Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Lili lasa un raksta recenzija

Klemente un Markuss devās uz notikuma vietu. Nams atradās Koronāri ielā, pāris soļu no San Salvatore in Lauro aukuma ar nelielo baznīcu, kura tagadējo izskatu ieguva sešpadsmitajā gadsimtā. Lai iekļūtu miteklī, kas atradās pirmajā stāvā, bija vajadzīgas vien dažas sekundes. Neviens viņus nepamanīja.
 Tikko iegājis Laras dzīvoklī, Markuss sāka skatīties apkārt. Vispirms viņš ievēroja izrauto slēdzeni. Lai iekļūtu, policijai bija jāuzlauž durvis, un aģenti nebija pamanījuši to, ka no iekšpuses aiztaisītā ķēdīte bija nokritusi un tagad karājās pie aplodas.
 Dzīvoklis aizņēma ne vairāk kā sešdesmit kvadrātmetru, kas bija sadalīti divos līmeņos. Pirmais bija vienota telpa, kurā atradās virtuve un dzīvojamā istaba. Pie sienas bija skapītis ar elektrisko plīts virsmu, virs kuras atradās plauktiņi. Blakus — ledusskapis ar magnētiņiem uz durvīm un nu jau sažuvušu ciklamenu podiņā. Virtuves pusē bija galds ar četriem krēsliem, tā centrā — paplāte ar krūzītēm un tējas gatavošanai nepieciešamo. Pie televizora atradās divi dīvāni, novietoti taisnā leņķī viens pret otru. Uz zaļi krāsotajām sienām nevis parastas gleznas vai plakāti, bet slavenu ēku plāni no visas pasaules. Tur bija logs, kas, tāpat kā pārējie dzīvokļa logi, bija vērsts uz iekšpagalmu un no ārpuses pasargāts ar metāla režģi. Pa to neviens nevarēja ne ienākt, ne iziet.
 Markusa acis iegaumēja katru detaļu. Nebilstot ne vārda, viņš pārmeta krustu, ko tūdaļ darīja arī Klemente. Tad viņš sāka staigāt pa telpu. Markusam nepietika ar skatīšanos vien — viņš aiztika priekšmetus, tik tikko skardams tos ar plaukstu, it kā censtos uztvert kādu enerģijas atlikumu, radiosignālu, it kā tie spētu ar viņu sazināties, atklāt to, ko zināja vai bija redzējuši. Kā rīkstnieks, kurš klausās augsnes apakškārtā ieslēptā slāņa balsī, Markuss iztaustīja lietu dziļo un nedzīvo klusumu.
 Klemente vēroja, turēdamies nomaļus, lai netraucētu. Viņš nemanīja nekādu satraukumu, Markuss šķita aizrāvies un koncentrējies. Pārbaude bija svarīga viņiem abiem. Markuss pierādīs sev pašam, ka atkal ir spējīgs veikt to darbu, kam bija apmācīts. Klemente zinās, ka nav kļūdījies attiecībā uz kolēģa spēju atgūties.
 Viņš redzēja Markusu virzāmies uz telpas tālāko galu, kur aiz durvīm slēpās neliela vannasistaba. Tā bija izlikta ar baltām flīzītēm, un to izgaismoja neona lampa. Duškabīne atradās starp izlietni un podu. Telpā bija veļas mazgājamā mašīna un skapītis slotām un tīrīšanas līdzekļiem. Durvju iekšpusē bija piekārts kalendārs.
 Markuss atgriezās istabā un virzījās uz dzīvojamās istabas kreiso pusi — tur kāpnes veda uz augšstāvu. Viņš uzkāpa pa tām viens, pieveicot pa trim pakāpieniem uzreiz, līdz nonāca uz pašaura laukumiņa pie divu guļamistabu durvīm.
 Pirmā no istabām gaidīja jaunu īrnieci. Tajā bija tikai matracis, neliels atpūtas krēsls un kumode.
 Otra bija Laras istaba.
 Loga slēģi bija atvērti. Vienā stūrī bija galds, uz kura atradās dators, un pārblīvēti grāmatplaukti. Markuss piegāja tuvāk un ar pirkstiem pārskrēja pār arhitektūrai veltīto sējumu muguriņām. Tad viņš noglāstīja lapu, uz kuras bija nepabeigts tilta projekts. Vīrietis satvēra vienu no glāzē saliktajiem zīmuļiem un paostīja; to pašu viņš izdarīja ar mīcāmās dzēšgumijas gabaliņu, izjūtot to slepeno prieku, ko spēj izraisīt tikai kancelejas piederumi.
