Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ZAĻĀ DZĪLE

Grāmata pievienota: 23.11.22
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Toms Deimonds Barvidis
Lapaspušu skaits:
432
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.78 Eur
Izdošanas gads:
2022

Pasaule, kuru ik nakti pārstaigā debesmeitas, trīs spoži mēneši, reiz esot bijusi vienota, līdz brāļi, debesmeitu precinieki, sastrīdējās un to sadalīja. Tagad Zaļā Dzīle, mežonīgs un nebeidzams mūžamežs, un sausais, skopais Tīrums dzīvo katrs savrupu dzīvi šķietamā drošībā. Tomēr gan Tīrumā, gan Zaļajā Dzīlē pamazām mostas kā jauni, tā aizmirsti spēki, kas tiecas iegūt vai iznīcināt. Zaļās Dzīles bangas arvien niknāk sitas pret Tīruma krastiem, un cilvēku apmetnēs sākas cīkstēšanās par ļaužu prātiem un sirdīm. Kas izjaucis līdzsvaru starp abām pasaules daļām? Meklējot atbildi senās dziesmās, Vārmas ciema Dižais rakstotājs Hauko atrod tikai jaunus jautājumus.

Toms Barvidis radījis vienu no tām teiksmainajām pasaulēm, kas izzīmētas līdz pat vissīkākajām detaļām un atstāj gluži taustāmas klātesamības sajūtu. Dzīle un Tīrums, šīs divas antagoniskās daļas, veido sarežģītām saitēm vienotu dzīvu telpu, kuras raksti iesniedzas mītiskā aizmūžu bezapziņā. Atjaunot šajā Visumā sašķobījušos lietu kārtību romāna varoņi spēs, tikai izprotot un pārvarot pašiem sevi. Spriedzes pilnā intriga notur lasītāju savā varā no pirmās līdz pēdējai lappusei.”
Vents Zvaigzne

Toms Deimonds Barvidis (1994) ir Baltic International Bank lasīšanas veicināšanas projekta Bibliotēka rīkotā pirmā jauno rakstnieku konkursa laureāts. Toms strādā IT jomā, bet brīvajā laikā raksta, rūpējas par telpaugu saimi un darina mājas vīnu. Debijas romānā ZAĻĀ DZĪLE savijas autora stāstnieka talants, mīlestība pret fantāzijas žanru un patiesa, dziļa interese par vēsturi un dabu.

