Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Kad autobuss apstājas pie stūra, kur, kā norunāts, gaida Biedrene Nekrietnele, viņa stāv tur, ģērbusies armijnieku vestē — kas ir tumši zaļā olīvkrāsā — un maisīgās aizsargkrāsas biksēs ar uzlocītiem galiem, zem kuriem vīd kājnieka zābaki. Pie abiem sāniem viņai atrodas pa ceļasomai. Ar bereti, kas cieši novilkta pār pieri, viņa varētu būt jebkurš.
 “Bija noteikums...” Svētais Beziekšis saka mikrofonā, kas karājas virs stūres.
 Un Biedrene Nekrietnele atteic: “Labi.” Viņa noliecas, lai vienai no somām noņemtu bagāžas birku. Biedrene Nekrietnele iebāž birku olīvkrāsas kabatā, pēc tam paceļ otru somu un iekāpj autobusā. Kā bāreni pametusi ceļasomu uz ietves vientulībā, Biedrene Nekrietnele apsēžas un saka: “Viss kārtībā.”
 “Brauc,” viņa saka.
 Torīt mēs visi atstājām zīmītes. Pirms rītausmas. Uz pirkstgaliem, nesot ceļasomas, izlavījāmies pa tumšām trepēm un pēc tam devāmies pa neapgaismotām ielām vien atkritumu savācēju kravas mašīnu pavadībā. Mēs neredzējām saules ausmu.
 Sēdēdams blakus Biedrenei Nekrietnelei, Zāku Grāfs kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā, viņa acis šaudījās no viņas uz pildspalvu.
 Un, noliekusies sānis, lai palūkotos, Biedrene Nekrietnele saka: “Man ir zaļas, nevis brūnas acis, un mati ir dabiskā kastaņkrāsā.” Viņa vēro, kā viņš raksta zaļas, tad saka: “Un man uz pēcpuses ir uztetovēta maza sarkana rozīte.” Viņas acis pievēršas sudrabkrāsas diktofonam, kas lien ārā no viņa krekla kabatas, tā mazajam, acij līdzīgajam mikrofonam un saka: “Neraksti krāsoti mati. Sievietes vai nu uzlabo, vai arī tonē savu matu krāsu.”
 Vitjē kungs sēž turpat netālu, kur viņa plankumainās, trīsošās rokas var satvert ratiņkrēsla hromēto rāmi. Blakus viņam sēž Klarka kundze, kurai ir tik lielas krūtis, ka tās teju vai gulstas viņai klēpī.
 Uzmanīgi lūkodamās uz viņiem, Biedrene Nekrietnele noliecas pie Zāku Grāfa pelēkās flaneļa piedurknes. Viņa saka: “Manuprāt, viņa ir tīra dekorācija. Un bez uzturvērtības...”
 Todien mēs palaidām garām savu pēdējo saullēktu.
 Uz nākamā tumšā ielas stūra gaida Māsa Taisnā Tiesa, kura paceļ biezu melnu rokas pulksteni un saka: “Mēs sarunājām pulksten četros trīsdesmit piecās.” Ar otru roku viņa piesit pulksteņa virspusei un saka: “Tagad ir trīsdesmit sešas...”
 Māsa Taisnā Tiesa nesa mākslīgas ādas čemodānu ar siksnas rokturi un pārmetamu atloku, kas aizdarāms ar sprādzi, lai pasargātu Bībeli somas iekšienē. Rokām darinātu rokassomu, lai nēsātu apkārt Dieva vārdu.
 Mēs visā pilsētā gaidījām šo autobusu. Uz ielu stūriem vai uz pieturu soliņiem, līdz piebrauca Svētais Beziekšis. Vitjē kungs sēž netālu no šofera blakus Klarka kundzei. Tad Zāku Grāfs. Biedrene Nekrietnele un Māsa Taisnā Tiesa.
 Svētais Beziekšis nospiež rokturi, lai atvērtu durvis, un uz ietves stāv mazā Mis Šķaudītāja. Viņas džempera piedurknes ir uzpūtušās no tajās sastūķētajām netīrajām salvetēm. Viņa paceļ ceļasomu, un tā skaļi grab kā popkorns mikroviļņu krāsnī. Pēc katra soļa pa autobusa kāpnēm soma skaļi noklab kā tāla ložmetēja kārta, un Mis Šķaudītāja palūkojas uz mums un saka: “Manas tabletes.” Viņa skaļi pakrata somu un teic: “Krājumi visiem trim mēnešiem...”
 Tālab jau bija noteikums par bagāžas apjomu. Mums visiem bija jāsatilpst autobusā.
 Vienīgais noteikums bija — vienam cilvēkam viena soma, taču Vitjē kungs nepateica, cik liela vai kāda tā drīkst būt.
 Kad autobusā iekāpa Lēdija Bezpajumtniece, viņai pirkstā bija dimanta gredzens popkorna graudiņa lielumā, bet rokā — saite, aiz kuras viņa vilka ādas čemodānu ar maziem ritenīšiem.
