Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Zandas Gūtmanes recenzija Vai mums ir kopīgas debesis? (Punctum)

Bārbalas Simsones recenzija Vai drīkstu tevi iztulkot? (Kultūras Diena)

 Tā Žēlīgā Kunga 1699. gadā Rīgā mani piemeklēja savāda tikšanās. Man šķita, ka tas ir viens no kārtējiem skriptoriem, kas ieradies, lai atvieglotu kādus no tēvoča uzdevumiem, bet es nezināju, kādu atblāzmu manā tālākajā liktenī šī tikšanās atstaros. Skriptors bija kāds ticīgs un mācīts vīrs, kas bija atstājis savu draudzi Otepē, kur tai kalpoja pie Dievgalda, un mērojis garo ceļu uz Rīgu, lai satiktu tēvoci Gliku. Svešinieks bija norakstījis tēvocim vēstuli, kurā bija pieteicis savu ierašanos. Šoreiz tēvocis bija itin iepriecināts par šādu ziņu, jo visus, kas tāpat kā viņš lūkoja pārnest svētos Dieva vārdus vietējo ļaužu valodā, viņš uztvēra gandrīz kā radniecīgas brālības biedrus. Priecīgs viņš bija arī tāpēc, ka gaidīja, kad atkal varēs runāt igauņu mēlē, ko tik sen nebija darījis.
 Kad svešinieks ieradās, tēvocim pilsētas namā jau bija nolikta Svēto rakstu lietas izskatīšana, tāpēc viņš bija man pavēlējis viesi pieturēt un nelaist projām.
 Svešais bija ļoti runātīgs, bet mani nospieda kādi ēsti, kas negribēja atkāpties, un es nekādi nevarēju vest ar svešinieku garāku sarunu. Ak, šie vārda meistari — viņš nebija pirmais, kurš uzmeklēja tēvoci — vienu no retajiem cilvēkiem, kas labprātīgi aizvadīja dažu lieku stundu, apspriežot to, kas slēpās starp rindām. Tā kā šis kārtējais viesis nespēja mitēties, es viņu aizvedu uz Dieva namu, jo man šķita, ka viņam kā garīgajam kalpam tā varētu būt īstā vieta. Pati nezinu, kāpēc tieši Svētā Pētera baznīca, kāpēc tieši tā, varbūt apustuļa vārds mani vilka pie sevis.
 Vārdi mani neinteresēja. Vismaz ne tā kā tēvoci. Viņš noņēmās ar vārdiem vairāk nekā ar dzīvām būtnēm, bet es jau arī biju tikai kalpones vietā…
 Tikai tobrīd pamanīju, ka Dievnams izrotāts ar visneglītākajiem eņģeļiem, kādus man nācies redzēt. No tāluma tie likās skaisti, tie vienmēr bija likušies skaisti, īpaši man, nabaga bārenei no laukiem, par kuras likteni svešiniekam nebija ne jausmas. Kad viņš ieradās mūsu namā, viņš laikam bija pieņēmis, ka esmu tēvoča meita. Man jau arī bija mugurā glaunā baltā kleita, ko uzmaucu tikai Rīgā. Tas notika nedaudz slepus, jo tantei bija citi ieskati — viņai nepatika, ka šķiras sajaucas — bārenei ir kalpones vieta un liktenis, un nav ko iztaisīties par labāku, nekā es biju. Tantei Kristīnei nepatika arī, ka tēvocis atstāj man pieejamu savu darbistabu, kas bija pilna ar foliantiem un pergamentiem, no kuriem, viņasprāt, es tāpat neko nenojaudu, bet varētu tos tikai sabojāt, vai, nedod Dievs, izšķiež savu, tantes Kristīnes un manu laiku, lai mani kādā nebūt veidā apgaismotu ar zināšanu drumslām, kas man, pirmkārt, nepienākas, otrkārt — ir pilnīgi nelietderīgas mana likteņa gadījumā, it kā viņa zinātu, kāds liktenis mani sagaida. Nu, katrā ziņā nekas krāšņs vai izcils, viņa atkārtoja, kad pārāk ilgi apbrīnoju viņas drānu mežģīnes. Atkal un atkal viņa man atkārtoja par vešerienes pazemību — skaistie tērpi man pienākas tikai tad, kad es