Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

KAMENES UN SKUDRAS

Tēvs gribēja aizbraukt uz Ventspili. Patiesi, divus gadus nav būts. Marta teica tēvam, lai sestdien sataisās agri. Dienas svelmē grūta braukšana. Cita lieta — agri no rīta. Raug, suns, naktī notriekts pie dzelzsbetona rūpnīcas, liels un pelēks. Pats smiltīs, bet galva vēl uz asfalta. Dienā tu esi bars kopā ar simt sev līdzīgiem, jo nav ne laika, ne vietas, lai apstātos. Bet, agri no rīta pavisam vienai šo ainu ieraugot, Martai pēkšņi sagribas apstādināt mašīnu. Apsēsties blakus smiltīs, paņemt smago galvu klēpī. Pabūt ar viņu. Dīvaina tāda pēkšņa vēlme, jau cik gadus Marta nav apstājusies. Tikai mauc. Tas ir — dzīvo.
 Tēvs Martu sagaida nez par ko īgns. Viņš pieklibo pie mašīnas un kritiski to nopēta.
 — Diez kas nav, — viņš saka. — Pārāk zema.
 — Kāda nu ir, ņem par labu, — Marta atcērt. — Es gribu kafiju!
 — Tad ej un taisi. Ūdens ir uzvārījies.
 Marta ieiet šaurajā virtuvītē, kur sadzīvo pelējuma un mitras malkas smarža, bet logi aizpīti ar bālganiem, izstīdzējušiem augiem. Aiz loga margo garš preču vilciens un kafijas eļļaini melnais līmenis tasītē dreb. Marta stāv pie loga, dzer kafiju, skaita vagonus. Viņai no bērnības ir ieradums saskaitīt vagonus, jo tad viss būs labi.Tēvs iznāk no istabas, uzvilcis savas goda drēbes. Atkabinājusies kravas platforma astoņdesmitajos piespieda tēvu pie baļķu kaudzes. Kopš tās reizes viņš saņem invalīda pensiju un kļūst ar katru gadu asimetriskāks, tas ir — īgnāks. Viņš nevar ietrāpīt kuslo roku žaketes piedurknē. Marta palīdz. Viņš uzkliedz — nevajag palīdzēt! — kad žakete jau uzvilkta. Tēvs atsakās sēdēt priekšējā sēdeklī. Viņš ielokās aizmugurē un pazūd kā atvarā. Marta meklē viņa seju atpakaļskata spogulī, bet neatrod. Vīrieši ir laimīgi tikai par savu brīvību, viņa nodomā. Rasa no blīgznām un bukkārkliem birst uz loga spodrām lāsēm. Radio ir izzagts.
 — Varam braukt caur Jūrmalu. — Viņa iedomājas pārtraukt ieilgušo klusumu.
 — Kāpēc braukt caur Jūrmalu, ja mums vajag uz Ventspili, — burkšķ tēvs, grīni šķielēdams uz garāmtraucošo ainavu.
 — Jūrmala ir skaista. Arhitektūra un tā, — neatlaižas Marta.
 — Jūrmala ir pretīga, — saka tēvs.
 Marta sakniebj pirkstus ciešāk ap stūri, jauzdama, ka brauciens nebūs viegls.
 — Jūrmala ir skaista, tēt, ja tu to noliedz, tu melo.
 — Jūrmala ir pretīga. Avīzē bija rakstīts, ka Jūrmalā jūrā vairāk čuru nekā ūdens.
 — Nu, labi! Ja vēlies, tad klusēsim, — viņa beidzot nosaka.
 Pie mātesmāsas Lūcijas viņus sagaida dunduri un bērneļu bars. Līdz pusei kaili, tie uzklūp atvestajiem pārtikas maisiem un ievelk lapenē sadalīšanai. Marta vēl nav paspējusi izkāpt no mašīnas, kad kopā ar pāris pinkainām, dadžos salipušām ganu suņu galvām viņas klēpī ieslīgst Francisks. Viņš satver Martu aiz vaigiem un maigi skūpsta acu plakstiņus.
 — Marta, Marta, — viņš saka. — Beidzot tu atbrauci!
 Marta nevar saprast, kas brālim lēcies. Kad atver acis, saprot — Francisks nokrāsojis matus spoži melnus. Ap pieri vēl vijas nesena krāsošanas ēna.
 — Tev nepiestāv, — viņa saka. — Tu izskaties pēc sievietes.
