
 Tovakar tumšajā un klusajā kajītē es sapratu, ka mans kungs Magnus, vīrietis, kas, sagaidījis divdesmit trīs gadu vecumu, vēl nav aptvēris un noticējis, ka reiz nomirs arī viņa māmiņa. Tāda cilvēka briedumam, kurš to aptver pārāk vēlu, pietrūkst kaut kā ļoti svarīga. Kā? Tā, ko kopš bērnības vai pusaudža gadiem tev nav sniegusi apjēgsme, ka māte reiz mirs, vēlāk tev vairs nesniegs ne pati mātes nāve...
 Pirms trim gadiem Magnus bija cietis sakāvi sarunās ar Ketleru, veltīgi izšķiedis naudu un, kad vairs nebija kur sprukt, steigšus līdz ar lielu svītu aizkuģoja uz Dāniju. Kas viņu, Līvzemē visādu ļaunumu pastrādājušo, tur, dzimtenē, varēja gaidīt? Brālis karalis? Taču ne!...
 Tā gada pavasarī brālis karalis pirmo reizi mūžā bija izjutis savas varas varenumu un paša prāta diženumu. Četrus simtus gadu dāņu firsti, Holšteinas un Gotorpas hercogi, gribējuši paverdzināt brīvos jūras piekrastes zemniekus, bet viņiem tas nav bijis pa spēkam. Un te nu Fredriks, kļuvis par karali, atsavinājis brāļiem hercogisti, apvieno tās vienotā un spēcīgā valstī un četrās nedēļās iekaro Ditmarsu brīvo zemnieku republiku! To, ko dāņu hercogi nebija izdarījuši četru simtu gadu gaitā, karalis Fredriks paveicis četrās nedēļās! Ko tur runāt, Magnum, kuram piederēja Holšteinas hercoga tituls, brāļa karaļa uzvara sāpīgi bija ķērusies pie sirds. Magnum sāka rādīties, ka viņš, tieši viņš, četrus simtus gadu būtu karojis ar Ditmarsiem un neparko viņus nav varējis iekarot...
 No Līvzemes pārbēdzis Dānijā, Magnus brālim nebija rādījies ne tuvumā. Taisnā ceļā viņš bija devies uz Koldingu — uz māmiņas muižu. Vienvienīgi māmiņa viņu varēja pažēlot un viņam palīdzēt. Magnum vairs nebija tēvijas, dzimtās vietas, viņam vairs nepiederēja no tēva mantotās zemes, toties joprojām viņam bija māte.
 Koldingas muižā Magnus daudz un bieži dzēris, piedzēries raudājis, taisījis tračus un skaidrojis māmiņai un Visuaugstajam Dievam, cik mazvērtīga esot brāļa karaļa uzvara, kādi nekur nederīgi esot Ditmarsi iepretim Vīkai un Hārijai — senajiem dāņu valdījumiem Līvzemē: atdod tās atpakaļ Dānijai, un tu būsi atdevis atpakaļ tēvijai seno laiku varenību un slavu! Pusi no šīs varenības un slavas Magnus jau esot atdevis atpakaļ. Tikai brālis karalis to nevēloties redzēt un saprast — brālis viņu apskaužot, vairs neatbalstot ne ar naudu, ne karakalpiem, zobojoties par viņa karagājieniem un paveiktajiem darbiem, ar visādiem apmelojumiem vēloties atņemt Magnum godu...
 Vīnu tempdams, raudādams, sūkstīdamies un lādēdamies, Magnus bija kritis tādā izmisumā, ka māte sākusi bažīties, ka tikai dēls pastarītis nepadara sev kādu nelaimi, ka tikai roku pret savu dzīvību nepaceļ. Atraitne karaliene steigšus izsaukusi no Drēzdenes uz Koldingu meitu Annu, sakšu hercogieni. Viņa jau septīto gadu bija precējusies un dzīvoja tālu no mājām, no dzimtenes, — pie nedienām, kādas jāpiedzīvo katram, kurš nonācis svešā zemē, viņa jau bija pieradusi.