tos priekš viņas mazgāju. Bet te nu es biju, baltajā kleitā, kopā ar tēvoci Rīgā, uz kurieni mūs bija pavadījusi visa Marienburgas gulbju svīta. Tēvocim bija izdevies izkārtot braucienu arī man, jo viņš žēlojās, ka viens netiks galā ar ikdienas rūpēm, un kurš gan viņam gatavos ēdienu un sukās svārkus. Varētu izklausīties, ka viņš grasījās mani kārtīgi izkalpināt, tomēr es zināju, ka tādus attaisnojumus viņš lika priekšā tikai tantei Kristīnei par prieku. Par viņas prieku tēvocis un visi pārējie īpaši piedomāja, jo viņai tā nebija pietiekami daudz nervu kaites dēļ. Acīmredzot Dievs tanti Kristīni tik labi neieredzēja, tāpēc neārstēja viņas pavājos nervus un bālumu. Viņa ticēja, ka, dāsnāk maksājot dakterim, tas viņai dos iedarbīgākas zāles pret šo indevi, kas viņai piemetusies. Bet nauda nenāca, tāpēc tēvocis Gliks devās uz Rīgu tikties ar Fišeru cerībā panākt no viņa pilnīgu atalgojuma izmaksu par veikto Bībeles salikšanu. Līdz šim padarītā darba atalgojuma izmaksa vilkās gausi, jo lietai apakšā bija daudz nelāgu sarežģījumu un pat šādas tādas neglītas tenkas. Tikmēr tantei Kristīnei jāiztiekot ar iesvētītās akas ūdeni, pie kuras šī saruna starp tēvoci un tanti arī notika, kad es turpat attāļāk kapāju cūkēdienu.
 Piepeši sajutos vainīga, ka esmu viņu apgādībā. Zināju, ka viņi nedomāja mani par nastu, viņi bija pārāk labi cilvēki — pieņēmuši mani un nekā man neliedza —, tomēr ēdamlietas un drānas, kas iziet uz mani, arī maksā naudu, un tad vēl es deldēju sliekšņus — Kristīnes tante saviem mazajiem bērniem, kuru pieskatīšana pa lielai daļai bija mans pienākums, arvien aizrādīja, ka slieksnim virsū nevajag mīt, bet gan pāri kāpt. Lai durvis piegulētu un žurkas pa apakšu nelodātu. Mūsu mājās gan žurku nebija.
 Slieksnis. Esmu uz sliekšņa. Uz kaut kāda sliekšņa, pati vēl nezinu — kāda. Bet it kā vēl kāds te būtu ienācis. Eņģeļi nāca tikai pie izredzētajiem. Eņģelis nahze pee tahs eekscha, un sazzija: Essi sweizinata tu no Deewa apschehlota… Bet wiņņa to redsedama istruhzinajahs pahr wiņņa Wallodu un dohmaja pee sewis, kahda Sweizinaschana schi essoti?
 Man arī bija atnesta līdzīga ziņa, tikai to bija atnesis daimons. Jau kādu laiku man likās, ka biju grūta, — vai tā varētu būt, ka tēvoča un tantes pirmdzimtās atvases Kristiāna Bernharda pieprasījumi pēc manas uzmanības un pavēles to sniegt dažādos, man ne visai pieņemamos veidos varētu būt pataisījuši mani grūtu? Tagad, stāvot baznīcā, varbūt mūsu bija treji — es biju divi cilvēki — cālis čaumalā manā vēderā — neviens pat nevarētu nojaust, ka šķīstā Bībeles tulkotāja “meita” varētu savārīt tādu klīsteri! Tātad varbūt mūsu bija divi, un blakus vēl stāvēja šis svešais atbraucējs — tulkotājs, kurš noņēmās ar Tahs Swehtas Grahmatas pārcelšanu vienā no igauņu valodām, kurā tā vēl nebija lasāma. Brīdi man šķita, ka viņš redzēja man cauri, jo visiem garīgi apmācītajiem piemita nojautas redze, kuras skatiens asāks par adatu un vienmēr iedūra tieši tajā vietā, kurā bija strutas vai iemetusies kāda liga. To es secināju no tēvoča sprediķiem, kuros viņš vienmēr runāja tieši par tām nedienām, kas katru no mums vadāja un mocīja.
