Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1. PRELĪDE

KĀDU VAKARU, pret bāra leti atspiedies, es prātā pārlūkoju savu vecumveco prioritāšu sarakstu, līdz uz tā noputējušās virsmas ievēroju pelējuma sporas un rūsas plankumus. Izskatījās nesmuki, mana līderliste ar steigu bija jāatsvaidzina. Ne jau radikāli, vien tik daudz, lai nepiemestos cikliskās atkārtošanās sindroms un nejustu mazuma piegaršu. Ātri pārlaidu skatienu plauktam no viena gala līdz otram un atpakaļ — tā vairākas reizes, bet nekā jauna tur neatradu.
 “Šodien tikai skatīsies, vai ņemsi ar’ kaut ko?” nepacietīgi ņurdēja krodziņa saimniece.
 “Trīs dimensiju pasaulē viss ātri apnīk. Tev piens ir?” jautāju.
 “Protams,” viņa atbildēja. “Kādu tu gribi? Man ir arī putna, tikai tas nav piens!” Un iesmējās pati par savu asprātību.
 “Ielej parasto, divprocentīgo,” teicu es un pārlaidu skatienu zālei. Tālākajā kaktā sēdēja vecs vīrs — bijušais zvejas kuģa kapteinis, bet tagad cienījams pensionārs, izcils Daugavas kreisā krasta makšķernieks un tautas mutvārdu daiļrades zinātājs. Vecais zvejnieks māja man ar roku, aicinot pie sava galdiņa.
 “Sveiks, piena puika. Sēd’ nost,” — ieraudzījis man rokā piena glāzi, laipni norūca vecais jūras vilks.
 “Tev, es skatos, jauna koncepcija,” — viņš draudzīgi pasmīnēja.
 “Tā sanāca.” Es mazliet sakautrējos.
 “Bet vai tu zini, ka tos, kuri uzturā lieto pienu, negaidītas atklātības lēkmes piemeklē biežāk nekā tos, kuri pienam met līkumu?” jautāja izbijušais kapteinis.
 “Pirmā dzirdēšana,” noteicu un jau briedu klausīties kārtējo zvejniekstāstu vai pat lekciju.
 “Nu, tad es tev pastāstīšu.” Viņš aizkūpināja savu jūraskoka pīpi un iesāka: “Es no sevis neko neizgudroju, to zinātnieki jau sen ir pierādījuši, ka piens mudina būt vaļsirdīgam pat vairāk nekā šņabis. Tā ja... Protams, es nenoliedzu — tie, kas ierauj grādīgo, māk pamatīgi atvērt slūžas, tomēr viņu sniegtā informācija lielākoties ir nekvalitatīva un grūti atšifrējama. Bez tam, tu jau zini, nākamajā dienā daudz kas no izmuldētā tiek stingri noliegts. Toties piens tamlīdzīgas blaknes nerada, un tāpēc cilvēks nemaz nespēj kontrolēt savu atklātības līmeni. Ne velti attiecīgajās zinātnieku aprindās piens tiek dēvēts par “balto patiesību”. Līdzīgi kā pie dietologiem sāls un cukurs ir “baltā nāve”. Taču, kamēr sāls un cukura ļaundabīgā ietekme tiek traki pārspīlēta, piena unikālā īpatnība ir palikusi nenovērtēta. Tu zini, kāpēc vecāki saviem bērniem vienmēr ir likuši dzert pienu? Ne jau kalcija dēļ, to var uzņemt arī citā veidā,” — cenzdamies piesaistīt manu izplūdušo uzmanību, sirmais vīrs nedaudz pacēla balsi. “Nu, skaidra lieta — mātes un tēvi vienmēr ir gribējuši, lai bērni no viņiem neko neslēptu. Piemēram, pilsonis... nesaukšu viņu vārdā, bija pamanījies izvairīties no piena dzeršanas bērnībā, un vecāki tā arī neko daudz par viņu nav zinājuši, bet par kauliem viņš nekad nav sūdzējies. Viņš vispār ne par ko nesūdzas, viņš visu laiku klusē. Lūk, kāpēc spiegu skolās pienu nedod. Nedod die’s, tur kādu pamanīs ar piena paku rokās,” — vecais noskurinājās. “Bet ko tur par špioniem. Labāk es tev vienu tautas dziesmu noskaitīšu:

Ai, baltā māmuliņa,
Ielej pienu bļodiņā.
Tad es skaisti padziedāšu,
Raibas govis ganīdama.”

