Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Migla bija bieza, ledaini auksta. Tā gulēja zemu. Garāmbraucošo autiņu aizmugurējos lukturus miglas dēļ nevarēja saskatīt, toties jaunbūvju robotie jumti izcēlās uz tīro debesu gaišzilā fona. Laikam atkal kāda dabas kataklizma — šķiet, nekad agrāk kaut ko tādu man nav gadījies redzēt.
 Visi brauca lēni, vilkās vienā rindā. Izņemot dullos, kas vienmēr skrien, vai redz priekšā ceļu vai neredz.
 Ak tētiņ, kā te sabūvēts! Māja pie mājas, un laikam zemākas par desmit stāviem nav nevienas. Es miglas dēļ nevaru saskaitīt, ņemtos vienīgi apgalvot, ka jumti visām ir galā. Kā bekām cepurītes.
 Braucu kā pieklājas gandrīz plikpaurainam, ar sirmu bārdu apspalvotam pensionāram. Apzvērēt neņemtos, bet man pašam šķiet, ka prātu izkūkojis neesmu, taču, ja tev kabatā ir pase ar visiem valdības zieģeļiem, vecumu noliegt būtu muļķīgi. Ne tu vairs redzi kā vanags, ne vari veikli ielocīties autiņā. Lien iekšā kā alā, pieturēdamies gan ar vienu, gan otru roku, bet sociālās nodrošināšanas ierēdņi tevi uzskata par Putina diversantu, kas iesūtīts no Krievijas Latvijā izputināt pensiju fondu — viņi ir pārliecināti, ka tu par tiem simt deviņdesmit latiem mēnesī ar vieglprātīgām sievietēm vari uzdzīvot Rivjērā un pēc tam braukt uz Bahamu salām atpūsties.
 Gribot negribot esmu pieslējies tai veču kompānijai, par kuru pirms gadiem trīsdesmit labsirdīgi smīkņājām, bet pie sevis domājām — vai tad tiešām paši beidzot nesapratīs, ka medīšanai jāmet miers. Viens vairs labi neredzēja, otrs nedzirdēja, trešais nevarēja paiet. Pēc vecā vācu parauga viņus dēvēja par tiltu sargiem. Nolika uz atpēdām. Tas nozīmēja, ka ielenktajam meža gabalam vienā malā nostādīja dzinējus ar suņiem, kuri, bļaudami, svilpdami un visādus trokšņus taisīdami, pēc signāla sāka virzīties cauri mežam uz pretējā malā nostādīto mednieku ugunslīniju. Tilta sargu uzdevums bija zlopēt pa tie gudrīšiem, kuri metās nevis mednieku virzienā, bet atpakaļ. Šāva arī un, gods kam gods, diezgan bieži brauca mājās ar skuju pie cepures.
 Tolaik uz medībām braucām visi kopā vienā autobusā. Mūsu mednieku kolektīvā bija mākslinieki, mūziķi, rakstnieki un arī pašiem savi dakteri. Katrs personība ar saviem niķiem un stiķiem, bet, kopā ņemot, lielisku cilvēku kompānija, kurā uzturoties visas dienas garumā guvām daudz prieka un lieliskas emocijas.
 Jau sarokojoties no paša rīta pie autobusa sprēgāja asprātības, citam citu velkot uz zoba. Centieni izjokot turpinājās, un izdoma sita augstu vilni. Prātā nāk Rīgas kinostudijas grima mākslinieka Rības Jāņa caurnešana. Būdams erudīts daudzās dzīves jomās un traki pedantisks sadzīvē, viņš burtiski uzprasījās uz āzēšanu. Bija grūti atrast jautājumu, uz kuru Jānis nespētu atbildēt. Slēdzām derības, vai zinās, kā darbojas reaktīvais dzinējs. Protams, ka zaudējām, jo mūsu vidū lidotāju, kas varētu apstrīdēt Rības versiju, nebija.
 Tajās medībās nošāva daudz aļņu un pieņēma lēmumu gaļu atkaulot. Tas nozīmē, ka, medījumu sadalot, beigās ir divi kalni — gaļas un kaulu. Gaļu dala medniekiem pa porcijām, un kaulus ņem katrs pēc vajadzības suņiem vai buljonam. Rībam mugursomā pa kluso iebāza lielo gūžas kaulu, kuru viņš stiepa līdz pat mājām.
 Grēks būtu nepieminēt Mākslinieku savienības grāmatvedi Birzuļu Jāni, viņa žāvētās cūku nierītes, aknu gaļu, viltotos nēģus un neiztrūkstošo tauriņu pat pie parķa krekla medībās.
 Medības vispār varētu saukt par augstas klases rehabilitācijas pasākumu, jo, visu nedēļu sēžot pie rakstāmmašīnas, kļūsti stīvs un līks. Diena mežā visu saliek atpakaļ pa vietām.
 Mantu pa nodzīvotajiem gadiem ir sakrājies daudz. Līdz šlipsei, bet, lai kaut ko atdāvinātu vai izmestu, prāta vairs nepietiek. Vienmēr pēdējā brīdī pakausī iešaujas doma: kur tu ķersi, ja tomēr ievajadzēsies? Meklēsi pa bodēm vai remontētāju darbnīcām? Tu taču nemaz vairs nezini, kurā Rīgas galā tās tagad atrodas. Tāpēc — labs, kas jau iegādāts un guļ ankambarī kaktā uz grīdas vai plauktā blakus tukšajām alus pudelēm. Saprātīgi cilvēki pat kapa pieminekli pasūta iepriekš, savlaikus. Lai paši var redzēt, kā konkrētajā vietā izskatās, jo ar to pieminekli tev būs jāsadzīvo līdz brīdim, kad visi dikti baltās drēbēs rāpsies ārā no savām bedrēm. Jaunu pieminekli tev tik un tā neviens nedos, esi vai neesi bijis partijas spicē vai deputātos, un iztikt ar veco būs arī ekonomiski izdevīgāk — rūpes par miršanas datuma iekalšanu tiks uzkrautas mantiniekiem.
 Akmeņkaļu pakalpojumi vienmēr bijuši dārgi. Un lētāki, uz galvošanu, nekļūs, vai tu ar meistariem norēķināsies smukajos latos vai ar neglītajiem eiro. Tāda ir dzīve. Priekšnamā pirms ārdurvīm turpina augt reti vajadzīgu mantu kaudze. Bibliotēkas vairs negrib ņemt dāvinājumā neiesietas grāmatas, itin kā vāki būtu pats vērtīgākais no gara darbiem. Neesot kur nolikt, visi kakti jau pilni. Kolekcionārus vairs interesē vienīgi monētas un apbalvojumi, ko katalogos apzīmē ar burtu “R” — raritātes jeb retumi.
 Vēl pēc vienas paaudzes, visdrīzāk, nevienu neinteresēs arī tie. Dodiet, ko uzreiz iespējams pārdot, nodzert, apēst vai kā citādi notrallināt! Mēs atpakaļskatīdamies nedzīvosim, jo nākotne atrodas priekšā! Ar smagu sirdi esmu nolēmis šķirties no bises, jo dēlam medības nav pie sirds. Patrontelpā urbt caurumus, lai pakārtu pie sienas, neceļas roka. Bise ne tikai labi šauj, bet arī priecē acis ar lieliskiem beļģu meistaru kalumiem.