Grāmatas mākslinieks Reinis Pētersons

7

Kaura īsti nezināja, kur atrodas. Talevs joprojām traucās par ātru. Viens āķis izmests, lidojums pāri tukšumam, augšā pa virvi, izmest nākamo. Zaļā Dzīle ar visiem brikšņiem un liānām kusa zem Taleva kājām, zem viņa rokām. Puisis slīdēja tai cauri, un Dzīle viņa priekšā pašķīrās. Kaura tenterēja nopakaļ. Pēda sprūda žāklēs, kājās pinās stīgas, āķi lidoja garām zariem un atteicās aizķerties. Turēties līdzi Talevam kļuva aizvien grūtāk.
 Kad abi beidzot apstājās un piesēda uz zara, kas vismaz tobrīd likās sauss un bez liekiem ērkšķiem, Kauras krekls lipa pie ādas. Atvilkusi elpu, viņa iekodās līdzi paņemtajā saltakā. Iesāļā sula notecēja meitenei gar zodu. Viņa košļāja miltaino mīkstumu un centās pārāk daudz nedomāt par garšu. Kaura pasniedza iekosto augli arī Talevam. Puisis no tā neatteicās. Saltaki nebija garšīgi, bet sātīgi gan, un sulas bija pietiekami daudz, lai varētu padzerties.
 Talevs piecēlās kājās un nopētīja koku, kura zarā abi bija apmetušies. Tā stumbrs bija kraupains un zari auga tuvu. Viņš uzmeta skatienu Kaurai, ar galvu pamāja uz augšu un sāka rāpties kokā. Kaura sēdēja un zelēja to, kas bija palicis pāri no stiegrainā augļa. Starp zobiem bija saķērušās sīkas šķiedras. Viņa mēģināja tās izkasīt ar nagu, bet neizdevās aizķert. Kaura pagriezās, lai uzmeklētu kādu garāku ērkšķi vai smalku zaru.
 Meitenes uzmanību piesaistīja kāda kustība Zaļajā Dzīlē. Viņa parāva kājas zem sevis un nometās uz zara gandrīz guļus, pārliekusi galvu tam pāri. Mežu zem kājām izraibināja lapas, ziedi un stīgas. Ēnas un noklīduši saules stari visu padarīja par krāsainu virpuli, kas tiecās lejup, pretim neredzamam dibenam, līdz pazuda tumsā. Vēl tikko tur bija kustējies kaut kas liels. Pārlēcis no zara uz zaru un pagaisis aiz stumbra. Zari vēl šūpojās, lapas čabēja. Tik dziļi Dzīlē vējš bija tikai koku galotnēs, ne zem biezās lapotnes kārtas, toties kustoņu un plēsēju netrūka.
 Nokrakšķēja zars Kaurai virs galvas. Viņa pacēla acis. Tikai Talevs. Puisis rāpās lejup pa zariem. Tagad kaut kas nobrakšķēja blakus kokā. Nekā tur nebija, tikai vēl vairāk stīgu un nokarenu ķērpju, lapu un krāsainu ziedu virteņu. Viena no stīgām noraustījās un aizslīdēja aiz gludas mizas klātā stumbra. Kaura uzrāvās kājās.
 — Talev! — viņa čukstus uzsauca.
 Kaurai nebija līdzi nekādu ieroču, tikai āķi un virves. Ja vien viņa nebūtu atdevusi Taleva šķēpu Kaltakam! Tagad tuvākais šķēps bija raidāšu dāvinātais piekariņš. Pirksti zem krekla atrada metāla formu. Amulets uz viņas krūtīm bija mierinoši smags. No tā strāvoja siltums.
 Uz gludā stumbra parādījās gari, sarkani nagi. Tikpat ātri tie pazuda.
 — Talev, — viņa nošņācās vēlreiz.
 Kauras sirds sitās straujāk. Nagi bija redzami tikai uz brīdi. Varbūt tie nemaz nebija nagi. Tikai gaismu spēles uz mizas vai kāds lunkans kustonis. Kaut kas sarkans pazibēja aiz stumbra mazliet augstāk. Noteikti ne gaismu spēles!
 Kad balsis lapotnē pārāk ātri nosmaka, mednieki saziņai izmantoja svilpienus. Tāpat kā jātnieces, kad skaņu aiznesa vēji. Mednieku un jātnieču svilpieni nebija vienādi, bet Kaura savos gados vismaz dažus bija iemācījusies un pat lietojusi, arī brīdinājumu par iespējamām briesmām, taču nu viņa nespēja tos atcerēties. Tā vietā Kaura aiz ieraduma izsvilpoja grifa saucienu.
 No stumbra aizsega izvēlās asiņainu spalvu kamols. Kaura iekliedzās un pieķērās bronzas āķim. Izbiedētais putns pacēlās spārnos un grīļīgi aizlidoja. Kā karogi vējā tam līdzi aizplīvoja garas, koši sarkanas, nemaz ne asiņainas, graciozas astes spalvas. Meitene izelpoja un atspiedās pret koku.
 — Tu redzēji Tervi? — beidzot un pavisam tuvu atskanēja Taleva balss.
 Kaura noraidoši pakratīja galvu.
 — Tātad sasvilpojies pati ar sevi, skaidrs.
 Talevs lēca un piezemējās līdzās Kaurai. Viņš izstiepa roku un paziņoja, ka tajā virzienā esot rietumi, ceļš uz Ziemeļaizu viņam tagad esot skaidrs.
 — Būtu vieglāk, ja es varētu tevi vadīt no debesīm.
 — Bet tad man te lejā būtu garlaicīgi. — Talevs iedunkāja viņai sānā. — Bez tam pastaigas visiem nāk par labu.
 Talevs vēl nebija pabeidzis runāt, kad āķis un virve jau bija rokās. Tālākais ceļš mednieka nospraustajā virzienā veda vairāk vai mazāk tāpat kā pirms tam. No zara uz zaru, augšā pa virvi, lejā pa stumbru. Kad satumsa, viņi atrada platu, līdzenu zaru augstu lapotnē un iekārtojās tur uz naktsmieru. Talevs piesēja Kauru pie stumbra un pats apsēdās sardzē.
 Kauras miegs bija trausls, pilns ar Dzīles briesmoņiem un rakstiem, kurus viņa nemācēja iztulkot.