 Francisks pārstāj kautrēties un atmet ar roku. Neko citu viņš no Martas nav gaidījis. Tēvs turpretī izturas ļoti toleranti. Viņš cenšas neskatīties uz Franciska matiem, bet apjautājās par dzīvi, skolu un lopiem un visbeidzot palūdz Martu viņus nofotografēt. Viņa sameklē mobilo un nofotografē abus uz jūkošo barona laiku drupu fona — asimetrisko tēvu un brāli ar melnu parūku.
 Atnāk Lūcija un Martu samīļo. Marta jautā, vai viņa šogad ir izaudzējusi tos skaistos, apaļos kapu augus, kas ir tik pacietīgi, ka tos droši var stādīt smiltīs.
 — Ak, jā, — Lūcija saka. — Man kā reiz viena kaste palika pāri no tirgus.
 Viņa atnes koka kasti pilnu ar saulrieteņiem. Marta sniedz viņai naudu.
 — Es jau negribu no radiem ņemt! — mātesmāsa vairās, pastiepusi roku. — Cik tev tur ir?
 Marta ieliek kasti bagāžniekā un uzsauc Franciskam — taisies!
 — Kur? — viņš prasa.
 — Vai tad nebrauksi līdzi uz kapiem?
 — Es nevaru darba laikā vizināties apkārt pa kapiem, — Francisks skaidro. — Man bija seši gadi, kad viņa nomira, un es viņu nemaz neatceros, man jāpļauj govīm zāle.
 — Lūcija sapļaus, — Marta saka. — Ak Dievs, Francisk!
 — Labi, — izlemj Francisks. — Ja tu man iedosi pastūrēt mašīnu cauri mežam.
 Pilsētā Marta nolemj ieliet benzīnu. Viņa jautā, vai līdzbraucēji grib saldējumu. Tēvs grib, bet Francisks pavēsta — es gribu, lai tu nopērc man kādu dzērienu, ko esmu radis dzert katru vakaru, Marta!
 Viņš ielej bākā benzīnu un nāk Martai līdzi krēslainajā degvielas uzpildes stacijā.
 — Kas tas ir par dzērienu, Francisk? — viņa jautā.
 Viņš norāda uz alus DeLight stendu.
 — Tas ir alkohols, — Marta saka.
 — Tikai divi grādi, — skaidro Francisks.
 — Aizmirsti, — Marta saka.
 — Tad aizved mani atpakaļ mājās! — kliedz viņš.
 — Aiziesi kājām, — atcērt Marta.
 Noklaudz durvis. Marta nopērk trijus saldējumus un iziet dienvidus speltē. Mašīnas aizmugurē klusi sēž tēvs.
 — Kur Francisks? — Marta jautā.
 — Paņēma somu un aizgāja, — saka tēvs.
 Marta apmet loku ap degvielas uzpildes staciju un aiz egļu sila ierauga apņēmīgu mazu siluetu, kas dodas pret kalnu. Viņa piebrauc Franciskam blakus uz saulē sakarsušās šosejas. Viņš sāk iet ātrāk. Marta uzpīpina. Viņš parāda fakjū. Apstādinājusi mašīnu Marta izkāpj karstajos putekļos.
 Kā tādai vecai aktrisei viņai uz burvja mājienu sāk birt asaras.
 — Kāpēc tu tā dari? — Marta vaimanā. — Nekad, dzirdi, nekad es tev nepirkšu ne alkoholu, ne cigaretes, ne kādu citu draņķību, jo viņa no tā visa nomira! Negaidi no manis to, ko es nekādi nevaru, kā tu nesaproti? Lai cik jocīga, mēs tomēr esam ģimene. Tu solīji braukt mums līdzi uz kapiem, ja iedošu tev pastūrēt mašīnu, bet kas tagad notiek? Tu mani pamet, jo nepērku tev alu? Nodevējs!
 Francisks paskatās uz māsas putekļu notriepto seju. Viņš iemetas mašīnā viņai blakus. Marta noslauka valgumu no vaigiem un apsēžas pie stūres.
 — Labi, es braukšu, — viņš saka, nikni sprādzēdams sev pāri drošības jostu. — Bet neteikšu visu dienu ne vārda!
 — Ēd saldējumu, izkusīs, — Marta pavēl, sākdama braukt.
 Francisks aprij savu saldējumu ka divi deviņi un nikni zalgošām acīm tur slapjo papīru rokā. Tēvs pa to laiku aizmugurē ir noķēpājies ar saldējumu līdz ausīm. Martai kā par spīti nav nevienas salvetes, nedz arī miskastes maisiņa, kur iemest saldējuma papīrus un koka mentītes. Izgriezusi uz lielās šosejas viņa aptur mašīnu netālu no vientuļas, baltas autobusa pieturas. Tur noteikti jābūt atkritumu kastei. Viņa atver durvis tēva deguna priekšā.