 Beidzis dainot, izbijušais jūrnieks ar plaukstu skanīgi uzplikšķināja pa galdu. “Nu, skaidrs, ka padziedās! Balss saites no piena kļūst elastīgas, un skaņa no rīkles plūst daudz vieglāk. Piens ir radošs! Tā ir, netici?” Zvejnieks stingri paskatījās manī. Pārliecinājies, ka es uzmanīgi klausos un visam piekrītu, viņš turpināja: “Un vēl — piens ir arī visintīmākais un romantiskākais pārtikas produkts, tas jau sen ir apdziedāts visos iespējamos veidos. Par Indijas svēto govju svēto pienu vien cik nav sarakstīts. Bet! Kaut piena intimitāte ir galēji fiziska, tā nebūt nav erotiska. Un zini kāpēc? Tamdēļ, ka no miesas, bet tomēr nav miesa, saproti?”
 Es pamāju ar galvu un piezīmēju, ka tad jau gaļa arī ir intīms produkts, bet zvejnieks negribēja piekrist.
 “Kā tu nesaproti, gaļa taču nāk no beigta lopiņa,” viņš teica, “tāpēc tur vairs nekā intīma nav un būt nevar. Gaļa paliek gaļa, kā teica... bet lai nu paliek,” — sirmais vīrs mazliet iestrēba no manas glāzes un runāja tālāk. “Vispār gaļu nevajadzētu lietot kopā ar pienu, jo pēc piena iedzeršanas visiedarbīgākā kuņģa sula izdalās gremošanas pēdējā stundā, bet pēc gaļas ieēšanas — pirmajā. Arī to zinātnieki ir izpētījuši. Un vēl kas — piens ir balts, bet baltā krāsa atstaro visu krāsu spektru, pat infrasarkano, tā attīra, harmonizē un nostiprina imūnsistēmu. Baltais simbolizē nevainību, pieticību, prieku, optimismu un mūžīgu mieru. Kā lai nedzer pienu?” jūsmīgi izsaucās zvejnieks, bet jau pēc mirkļa savilka pieri vagu vagās. “Diemžēl viss nav tik gludi, kā pirmajā brīdī izskatās. Pienu pasterizējot un homogenizējot, tas kļūst grūti sagremojams un veicina tauku izgulsnēšanos asinsvados, kas savukārt var novest pie dažnedažādām kaitēm. Un visbiežāk no tām cieš un mirst tieši vīrieši. Man nepatīkami atzīt, bet neko nevar darīt — te atkal skaidri redzams sieviešu pārākums. Viņas, atšķirībā no mums, ir ne tikai spējīgas dot pienu, bet arī no sirds un asinsvadu saslimšanām mirst retāk vai vismaz vēlāk. Varbūt tāpēc, ka dod? Kas to lai zina...”
 Vecais pieklusa, taču jau pēc mirkļa atmeta ar roku un paskaļi iesaucās: “Ai, lai viņu jupis! Bez vīriešiem sieviešu piena saimniecība tomēr iztikt nevar. Kā sacīts tautas ticējumā: “Ja piens ir ļaunas acs samaitāts, tas jākāš caur vīriešu bikšu priekšu.” Kā tev patīk? Tur gan nav paskaidrots, vai biksēm jābūt kājās vai ne. Kaut gan — nav jau tik svarīgi, vai ne? Jā, bet tas nav viss, ko gribēju pateikt. Ir vēl viena būtiska lieta. Tautsaimnieciski vērtējot, piens ir produkts ar augstu, taču ļoti vienkārši un tādēļ ģeniāli pievienotu vērtību — iekšā siens, ārā piens! Gandrīz tāpat kā medus. Starp citu, medus ar pienu labi iet kopā. Tā ja... Nu, kā tev patīk? Uzreiz cita garša pienam, vai ne?” — vecais kapteinis bija pabeidzis lekciju.
 “Jā, jā,” es pieklājīgi noteicu. Pēc neliela apdomas mirkļa vēl piebildu: “Bet man personīgi pienā vislabāk patīk tas, ka tur ir krējums.”
 Sirmais zvejnieks domīgs nogrozīja galvu, tad paslēja gaisā rādītājpirkstu, it kā gribēdams ko sacīt, taču pēc brīža, neko nepateicis, nolaida roku uz galda, pievēra plakstiņus un aizklīda sev vien zināmos pārdomu miglājos.