 Māsai Magnus izteicis dažādas žēlabas. Par savu neizdevušos dzīvi vainojis vienīgi māti — kamdēļ viņu laidusi pasaulē, kamdēļ audzinājusi, kamdēļ devusi prātu, kas atšķir patiesību no meliem, kamdēļ devusi sirdi, kas dzimto zemi mīl tik kvēli un alkst atdot atpakaļ tai seno laiku slavu... Māsa brāli bija audzinājusi kopš mazotnes, viņa raksturu, netikumus un tikumus pazina jo labi un brāļa sūrošanos neņēma cieši pie sirds. Viņa mierināja brāli ar skumīgiem un saviļņojošiem izdomājumiem. Kā gan Magnus šitik neglīti varot runāt par māmiņu? Viņa nelaimju dēļ māmiņa allaž esot pārdzīvojusi, bet tagad pat grūti izteikt, ko viņa dēļ darot: vakaros, kad tuvojas tumsa, viņa ejot uz mežu, maldoties apkārt, uzgājusi gobu, krītot ceļos, un ne saprast nevarot — vai viņa lūdz Dievu vai nobur koku; bet no rīta novārdoto koku kalpiem liekot nocirst, tam apdarināt zarus un tos sadedzināt, bet stumbru iemest upē — redzi raugi, ja kaut viens aizpeldēšot pret straumi, Magnus būšot izglābts un atpestīts...
 Magnus izbeidzis vīna tempšanu, raudāšanu un traču celšanu. Viņš nevienam māsas vārdam neesot noticējis, taču tūdaļ ar atjautīgo prātu atģidis — meli, viltus un šantāža!... Viltus un šantāža — jā, tieši tas ir tas, kas tagad mani var glābt!...
 Magnus sācis pierunāt māsu:
 — Anna, mīļā, dārgā, uz karstām pēdām brauc pie brāļa karaļa un saki — māmiņai ir slikti, Magnus dēļ māmiņa vai prātā jūk... Saki — ja neļausi Magnum iebraukt Kopenhāgenā, ja nepieņemsi viņu apartamentos, ja nesniegsi viņam palīdzību, ja nenomierināsi un nepažēlosi māti — tu to dabūsi nožēlot! Izplatīšoties baumas, ka atraitne dāņu karaliene, karaļa miesīgā māte, kļuvusi par raganu, noburot kokus, cērtot tos nost un sametot upē, un koki upē peldot pret straumi, un šīs burvestības karaļvalstij piesaukšot nelaimi un Dieva sodu... Ak Dievs Kungs! Kas tad sāksies, kad par to dabūs dzirdēt katoļu fanātiķi Madridē!...
 Anna apjukusi, satraukusies un aptvērusi, ka aizrunājusies par tālu, atzinusies Magnum, ka par māmiņu izdomājusi neesošas pasakas, — piedod, brāli, es vēlējos mierināt tevi!... Turpretim Magnus no baismīgā nodoma vairs neesot bijis atrunājams.
 — Māmiņa nobur gobas, cērt nost un dedzina, un gobas pludina pa upi, — viņš sacīja māsai. — Gobas!... Madrides katoļi gobas neierauga ne acu galā, Anna!
 Māsa ar māmiņu apspriedušās, ko lai iesāk. Atraitne karaliene, visu mūžu jutusies vainīga, ka jaunāko dēlu esot izaudzinājusi ar vienu aci, Magnus nodomu esot atbalstījusi.
 Anna atbraukusi uz Kopenhāgenu un devusies pie brāļa karaļa. Jaunā ziņa par māmiņas burvestībām karali Fredriku izbiedējusi. O nē, karalis māsai noticējis neesot, viņš sapratis, kurš un kāpēc viņam izlicis lamatas! Bet vai viņš būtu varējis izvairīties no šīm lamatām, neielaidies sarunās ar māmiņu un ar Magnu? Viņa drīzā uzvara pār Ditmarsiem... Kungs augstais! Ja tikai nevalodas par māmiņas pārvēršanos burvenē nonāks Romas, Madrides, Vīnes un citu hābsburgiešu namu valdniekiem ausīs, Fredrika drīzā uzvara pār Ditmarsiem tūdaļ var kļūt par pierādījumu, ka Dānijā valda raganas dēls, elles sūtnis... Dāņiem, Fredrika pavalstniekiem, drudzis var piemesties, viņi varētu sadumpoties pret savu valdnieku cīniņā uz dzīvību un nāvi!...
 Fredriks atsaucis uz pili māmiņu un pamēģinājis pārliecināt viņu, ka viņa izdomājusi spēlēt maldīgu un postošu spēli — vai gan tagad vajagot piekāpties Magnus priekšā? vai gan ar piekāpšanos viņa palīdzēšot dēlam, kas vieglprātīgi un puiciski dzenas pēc varas un goda, izliekas par dāņu pestītāju, bet patiesībā esot vien tukšs iedomības pūslis?
