Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Zeme

Nr. 100.031

Viņa bija skaista, un viņa to zināja. To zināja visi, kas bija mēģinājuši iegūt viņas labvēlību, kas godbijīgi bija vērušies uz viņu no attāluma, kas bija nīduši viņas naivā lepnuma dēļ, kas bija viņu dievinājuši viņas nepieejamības dēļ, kas bija viņu meklējuši, lai pārliecinātos paši savām acīm. Patiesībā, neko citu viņa arī nezināja, pat ne to, kāpēc viņai apkārt bija tik necaurspīdīga tumsa, bet viņa pati pastāvēja un mirdzoša un gaiša žilbinoši brīdināja par tuvošanos tai kā elektriskais zutis kaut kur dziļi dzelmē vēl ilgi pirms tam, kad kāds bija izgudrojis šo vārdu un pašu elektrību... Viņai nebija ne jausmas par to, kāpēc krūtīs bija ielikts nepanesams smagums, kā kumoss, kas iesprūdis un smacē. Tēvs viņu sargāja, un meita auga izlutināta, droša un bezbailīga. Tiesa gan, viņai nebija no kā baidīties, viņas vārds bija drošākais aizsargs, viņas acis bija dziļākais bezdibenis, viņas lūpas bija vilinošākais slazds, viņas balss bija daudzbalsīgs koris, kura dziesmās reiba arī pati. Viņa nezināja, ka kaut kur apkārt jau pastāvēja vientulība un ilgas, ka bija jau izdomātas sāpes un asaras, viņa tikai priecājās par bezrūpību, ar kādu tā baudīja dzīvi, smējās par tiem, kas kautrīgi mēģināja tuvoties, aizbildinādamies ar gana muļķīgiem iemesliem, ka grib redzēt pasaulē skaistākās acis, ka grib dzirdēt skaistāko balsi, ka vēlas pieskarties maigākajai ādai.
 Neko viņa neredzēja sev apkārt, nevienu nejuta, visus, kas izmisīgi spiedās viņai klāt kā pie vienīgā gaišuma un izdzīvošanas avota, Zeme atgrūda. Pat jūra karājās kaut kur gaisā, nevarēdama sadūšoties, lai pietuvotos Zemes dvašai — tai, kurā dzima gaisma ap viņu pašu un kuras viļņošanās bija vienīgais mierinājums viņai pēc tam… Pēc tam, kad Zeme bija izspļāvusi to smacējošo kumosu, kad viņa bija sajutusi otra elpu tik tuvu, kad elpa bija izšāvušies kā strauja upe, kas aiznes sev līdzi visus, kas gadās ceļā. Šī straume tad bija dziļa un skaista, tā norāva sev līdzi jūru, tā nokrita uz Zemes, sašķīda ūdeņu ūdeņos un svētīja Zemi ar savu atnākšanu. Un radās dzīvību dzīvības. Taču līdz tam viņa nedomāja par to, ka jūrai tur augšā ir smagi, ka baltajai gaismai, kas viņu ietvēra, ir krāsas, ka melnajā tukšumā ir nemanāmas radības, ka tieši tur paslēptas bailes, lielākās bailes pasaulē, pat tad, ja ir apsolīta nemirstība — bailes no vientulības.
 Un tad kādu dienu uzradās viņš — pavisam parasts puisis ar kailām pēdām — un arī, tāpat kā visi, vēlējās redzēt viņas acis, viņš stāstīja, ka ieradies no tik tāliem ceļiem, ka kājas nogurušas, ka nodiluši neskaitāmi pāri zābaku, un viņa smējās par neveikli, kas nebija tik spēcīgs, lai nenogurtu, viņa vēroja viņa pelēcību un aizrādīja, ka viņai jau nu nebūs zābaku, ko dot tam vietā. Viņa atcerējās citus, kas tomēr nebija uzdrīkstējušies nostāties viņas priekšā ar basām kājām, kas bija uzlikuši savas skaistākās rotas un pūlējās turēties smalki un lepni, viņai nāca smiekli, un — kā nu ne — tā izskatījās mazās zvaigznes, kad, tikušas prom no mammas acīm, tās bija izgājušas pastaigāties un dīžājās pa melno tumsu kā prazdamas. Visi labdabīgi smējās par mazajām draiskulēm, kas reiz tāpat nometīs šo ārējo spožumu un paliks rāmas, kas, tāpat kā visas, kļūs skaistas, jo iemīlēsies un taps mīlētas, kas kļūs par radītājām un aptvers dzīvības turpinājumu noslēpumus.