 Kustinādama pirkstus tā, lai gredzens mirguļotu, Lēdija Bezpajumtniece saka: “Tas ir mans nelaiķis vīrs, kremēts un ielikts trīs karātu dimantā...”
 Tajā brīdī Biedrene Nekrietnele noliecas pie piezīmju grāmatiņas, kurā raksta Zāku Grāfs, un saka: “To sauc par plastisko sejas operāciju nevis uzlabošanu.”
 Pēc dažiem kvartāliem, pabraucot garām pāris luksoforiem un vairākiem stūriem, stāv Šefpavārs Slepkava, turēdams ar alumīniju apdarinātu čemodānu, kurā ieliktas visas viņa elastīgās apakšbikses, T-krekli un zeķes, kas salocītas cieši kvadrātos kā origami. Piedevām — pavāra nažu komplekts. Zem tā alumīnija čemodāns pamatīgi piebāzts ar sasietām simtdolāru banknošu naudas paciņām. Tas viss ir tik smags, ka čemodānu viņš autobusā ieceļ ar abām rokām.
 Citā ielā, parka tālākajā malā zem tilta, autobuss apstājās pie ietves, uz kuras, šķita, neviens negaida. Tur no krūmiem uz ietves iznāca vīrietis, kuru mēs iesaucām par Trūkstošo Posmu. Rokās viņš turēja melnu saplēstu atkritumu maisu, no kura vīdēja rūtaini vilnas krekli.
 Lūkodamās uz Trūkstošo Posmu, bet sāņus runādama ar Zāku Grāfu, Biedrene Nekrietnele teica: “Viņa bārda izskatās pēc kaut kā tāda, ko varētu būt sašāvis Hemingvejs...”
 Sapņojošā pasaule droši vien domās, ka mēs esam ārprātīgi. Ļaudis, kas joprojām ir gultās, gulēs vēl stundu, pēc tam nomazgās seju, paduses un kājstarpi, pirms dosies uz to pašu darbu, kādu strādā ik dienu. Dzīvos to pašu dzīvi, kādu vada katru dienu.
 Šie cilvēki raudās, atklājuši, ka esam prom, taču viņi tāpat raudātu, ja mēs iekāptu kuģī, lai sāktu jaunu dzīvi pāri okeānam. Ja mēs emigrētu. Kļūtu par pirmatklājējiem.
 Torīt mēs bijām astronauti. Pētnieki. Nomodā, kamēr viņi gulēja.
 Šie cilvēki raudās, bet pēc tam turpinās strādāt par oficiantiem, krāsot mājas, programmēt datorus.
 Nākamajā pieturā Svētais Beziekšis atvēra durvis, un pa kāpnēm un ejā starp sēdekļiem ieskrēja kaķis. Aiz kaķa nāca Direktore Noliegums, teikdama: “Viņas vārds ir Kora.” Kaķa vārds bija Kora Reinoldsa. “Ne jau es viņai devu vārdu,” teica Direktore Noliegums, kuras tvīda blūze un svārki bija aplipuši kaķa spalvām. Uz krūtīm viņai vīdēja atloka iespiedums.
 “Pleca maksts,” pieliekusies tuvāk, Biedrene Nekrietnele ierunā diktofonā Zāku Grāfa krekla kabatā.
 Tas viss — čuksti tumsā, zīmītes, noslēpuma glabāšana — mums bija piedzīvojums.
 Ja jūs būtu iecerējuši trīs mēnešus pavadīt vientuļā salā, ko jūs ņemtu līdzi?
 Teiksim, pārtika un ūdens būtu nodrošināts — vai vismaz tā jūs domātu. Teiksim, jūs varētu ņemt līdzi tikai vienu ceļasomu, jo jūsu būtu daudz un autobusā, kas jūs vestu uz vientuļo salu, būtu tieši tik daudz vietu.
 Ko jūs ieliktu ceļasomā?
 Svētais Beziekšis paņēma līdzi kaltētu cūkgaļas ādiņu un kraukšķīgu siera bumbiņu paciņas, viņa rokas un zods bija oranži no garšvielām. Ar vienu kaulaino roku turēdams stūri, viņš cēla abas paciņas pie savas kalsnās sejas, lai našķus iebērtu mutē.
 Māsa Taisnā Tiesa paņēma līdzi iepirkšanās maisiņu ar drēbēm, kurām virsū bija uzlikta skolnieku mugursoma.
 Noliekusies pār savām milzīgajām krūtīm un turēdama tās rokās kā bērnu, Klarka kundze jautāja, vai Māsa Taisnā Tiesa ir paņēmusi līdzi cilvēka galvu.
 Un Māsa Taisnā Tiesa pietiekami plaši atvēra mugursomu, lai būtu redzami trīs boulinga bumbas caurumi, un teica: “Mans vaļasprieks...”