 — Labi, pieņemsim, ka es par viņu apžēlošos, atkal došu naudu, kuģus un karakalpus, — karalis klāstīja māmiņai. — Pieņemsim, ka es viņu piespiedīšu parakstīt līgumu par viņa atkarību no manis, norīkošu viņam stingru vietvaldi, — kurš, māmiņ, man var garantēt, ka Magnus šim vietvaldim paklausīs un pie šī līguma turēsies?
 Māte, atraitne karaliene, Fredrikam atbildējusi:
 — Karali, dēls, ja tagad tu brālim nepalīdzēsi un no viņa novērsīsies, es pati izziņošos... došos pie bīskapa Līkoka un atzīšos, ka esmu ragana. Tad... Tu saproti, kas tad var sākties?
 Grūti pat iedomāties, cik daudz pārdzīvojumu, uzupurēšanās un veselības maksājis māmiņai karalienei, lai spētu atgūt atpakaļ jaunākā dēla Magnus godu un kaut vai šādu tādu varu saglabāt viņam Sāmsalā un Kurzemē!
 Un tagad nu slepus no dāņu karaļa mēs dodamies uz Zviedriju, braucam kuģī, sēžam kajītē un tumsā klausāmies bīskapa hercoga Magnus baigo, ļauna prieka pilno balsi:
 — Es jums saku: visu valstu valdniekiem, karaļiem, firstiem un erchercogiem — katram no viņiem piemīt briesmīgs netikums, pazudinošs netikums, visiem viens un tas pats netikums: viņu nepārvaramais dzinulis — būt pārākam par pārējiem! Es jums pasludinu: viņi cits citu apkaus, viņi cits citam pārkodīs rīkli — laiks nāks, un tā stunda sitīs, un daudzās valstīs tronī sēdīsies piekrāptie, tādi kā Mēklenburgas hercogs, gudrie, tādi kā princis Rūdolfs, atstumtie, spaidu kārtā pazemotie, tādi kā es... Pie varas nāks netaisnībās, viltībās, nelaimēs, trūkumā un ciešanās rūdītu valdnieku paaudze!
 Šajā brīdī kalpotājs ienesa kajītē citu lukturi, un tā gaisma apspīdēja saplēstā luktura drumslas, kurām mēs visi pievērsām skatienu. Tikai Magnus, gaismas apžilbināts un apklusināts, pievēra vienīgo aci, ne uz ko neskatījās un neko neredzēja; un man sāka žņaugties ciet kakls no aizvainojuma un nožēlas, ka biju atteicies ceļot kopā ar hercogieni Katrīnu, ka nebiju varējis ceļot kopā ar viņu — pēc kanclera, mana valdnieka, gribas man jābūt līdzās Magnum, visur un vienmēr līdzās Magnum — pieaugušam cilvēkam, kuram nekad vēl nav iešāvies prātā, ka arī viņa māte — viņa krietnā un līdzcietīgā māte kādreiz mirs...
 Mani dēli, kad mamma piekļauj jūs, kad mamma soda jūs, kad mamma, acis iepletusi un izbijusies, skatās uz jums — es domāju par to, par ko tobrīd būtu bijis jādomā jums...
 Tētiņ, tagad es droši zinu, ka Širvju muižā tu esi bijis svešs, cilvēkos neiekļāvies un nevienam nevajadzīgs — visiem turieniešiem tu biji kā klaidonis, kas uz laiku apmeties viņu debespusē. Savējais tu esi bijis un esi vienīgi Rietavā — tēvijā, dzimtajā vietā.
 Tā ir patiesība.
 Rietavas žemaiši drīz sajuta, ka es esmu tavs dēls, vecākais dēls, kurš tevi atceras un kuru tu, dzīvodams tālumā, nevari ne pažēlot, ne sabārt, ne sodīt. Es zvēru — tavējie cilvēki bija apjautuši, cik manis dēļ tev tālumā nemierīgs prāts.
 Reiz es pastrādāju briesmīgu grēka darbu un tūdaļ sajutu, ka uz mani kāds skatās. Es pagriezos atpakaļ un ieraudzīju neredzētu cilvēku...
