Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Sandras Ratnieces recenzija Annele, Bille, Laura un … Ulsiks (Kultūrzīmes)

ULSIKS

Ulsiks piebīda podu tuvāk mazajai, baltajai podiņu krāsnij. Citādi dibens piesals, nevarēsi atraut, visu dzīvi staigāsi ar podu aizmugurē — to Ulsikam katru reizi stāsta oma. Bet tas tā ir tikai ziemā. Kaut gan arī vasarā pods ir vēss — laikam tāpēc, ka fajansa. To par balto fajansu Ulsiks gan vēl nezina. Bet uzzinās.
 Ulsiks īstenībā visu laiku nedzīvo pie omas. Ne jau tāpēc, ka te pie poda piesalst dibens. Ne tāpēc, ka sienas vietām klāj pelējums. Slapjā sēne, saka oma. Un arī ne tāpēc, ka mājai, kas patiesībā ir veco laiku kūts, ir klona grīda, kaut namelis atrodas pašā Rīgas centrā. Kādreiz, pēc daudziem gadiem, te uzbūvēs rakstnieku māju. Bet tas būs kādreiz, kad Ulsikam vairs podu nevajadzēs.
 Nē, Ulsiks dzīvo pilsētas nomalē, netālu no meža un Bābelītes ezera. Tāpēc ka tur dzīvo vecāki. Pavisam parastā hruščovenē. Pavisam parastā divistabu dzīvoklī. Dzīvoklis, Ulsikaprāt, ir lielisks — tajā ir pat divi sienas skapji, kuros Ulsiks dažkārt paslēpjas. Vai tad, kad vecāku nav mājās, veic lielo revīziju. Vienam skapim durvīs ir spogulis — pie tā, kad Ulsiks ir viens, tiek pielaikotas mammas kurpes. Visvairāk tās sudrabaini zeltainās brokāta ar briesmīgi spiciem un augstiem papēžiem un smailu purngalu. Laikam kurpes atsūtījis vectētiņš no Amerikas. Par to Ameriku parasti neviens skaļi nerunā, bet Ulsiks tik un tā ir dzirdējis. Dzirdējis arī, ka vectētiņš bijis Latvijas armijas virsnieks. Ulsiks domā, ka zina, kas tāds virsnieks ir par putnu, jo ir redzējis filmas par karu. Pie kaimiņiem, diezgan briesmīgas filmas. Lielie jau vienmēr domā, ka viņiem ir arī lieli noslēpumi, par ko bērni nekā nezina. Ulsiks ir pārliecināts par to, ka zina daudzus lielo noslēpumus, bet lai tikai viņi pamēģina uzzināt Ulsika noslēpumus — neizdosies.
 Ulsikam ir gana daudz noslēpumu tepat dzīvoklī — virtuvē mazāk, vairāk istabās un gaiteņa sienas skapjos, lai gan Ulsiks bieži grozās tieši pa virtuvi. Parasti tad, kad tur notiek kas interesants — no gaļas mašīnas caurumiņiem izlien sarkanās slieku krāsas desiņas vai svētku reizē stikla burkā griežas dzelzs dakšas, līdz burka ir pilna ar putukrējumu. Dažkārt arī Ulsikam ļauj pagriezt kloķi, kas kustina dzelzs dakšas, bet putukrējums burkā vairojas tik lēni, ka parasti kult pabeidz mamma vai oma.
 Ulsikam teikts, ka šis īstenībā nav vecāku dzīvoklis. Tas esot Ziemelītes dzīvoklis, un Ziemelīte esot briesmīgi mīlējusi Ulsiku.
 — Ziemelīte vienmēr tā uztraucās par Ulsiku. Lika no abām pusēm gludināt autiņus. Teica, ka mēs par daudz ar mūziku ņemamies un ko tad nabaga bērns... — Ulsika mamma stāsta omai.
 Ulsiks tam tic, lai gan īsti neatceras. Viņš zina, ka Ziemelīte bijusi veca un ļoti, ļoti slima — asinsvēzis, tā omai reiz teica mamma. Ulsikam tāds zvērs izklausās gana šausminoši. Vienīgais, ko Ulsiks no Ziemelītes laikiem atceras, ir skaistās, dzeltenās bumbiņas — Ulsikam dzeltenā krāsa vispār ir pati mīļākā. Ar bumbiņām sanāca nelāgi. Tās aizripoja pa gaiteņa grīdu, Ulsiks sāka uzlasīt un dažas norija. Pēc tam gan Ulsiks vairāk nekā neatceras. Pat slimnīcu neatceras. Vēlāk vecāki kaimiņiem stāstīja, ka Ulsiks izglābts no klīniskās nāves. Tam Ulsiks īsti netic. Ulsiks par nāvi nedomā. Ja nu vienīgi par Sniegbaltītes nāvi, kad viņa apēda ābolu. Bet vienalga — Ulsiks arī to īsti nesaprot.