 Šī smarža bija daļa Laras pasaules, te bija vieta, kurā viņa jutās laimīga. Viņas mazā karaļvalsts.
 Markuss atvēra skapja durvis un pastumdīja tajā iekārtos apģērbus. Daži pakaramie bija tukši. Trīs apavu pāri bija novietoti rindā uz apakšējā plaukta. Divi no tiem bija sporta, trešais — augstpapēžu kurpes īpašiem gadījumiem. Plauktā bija vieta arī ceturtajam pārim, kura tur nebija.
 Gulta bija pusotrvietīga. Starp spilveniem gulēja plīša lācītis — tas droši vien bija Laras dzīves liecinieks kopš meitenes dienām. Nu tas bija palicis viens.
 Uz vienīgā naktsgaldiņa atradās ierāmēts attēls, kurā Lara bija redzama kopā ar vecākiem, un skārda kārbiņa, kurā atradās gredzens ar nelielu safīru, dzintara rokassprādze un nedaudz bižutērijas. Markuss rūpīgi aplūkoja attēlu. Viņš to atpazina — tas bija viens no tiem, ko Klemente viņam bija rādījis Caffé della Pace. Larai ap kaklu bija zelta ķēdīte ar krucifiksu, bet rotaslietu kastītē tās nebija.
 Klemente gaidīja kāpņu apakšgalā, un drīz Markuss nokāpa lejā. “Nu?”
 Markuss apstājās. “Iespējams, ka viņa ir nolaupīta.” Jau teikumu izteicis, viņš par to bija pilnībā pārliecināts.
 “Pēc kā tu spried?”
 “Dzīvoklis ir pārāk kārtīgs. Tā, it kā trūkstošie apģērbi un telefons, ko nevar atrast, būtu tikai inscenējums. Bet tas, kurš to noorganizējis, nepamanīja ķēdi, kas aizdarīja durvis no iekšpuses.”
 “Bet kā viņš...”
 “Tiksim arī līdz tam,” Markuss Klementi pārtrauca, tad sāka staigāt pa istabu, cenzdamies pilnībā izprast notikušo. Prāts griezās kā viesulī. Mozaīkas gabaliņi sāka likties kopā viņa acu priekšā. “Larai bija viesis.”
 Klemente saprata, kas notiek. Markuss sāka identificēties ar meklējamo. Tāds bija viņa talants.
 Redzēt to, ko redzēja iebrucējs.
 “Viņš bija šeit viens, bez Laras. Apsēdās uz viņas dīvāna, paraudzīja, cik mīksta ir gulta, rakņājās viņas mantās. Skatījās uz viņas fotogrāfijām, pārņēma viņas atmiņas. Pieskārās viņas zobu sukai, paostīja drēbes, meklējot viņas smaržu. Padzērās no izlietnē atstātās glāzes, kas gaidīja mazgāšanu.”
 “Es nesaprotu...”
 “Viņš zināja, kur iet, ko darīt. Viņš par Laru zināja visu — meitenes dienas plānu, paradumus.”
 “Bet nekas šeit neliek domāt par nolaupīšanu. Nav pretošanās pēdu, neviens ēkā nav dzirdējis kliedzienus vai palīgā saucienus. Kā tu to pamato?”
 “Jo viņš meiteni nolaupīja miegā.”
 Klemente grasījās ko teikt, bet Markuss paspēja pirmais.
 “Palīdzi man atrast cukuru!”
 Lai arī viņš nesaprata, ko īsti Markuss ieņēmis galvā, Klemente nolēma darīt, kā viņam lūdza. Vienā no plauktiņiem virs plīts viņš atrada kārbu ar uzrakstu SUGAR, kamēr Markuss pārbaudīja cukurtrauku galda vidū, blakus tējas piederumiem.
 Abi bija tukši.
 Turot priekšmetus rokās, vīrieši pārmija ilgu skatienu. Starp viņiem vibrēja pozitīva enerģija. Tā nebija vienkārša sagadīšanās, Markuss nebija izteicis tikai minējumu. Viņš bija piedzīvojis atklāsmi, kas varēja visu apstiprināt.
 “Cukurs ir labākā vieta, kur paslēpt narkotisku vielu: tajā pazūd garša, turklāt var būt pārliecināts, ka upuris to lietos regulāri.”
 “Un Lara pēdējā laikā vienmēr bija nogurusi, tā teica viņas draugi.” Klementem pārskrēja trīsas. Šī detaļa mainīja visu. Bet pagaidām viņš nevarēja Markusam to teikt.