 Pirmajā laikā tavā dzimtajā mājvietā es tevi jutu visur. Bet dienas skrēja, un arvien biežāk dabūju pieredzēt, ka šis tukšais krēsls pie galda, šī ēnu ņirboņa goda galā un šīs noslēpumu pilnās kumodes atvilktnes vairs neatgādina par tevi, vairs nesatrauc mani. Es izbijos, ka pienāks tāda diena, kad tevi atcerēšos pavisam vienaldzīgi, ka man būs kļuvis vienalga, vai tu vēl esi dzīvs vai jau miris, vai vēl pārnāksi mājās vai nepārnāksi. Sāku lauzīt galvu, kas man būtu jādara, lai tāda diena nepienāk. Es sapratu — mājās ir par daudz to lietu, kas atgādina par tevi; kad to ir daudz, pie tām sāc pierast un nemaz vairs tās neievēro; neduras man acīs tavas mantas — tāpēc palēnām aizmirstu arī tevi...
 Tagad vairs īsti neatceros, kurā brīdī man bija iešāvusies prātā apgrēcīgā doma: man ir jānogrēkojas pret tevi, jānoniecina atmiņas par tevi, un tad es nekad, nekad to nevarēšu aizmirst — mani grauzīs sirdsapziņa... Mani grauzīs sirdsapziņa, un nekad man nebūs vienalga, vai tu esi dzīvs vai miris, vai tu pārnāksi atpakaļ vai vairs nepārnāksi... Ilgi šaubījos un pārdomāju, ko un kā lai pastrādāju. Nepārtraukti uzkurināju sevi un iegalvoju sev, ka citas izejas nav, tomēr nevarēju un nevarēju saņemties.
 Beidzot kādā agrā rītā, gaismiņai svīstot, brālīši vēl bija aizmiguši, es izlēcu pa logu, izskrēju cauri dārzam un no garās un leknās zāles izlīdu ceļa malā — pie kapeliņas, kurā stāvēja no koka grieztais ceļinieks un baroja koka putnus. Kopš tās dienas, kad mēs bijām pārcēlušies uz Rietavu, es biju ticības pilns, ka šis ceļinieks kapeliņā, šis tukšinieks, kas birdina savas pēdējās maizes drupatiņas putniem, ka tas esi — tu. Pārvērties par šo ceļinieku tukšinieku, tu pirmais savās dzimtajās mājās sagaidīji mūs un savas māmiņas zārku... Un tajā agrajā rītā man šķita, ka, no kapeliņas izzadzis šo ceļinieku un sadedzinājis, es tavā priekšā būšu nogrēkojies visstiprāk un tāpēc visu mūžu man vajadzēs mocīties...
 Aizelsies, ar rītausmas dzestro gaisu aizrīdamies, es pieskrēju pie kapličiņas, pacēlu acis un roku un — sastingu. Ceļinieks un putni, kurus viņš baro, bija nokrāsojušies sarkani, viņi likās silti un gluži kā atdzīvojušies. Metos atpakaļ biezajā, garajā zālē. Klupšus krišus rāpdamies cauri aizaugušā dārza brikšņiem, es atguvos, līdz ausīm izmircis spirgtajā rīta rasā. Tā staroja un vizuļoja austošajā saulē. Mani pārņēma īgnums un dusmas. Kņūpus nokritu pie zemes un ar dūri zvetēju zāli — muļķis, es muļķis tāds! izbijies no saules! saule lecot bija iegailējusies un apstarojusi ceļinieku, un viņš nokrāsojies sarkans! Ceļinieks nav atdzīvojies! Tagad es to zināju droši. Tagad es varēju celties augšā no zemes, atgriezties pie ceļa un pastrādāt savu ļauno darbu. Es varēju... Tikai tāpēc vien es taču biju nikns uz sevi, ka nu jau zināju — pret šo ceļinieku es nekad vairs roku nepacelšu. Viņa priekšā biju bezspēcīgs.