 Neglīti eņģeļi. Baznīcas labajā spārnā bija Jēzus tēls, ēnā tā siluets izskatījās pēc tēvoča — vai jebkura vācu muižnieka ar platmali galvā. Vācieši pārņems pasauli. Kāpēc es tā tikko nodomāju? Es nezinu, es vairs neko nezinu, kopš aizdomām par cāli olā manas domas raustījās kā vēja pūstas gulbja dūnas virs Marienburgas ezera.
 Mēs stāvējām Apustuļa Pētera Dievnamā, un man nebija izvēles. Varēju skatīties uz neglītiem eņģeļiem vai arī klausīties šī tāli braukušā mācītāja bezgalīgās apceres par Dieva ticības pierādījumu: “Šis stāsts par Ījabu tikai pierāda… Ījaba ticību. Sātans visādi iztaisās, un Dievs tam ļauj, jo Ījabs ir īsteni ticīgais…”
 “Tomēr muļķīgi,” es sacīju, “kāpēc gan būtu jāpārbauda ar tik nežēlīgiem pārbaudījumiem kāds, kurš jau tāpat tic tik stipri…”
 Svešais mācītājs domās pāršķirstīja Rakstus, lai liktu man priekšā tādu izgriezumu no tiem, kas atbildētu uz manu iebildumu. Tikmēr es teicu: “Pat ja viņš salūztu, ko tas pierādītu?!” Man bija apnikusi visa šī sprediķošana, tagad tā mani neglāba. Domās var visādi spriest, bet, kad tas notiek ar tevi pa īstam, tad domas tur ir bezspēcīgas un jāķeras pie rīcības.
 Es zināju šo stāstu par Ījabu. Tēvocis man to bija stāstījis. Viņš bija runājis par to sprediķos, un es biju klausījusies, bet daudzi neklausās. Liela daļa draudzes baznīcā tikai sēž. Vai stāv. Atkarībā no tā, ko dara pirmās rindas, kurās sasēdušies regulārie nācēji, kas jau zina liturģijas kārtību, un tad pārējie, kam nav ne jausmas par liturģijas norisi, tikai dara pakaļ tiem pirmajiem.
 Man bija sajūta, ka sagriežas galva, bija sajūta, ka es pati sametos itin kā vērpetē un tad man līdzi sāk griezties baznīcas mūri, tomēr Svētā Krusta altāris vēl aizvien stāvēja savā stingrajā vietā priekšā, bet kanceli rotāja vārdi: Topiet pilnīgi! Visapkārt sapulcējušies nepilnīgi, jo neglīti — eņģeļi, neglītākie pasaulē un varbūt visās debesīs. Ja vēsti atnes neglīts eņģelis, tad tā patiesi var izbiedēt. Ja vēsti atnes neglīts eņģelis, tad to var uztvert par daimonu.
 Vai manai māmiņai arī parādījās eņģelis, kas vēstīja par manu ierašanos? Vai manam tētiņam parādījās nāves eņģelis, kas brīdināja, ka viņa gals ir tuvu? Lai cik es par to domātu, Dieva ceļi arvien bija neizdibināmi. Tēvocis teica, ka tas ir īsteni kristīgi, ka es nedusmoju uz Dievu par vecāku atņemšanu un palikšanu bārenībā, bet gan paļāvībā uzticos Tam Kungam. Man gan šķiet, ka varbūt es tolaik vēl biju par mazu, lai aptvertu savu vecāku aiziešanu, bet, kad aptvēru, biju jau pieradusi pie tēvoča un tantes aizgādības.
 Tagad es, iespējams, vairs nebiju viena, bet mūsu bija divi — es un cālis olā, un arī to bija radījis Dievs, un tāpēc man tas bija jāpieņem.