 “Tas notika pamazām, steigas nebija,” turpināja Markuss. “Un tas mums pierāda, ka tas, kurš viņu nolaupīja, bijis šeit arī pirms tās nakts. Līdz ar apģērbu un mobilo viņš izgaisināja arī cukuru, kas saturēja narkotikas.”
 “Bet aizmirsa durvju ķēdi,” piebilda Klemente. Tā bija neiederīgā detaļa, kas apgāza visas teorijas. “Pa kurieni viņš ienāca un, galvenais, pa kurieni viņi kopīgi izgāja?”
 Markuss vēlreiz pavērās apkārt. “Kur mēs atrodamies?”
 Romu var dēvēt par lielākajiem apdzīvotajiem arheoloģiskajiem izrakumiem visā pasaulē. Pilsēta bija attīstījusies kārtās, pietika pāris metrus parakties, lai uzdurtos iepriekšējiem laikmetiem un civilizācijām. Markuss labi zināja, ka arī virsējā slānī laika gaitā ir nogulsnējusies dzīve. Katra vieta ietvēra daudz stāstu un vairāk par vienu galamērķi.
 “Kas šī ir par ēku? Es nedomāju tagad, bet vispār: tu teici, ka nams ir celts astoņpadsmitajā gadsimtā.”
 “Te bija viena no marķīzu Kostaldu mājvietām.”
 “Jā. Dižciltīgie dzīvoja augšējos stāvos, savukārt šeit atradās pagalma darbnīcas, noliktavas un staļļi.” Markuss aizskāra rētu kreisajos deniņos. Viņš nesaprata, no kurienes uzradušās atmiņas. Kā viņš to zināja? Daudzi fakti bija uz visiem laikiem izzuduši no viņa atmiņas, bet citi atgriezās negaidīti, nesot līdzi arī nepatīkamo jautājumu par to izcelsmi. Viņā bija vieta, kur zināmas lietas pastāvēja, bet palika apslēptas. Ik pa laikam tās uzpeldēja, vienlaikus atgādinot par miglainās vietas eksistenci un to, ka viņš šo vietu nemūžam neatradīs.
 “Tev ir taisnība,” teica Klemente. “Ēka tāda saglabājās ilgi. Pirms kādiem desmit gadiem to novēlēja universitātei, un tā ēkā izveidoja kopmītnes.”
 Markuss pieliecās tuvāk grīdai. Parkets bija no neapstrādāta masīvkoka, dēlīši bija šauri. Nē, ne šeit, viņš nosprieda. Neatmetis cerību, īrietis devās uz vannasistabu, un Klemente viņam sekoja.
 Viņš paņēma vienu no spaiņiem, kas atradās skapītī, palika to zem dušas un līdz pusei piepildīja. Tad soli atkāpās. Klemente bija turpat aiz muguras un joprojām nesaprata.
 Markuss sagāza spaini un izlēja ūdeni uz flīzētās grīdas. Pie viņu kājām pletās peļķe. Viņi stāvēja un gaidot to vēroja.
 Pēc pāris sekundēm ūdens sāka pazust.
 Tas šķita kā burvju mākslinieka triks, tāds pats kā meitene, kura pazūd mājā, kas aizslēgta no iekšpuses. Tikai šoreiz tam bija izskaidrojums.
 Ūdens bija iesūcies grīdā.
 Starp flīzēm radās gaisa burbulīši, izveidojot perfektu kvadrātu. Katra tā mala bija aptuveni metru gara.
 Markuss nometās uz ceļiem un vilka pirkstu galus pār flīzēm, meklējot spraugu. Šķita, ka viņš to ir atradis. Vīrietis atkal piecēlās kājās un meklēja kādu priekšmetu, ko varētu izmantot par sviru. Viņš paņēma metāla šķēres no plaukta — ar tām bija gana, lai mazliet paceltu flīžu kvadrātu. Markuss ievietoja pirkstus vērumā un, ceļot kvadrātu augšup, atklāja akmens lūku.
 “Pagaidi, es palīdzēšu,” teica Klemente.
 Viņi noslidināja pārsegu uz vienu malu, atklājot senas travertīna kāpnes, kas pāris metrus turpinājās pazemē, līdz ieveda gaitenī.
 “Iebrucējs nāca pa šejieni,” paziņoja Markuss. “Vismaz divas reizes: ienākot un aizejot kopā ar Laru.” Tad viņš paņēma kabatas lukturīti, ko vienmēr nēsāja līdzi, ieslēdza to un pavērsa pret ieeju gaitenī.
 “Tu gribi kāpt lejā?”
 Viņš pagriezās pret Klementi. “Vai tad man ir izvēle?”