 No aizvainojuma un bezspēcības asarām līstot, man ienāca prātā tukšā bezdelīgu ligzda zem jumta kores virs mammas loga. Es pielēcu kājās un paķēru dārzā nokaltušu ābeles zaru. Drīz jau lavījos pie mājas gala, ieklausīdamies, kas dzirdams tuvumā, un visu laiku apkārt skatīdamies. Priekšistabā aiz loga, pa kuru biju izlēcis, brālīši vēl gulēja aizmiguši. Klusi un mierīgi bija arī sānistabā — mammas guļamtelpā. Visā mājā visi vēl gulēja miegā. Tikai tālumā pie lopu kukņas jau rosījās lopumeita Katre. No kukņas viņa mani nevarēja ieraudzīt. Laidarā iezviedzās zirgs, draudīgi bubinādams, viņam piebiedrojās otrs, tad vēl daži zirgi — droši vien bija atnācis staļļu puisis Budreiķis. Bet arī no staļļiem neviens mani nevarēja ieraudzīt. Palēcos un ar sauso zaru norāvu gar pažobeli — pa bezdelīgu ligzdu. Bezdelīgas perēja lielās un mazās klēts pažobelē, pie kūts — kur tikai pamet aci, viņas perē, šajā ligzdā — vairs neperēja, šogad vairs neperēja. Tur, kur vīrs ar sievu, tēvs ar māti nevar sadzīvot, bezdelīgas neperē. Lopumeita Katre purpināja: šogad bezdelīgas vairs neperē ligzdā virs mammeles loga, citgad vairs neperēs visā mājā. Man jau sen bija aizdomas, ka mamma sāk aizmirst tēvu, ka mīlestību pret tēvu viņai no sirds grūž laukā citas — citādas jūtas, visticamākais, vairākas jūtas — mīlestība uz mums, bērniem, šī no malas ir labi redzama, ar to viegli var izpelnīties apkārtējo cieņu un līdzcietību; pārākums pār citām jūtām; slēpjamais aizvainojums, bet noteikti arī šīs vārdā nenosaucamās jūtas, kas mātes acis padarījušas tukšas, saltas un pret citiem cilvēkiem vienaldzīgas...
 Ar koku pārrāvu pār ligzdu vēlreiz. No smilšu graudiņiem, no pelēkā, graudainā māla mūrētā ligzda pāršķēlās, un puse no tās nokrita zemē — palēcos nost kā no kvēlošām oglēm, kas mestas uz mani. Man iešāvās prātā, ka tad, ja kāds man tagad rokās būtu ieraudzījis ābeles zaru, vēlāk būtu nopratis, kurš ligzdas notriecējs un ļaunā darba pastrādātājs. Jau grasījos nomest šo zaru zem jasmīnu krūma, kad pēkšņi sajutu, ka uz mani kāds skatās.
 Pagriezos atpakaļ un uz taciņas starp plūmju kokiem pie jāņogu krūma ieraudzīju vīru — garu, kalsenu, sadzeltējušām ūsām. Salmu cepures platās malas meta ēnu pār vīra seju, un acis, kas vērās manī, šajā ēnā vizmoja bēdīgā — kā man izskatījās — bezgala bēdīgā gaismā...
 Vīrs nebija nekāds lielskungs. Kājās viņam brūni zaļi strīpainas bikses, baltas vilnas zeķes līdz pusstilbam, mugurā zemnieka garsvārks un pelēcīgs audekla krekls. Ap kaklu viņam bija apmetināts balts, nātns kaklalakats, tā viens gals krita pār krūtīm un vēderu, otrs — pār plecu nosvēries uz muguru.
 Vīram pie pastalām tupēja liels suns, pats visīstākais putnusuns, kuram ausis, uztverdamas ikkatru soli, visu laiku kustējās.
 Šo vīru es redzēju pirmo reizi, tas mani nobiedēja visstiprāk. Kas viņš ir? No kurienes viņš uzradies? Kāpēc tagad, tieši šajā brītiņā, kad biju pastrādājis ļaunu darbu, viņš uzradies man priekšā, kā no zemes izaudzis?
 Stāvēju un uz šo cilvēku skatījos kā pārakmeņojies. Vīrietis arī stāvēja un vēroja mani, bet viņa suns ne ausu vairs nesmailēja — tik cieši tas noskatījās manī.
 Met, met projām zaru, es sevi drošināju. Taču baismīgas kauna jūtas, kas palēnām iepletās krūtīs, caururbušas mani līdz pacelēm, līdz kāju pēdām, mani itin kā bija sastindzinājušas.
 Beidzot vīrietis panācās uz priekšu, arī viņa suns pielēca kājās. Atmuguriski sāku kāpties atpakaļ. Ar lielu audekla cimdu cilvēks noplakšķināja sev pa plaukstu, un putnusuns, plakdams pie zemes, griezās atpakaļ un apsēdās tur, kur nupat bija sēdējis. Vīrs man pienāca klāt tik cieši, ka labi varēju saskatīt viņa acu varavīksnenes rakstu. Acis viņam bija pelēkas un dūmakainas, tomēr tās nebija tik bēdīgas, kā bija licies pa gabalu, cik noraizējušās un sarūgtinātas.
 — Jaunskungs, tu ar šo zaru taču dūri acīs pašam Kungam Tam Dievam! — viņš sacīja rāmā, piesmakušā balsī.
 Aiz kauna degdams degu, bet pa galvu joprojām griezās viena un tā pati doma — met, met projām zaru! Tikai tagad arī šī doma likās pretīga.