 Jaunais puisis sevi sauca par Lūnu un neatkāpās no Zemes ne soli. Viņš ar savām kailajām kājām kā ēna sekoja Zemei ik uz soļa, gulēja pie viņas kājām, modās pie tām. Viņam nebija dāvanu, nebija pat solījumu, ko tik dāsni bija kaisījuši iepriekšējie jaunekļi, viņam bija tikai acis, kurās viņa tā arī nemēģināja ielūkoties, jo nebija ne vēlēšanās, ne laika skatīties kāda nevērtīga puiša sejā, kas droši vien tāpat bija līdzīga citām, kuras viņa jau bija atraidījusi, — viņa labāk skatījās spogulī. Viņa nelikās ne zinis par jaunekli, un tas pamazām izdila pie viņas kājām, kaut viņas tēvs to baroja tāpat kā citus pavalstniekus, kaut viņu neviens nedzina prom un viņš jau bija samierinājies ar meitenes nevērību. Tikai tēvs uzmanīgi vēroja abus — gan viņas īgni pētījošo skatienu, kad tas slepus kavējās pie puiša auguma, gan viņa alkaini kaislās lūpas, kad tās tvēra vēsmas no viņas tuvuma, gan viņas vienaldzīgos atraidījumus un viņa klusās ilgas. Un tikai tēvs nojauta to, kas sekos šim tuvu un ilgi pastāvošajam spēkam, kuru vairs nevarēja novaldīt ne viņš, ne viņa, taču viņš bija pārāk kautrīgs, lai spertu pirmo soli, viņa — pārāk lepna un spītīga, lai ļautu to spert. Viņi bija iekļuvuši viens otra varā, nemanāmi un nenovēršami kā sapņi, kuri piemeklē, vai to kāds vēlas vai ne.
 Tas vilkās ļoti ilgi, un, kad reiz tēvs bija jautājis meitai, vai viņa beidzot ir ko izlēmusi, un saņēmis noraidošu atbildi, viņš, paskatījies acīs nogurušajam puisim, kura vienīgais spēks vēl bija viņa ēnā, saskaitās un sodīja meitu — Lūns tika aizmests tik tālu, ka neviens viņa kliedziens nesniedza Zemi. Neviena viņa nopūta, neviens vaids. Pat visspalgākais smiekls tika noslāpēts kaut kur tajā tumsā, kas šķīra viņas elpu no viņējās. Viņi redzēja viens otru, visu mūžu viņi redzēja viens otru, tas bija vienīgais, ko tēvs bija atvēlējis, un tomēr Lūns bija tik tālu, ka viņa nespēja saskatīt nevienu viņa vaibstu, nevienu grumbiņu uz pieres, un vienīgais, ko viņš redzēja, bija tikai zilgana gaisma, kas vienmēr aptvēra Zemi, bet viņas lūpas tam nācās tikai atcerēties — kā visu, ko viņš bija paspējis ieraudzīt, kad bija viņas tuvumā. Viņš raudzījās uz savu Zemi un nenoguris čukstēja atzīšanos, bet neviens no viņiem to nedzirdēja. Pārāk tāls un necaurredzams bija tēva lemtais attāluma sods. Un var jau būt, ka tas nemaz nebija sods, var būt, ka tās bija tēva bailes pazaudēt mazo, neprātīgi skaisto lielībnieci, jo viņš zināja, ko nozīmē pēkšņas kaisles un nemiera pēdas nevainīgā dvēselē, bet varbūt tieši otrādi — tas bija mēģinājums atvērt viņas dvēseli, kas nezināja savas sāpes un tāpēc arī nemācēja žēlot citus, bet var būt, ka tas vienkārši bija nolemts jau miljoniem laiku pirms tam tāpat kā tā gaisma, kas, saņemta no neskaitāmu soļu attāluma, zaudē no sava spožuma tieši tik daudz spēka, lai tiem, kas to saņem, netraucētu, lai tos sildītu, bet neapdedzinātu.