 Biedrene Nekrietnele no Zāku Grāfa, kas kricelē piezīmju grāmatiņā, palūkojas uz Māsas Taisnā Tiesa melnajiem, tik cieši sapītajiem matiem, ka neviens matiņš neslējās no matu sprādzēm.
 “Tie,” saka Biedrene Nekrietnele, “ir tonēti mati.”
 Nākamajā pieturā, piespiedis acij videokameru, stāvēja Tenku Aģents un filmēja autobusu, kad tas piestāja pie ietves. Viņš bija paņēmis līdzi vizītkaršu žūksni, ko izdalīja kā pierādījumu, ka ir privātdetektīvs. Turēdams videokameru kā masku, kas sedza pusi sejas, viņš mūs filmēja, iedams pa eju uz tukšu sēdvietu aizmugurē un visus žilbinādams ar prožektoru.
 Kvartālu tālāk autobusā iekāpa Precinieks, piepēdodams eju ar saviem zirga mēslu notašķītajiem kovboja zābakiem. Rokā turēdams kovboja salmenīcu un pār plecu pārmetis ceļojuma somu, viņš apsēdās, atvēra logu un izspļāva brūnu košļājamās tabakas sulu uz autobusa spodrā tērauda sāniem.
 Lūk, ko mēs ņēmām līdzi trijiem mēnešiem ārpus pasaules. Tenku Aģents — videokameru. Māsa Taisnā Tiesa — boulinga bumbu. Lēdija Bezpajumtniece — dimanta gredzenu. Lūk, kas mums būs vajadzīgs, lai sacerētu stāstus. Mis Šķaudītājai — tabletes un salvetes. Svētajam Beziekšim — našķi. Zāku Grāfam — piezīmju grāmatiņa un diktofons.
 Autobusa krēslainajā gaismā mēs visi glūnējām uz Vitjē kungu, mūsu rakstnieku darbnīcas organizatoru. Uz mūsu skolotāju. Zem nedaudzajiem sirmajiem, galvvidum pārķemmētajiem matiem varēja redzēt spīdīgo, plankumaino galvasvirsas ādu. Krekla šaurā apkaklīte — stērķelēts balts žogs ap tievo, lāsumaino kaklu — bija saslieta stāvus.
 “Cilvēki, no kuriem jūs aizlavāties,” Vitjē kungs mēdza teikt, “nevēlas, lai jūs kļūtu apgaismoti. Viņi vēlas zināt, ko no jums var sagaidīt.”
 Vitjē kungs jums teiktu: “Tu vienlaikus nevari būtu tas cilvēks, kuru viņi pazīst, un tas dižais, slavenais cilvēks, par kādu vēlies kļūt. Vienlaikus ne.”
 Cilvēki, kuri patiesi mūs mīl no visas sirds, Vitjē kungs sacīja, lūgtu mums doties prom. Lai piepildītu sapņus. Lai ieprastos arodā. Un viņi mūs mīlētu, kad mēs atgrieztos.
 Pēc trijiem mēnešiem.
 Mazumiņš dzīves, ko liksim uz spēles.
 Ar ko riskēsim.
 Tik ilgu laiku mēs liksim derībās uz savām spējām radīt kādu šedevru. Īso stāstu, dzejoli, scenāriju vai memuārus, kas piešķirs mūsu dzīvei jēgu. Šedevru, kas atsvabinās mūs no vergošanas vīram, vecākiem vai korporācijai. Kas sniegs mums brīvību.
 Mums visiem, kas tumsā braucam pa tukšajām ielām. Mis Šķaudītāja izvelk mitru salveti no džempera piedurknes un izšņauc degunu. Nošņaukājusies viņa saka: “Es baidījos, ka, šādi lavoties prom, saķeršu klepu.” Iebāzusi salveti atpakaļ aiz atloka, viņa piebilst: “Es jūtos kā... Anna Franka.”
 Biedrene Nekrietnele izdabū no jakas kabatas bagāžas birku, kas bija palikusi pāri no viņas pamestās ceļasomas. No viņas pamestās dzīves. Un, nemitīgi grozīdama to rokās, skatienu no tās nenovērsdama, Biedrene Nekrietnele saka: “Manuprāt...” viņa iesāk, “Annai Frankai bija itin laba dzīve.”
 Un Svētais Beziekšis, kas atpakaļskata spogulī raugās uz visiem mums, pilnu muti kukurūzas čipsu, košļādams sāli un taukus, vaicā: “Kāpēc tā?”
 Direktore Noliegums glauda kaķi. Klarkas kundze glauda savas krūtis. Vitjē kungs — ratiņkrēslu.
 Ielas apgaismojumā uz nākamā stūra gaida vēl viena topošā rakstnieka tumšais stāvs.
 “Annai Frankai,” Lēdija Bezpajumtniece saka, “vismaz nevajadzēja doties turnejā ar savu grāmatu...”
 Un Svētais Beziekšis nospiež bremzes un pagriež stūri, lai apturētu autobusu.