 Lai gan mammai un tētim hruščovenes sienas skapji nešķiet tik lieli kā Ulsikam, viņi joprojām priecājas, ka savulaik Ziemelīte pieņēmusi tēti pie sevis. Tētis ir no Gulbenes, un tad, kad pabeidzis mācīties par diriģentu, viņam Rīgā nav bijis nekāda mājokļa. Ulsiks domā, ka mācību laikā tētis laikam dzīvojis diriģentu skolā. Savukārt Ziemelīte, lai gan jau krietni gados, dziedājusi tādā kā veco revolucionāru korī, ko tētis diriģējis. Diezgan savāds koris. Ulsiks zina, jo tētis viņu ir ņēmis līdzi uz mēģinājumiem. Tur visas vecās tantes un onkuļi Ulsikam deva konfektes, parasti ledenes vai īrisus. Daži deva arī cukurgraudus. Ulsikam šķita, ka tiem revolucionāriem tētis ļoti patīk un patīk arī Ulsiks.
 Ulsiks pat atceras dziesmas, ko viņi dziedāja, — vienmēr atkārtoja vienas un tās pašas: “Ar kaujas saucieniem uz lūpām” un “Uz cīņu mostiet, darba ļaudis!” Tētis teica, ka to dziesmu sauc “Internacionāle”. Bija vēl dažas, arī svešās valodās, šo to jau Ulsiks neatceras, bet meldiņus māk nodungot gandrīz visām dziesmām. Ulsiks atceras dzirdējis, ka tajā korī esot īstie — pārliecības revolucionāri — un falšie — tādi kā neīstie laikam. To nu Ulsiks nesaprot. Visu jau nevar saprast — daudzas lietas, ko pieaugušie runā, Ulsikaprāt, viņi pat paši nesaprot. Jo nemāk Ulsikam izskaidrot.
 Ir vēl viens koris, tam ir daudz vairāk mēģinājumu, tā priekšā rokas vicina gan mamma, gan tētis, un, kaut arī Ulsiks vēl gluži maziņš, vecāki viņu vakaros ņem līdzi uz Vecrīgu. Tur zālē, kad tantes dzied — daudz jaunākas tantes par tām revolucionārēm —, Ulsiks bieži rāpo zem tukšajām klausītāju krēslu rindām — pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, tad tālāk uz nākamo rindu, kamēr nonāk līdz pirmajai, tur dažas tantes uz viņu skatās un smaida, bet mamma laikam neredz, jo stāv, pagriezusi muguru, un turpina plivināt rokas. Tad Ulsiks nosēžas tukšās klausītāju zāles pirmajā rindā un ir publika. Tā mamma vienreiz teica — sēdi klusi un klausies, tagad tu esi mūsu publika.
 Ulsiks māk būt par publiku jau gandrīz no dzimšanas. Kad kāds onkulis sacer dziesmu, tūliņ nāk pie viņiem mājās to nospēlēt, dažreiz arī padzied. Tad jautā Ulsika vecākiem, vai der tā dziesma, vai nav kas jāmaina. Mamma vēlāk teica, tie esot komponisti. To viņa teica tad, kad Ulsiks, mazliet paaudzies, jau bija dzirdējis daudzas dziesmas. Varbūt pilnīgi visas, kas ir pasaulē. Kad Ulsiks vēl bija pavisam mazs, viens onkulis viņu dabūja likt uz poda. Tā, uz poda, toreiz gan tas bija Juglas dzīvokļa zaļais bleķa podiņš, Ulsiks arī noklausījās komponista jauno dziesmu. “Ā-ā, krū-krū-krū-krū.” Beigās tajā dziesmā meitene gaida un gaida, un “...pie lielceļa, mīļa un veca, plaukst ieviņai iesirmi ziedi”.
 Jā, Ulsikam ir visai ievērojama dziesmu klausīšanās pieredze. Tikai te, garajā mēģinājumā, nav viegli tik nekustīgi nosēdēt.
 — Šī ir par tevi. — Ulsikam blakus apsēžas tante, kas tikko pārējām lika dziedāt dīvainus lalalalala un vēl dīvainākus miamiamiamiamia.
 Viņa laikam domā, ka dziesma, ko tagad visas mācās, ir par Ulsiku. Ulsiks paskatās uz tēti kora priekšā un ieklausās vārdos: man pašam(i) trīs māsiņas dzelteniem(i) matiņiem(i), dzelteniem(i) matiņiem(i), zilajām(i) actiņām(i), zilajām(i) actiņām(i), sārtajiem(i) vaidziņiem(i), aiz ezera augsti kalni... Var jau būt, ka tā ir dziesma par viņu. Ulsiks nav īsti pārliecināts. Kaut arī matu un acu krāsa saskan. Bet Ulsikam tak nav ne brālīša, ne divu māsiņu. Ulsiks ir viens.