 Kad Talevs viņu uzmodināja, bija nakts vidus. Viņa piesēja puisi un pati apmetās jau iesēdētajā vietā. Ne zvaigžņu, ne Māsu gaisma cauri biezajai lapotnei nespēja izlauzties, bet nakti Zaļajā Dzīlē izgaismoja Dzīle pati. Ziedi un lapas, sūnas un sēnes, lidojoši knišļi un sīki kustoņi, kas skraidīja un lēkāja no zara uz zaru, spīdēja sarkani, zili, balti un dzelteni, un vēl citās krāsās. Tās mainījās, iedegās un dzisa no jauna. Dienas laikā Zaļā Dzīle tiešām lielākoties bija zaļa, bet naktī pārvērtās par sapņu ainavu.
 Kaurai blakus lidinājās spilgti sarkanu naktstaureņu bars. To spārnus klāja melns raksts, kas viņai kaut ko atgādināja. Jau nākamajā brīdī taureņi aizlidoja un pazuda krāsu un gaismu virpulī tālu zem viņas kājām. Pie Kauras galvas uzplauka spīdošs, balts zieds. Viņa satrūkās un atrāvās, bet tā nebija medubele. Zieds nebija pat īsti līdzīgs bīstamajam augam — kopīga bija tikai krāsa, nekas vairāk. Labāk gan nezaudēt piesardzību. Kaura nu jau bija pietiekami dziļi Dzīlē un ne uz ko vairs nedrīkstēja paļauties. Te varēja būt arī medubelēm radniecīgi augi — vai pat neradniecīgi, bet tikpat bīstami un vēl bīstamāki.
 Kad naksnīgās meža krāsas nomainīja pienaini zaļa caur lapotni izsūkusies saulesgaisma, Kaura pamodināja Talevu un, nometusies uz ceļiem, palīdzēja atdarīt mezglus. Kauras mezgli bija glītāki par Taleva sietajiem.
 — Kas tas ir?
 Kaura paskatījās lejup. No viņas krekla kakla izgriezuma bija izvēlies smagais piekariņš pītajā lentē.
 — Es jau teicu. To man uzdāvināja raidāši. Esot draudzības un savstarpēju saišu apliecinājums.
 Talevs satvēra amuletu pirkstos. Puisis grozīja nelielo šķēpa atveidojumu un aplūkoja to no visām pusēm. Lēnām braucīja ar īkšķi. Pasmaržoja. Kaurai šķita, ka viņš taisās to nolaizīt. Meitene izrāva piekariņu no Taleva pirkstiem.
 — Kā jau raidāši. Bet no kā tas ir gatavots?
 Kaura atrāvās no puiša. Amuleta virsma nebija gluda — to klāja seklas iedobes un sīki izciļņi, tikpat kā nepamanāmi, bet ar pirkstu sajūtami. Katrs sitiens bija atstājis kādas pēdas. Metāls bija pārāk tumšs, lai būtu slavenais raidāšu sudrabs. Pārāk smags un auksts, lai būtu kāds akmens.
 — Es nezinu, — Kaura atzina, aizbāžot amuletu aiz krekla un pārlaižot pirkstus smalki pītajai, rakstainajai lentei, kurā tas bija iekārts, — bet man patīk. Šķita vērtīga dāvana.
 — Cik gan grūti var būt izkausēt un izliet metāla gabalu? Šķēpu uzgaļus un zobenus taču lej visu laiku. Varbūt vecajai Hantajai ir taisnība, un mežoņi kalnos tiešām kaļ pat bronzu.
 — Viedajai Hantajai vienmēr ir taisnība, — Kaura atmeta un pasmīkņāja.
 Viņa izslējās. Muskuļi mugurā un locekļos iesmeldzās. Acis aizmiegusi, meitene pacēla rokas virs galvas un izstaipījās.
 — Te kaut kas smird, — Talevs teica.
 — Tavas paduses! — Kaura atcirta.
 Viņa atvēra acis un pagriezās pret Talevu. Puisim aiz muguras vīdēja melns stāvs, paslēpis seju kapucē.
 — Talev!
 Kauras zābaks paslīdēja, un zars pazuda zem viņas kājām. Viņa krita.
 Kaut kas trāpīja sejā.
 Viņas acis šaudījās, meklējot balstu, kam pieķerties. Kādu zaru vai resnāku stīgu. Rokas raustīja āķi pie jostas, bet tas bija piesiets, pirksti neklausīja, un…
 Tāpat nebija laika.
 Pēkšņi kāds saķēra Kauru aiz kājas. Viss viņas ķermenis noraustījās un tika pamests uz augšu, tad jau atkal viņa krita lejup un sāka šūpoties. Ne vairāk kā plaukstas platuma attālumā zem viņas galvas no krūmiem un ērkšķiem ārā spraucās akmens šķautne, plāna kā lapa un asa kā asmens. No Kauras pieres nopilēja un tieši uz paša šķautnes asmens piezemējās sviedru lāse. Viņas mati pinās un ķērās krūmājā.
 Kaura izpūta elpu. Tā skanēja gandrīz kā vaids. Prātā bangoja viena doma — ne jau atkal! Viņa pacēla galvu. Ap viņas kāju bija aptinusies zilganzaļa stīga un aizķērusies aiz potītes. Kaura mēģināja to aizsniegt un iztaisnot augumu ar galvu uz augšu, bet stīga slīdēja gar ādas zābaku. Kaura pārstāja kustēties. Mazi zari, lapas un sūnu kumšķi līgani peldēja gaisā.
 Āķis un virves joprojām bija pie jostas. Tuvumā gan nebija neviena zara, aiz kura āķi varētu aizmest, vismaz ne no Kauras neērtās atrašanās vietas. Vieglā šūpošanās uz priekšu un atpakaļ visu padarīja sarežģītāku.
 Piekariņš izslīdēja no krekla un iepliķēja Kauras vaigu. Rakstainā lente slīdēja pār kaklu un aizķērās aiz zoda. Kaura pārstāja ķimerēties ap āķi un sagrāba amuletu. Ar otru roku viņa atdarīja mezglu uz kakla un norāva visu kaklarotu. Karājoties kājām gaisā tikai sprīdi virs drošas nāves, meitene tomēr negrasījās ļaut nieciņam nokrist zemē un pazust starp šķembām. Piekariņu un lenti viņa saņēma labajā dūrē.

Līdzīgās grāmatas:
Ēriks Vilsons
Nora Ikstena
Orhans Pamuks
 
Miks Koljers
Valts Kalniņš
Zintis Sils
 
Gundega Repše
Aldis Bukšs
Arnolds Auziņš