ŪDENS MIRDZĒŠANA

uz sākumu

ŪDENS MIRDZĒŠANA

Grāmata pievienota: 30.03.21

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Nora Ikstena

Lapaspušu skaits:

160

Platums:

157

Augstums:

207

Cena:

9.36 Eur

Izdošanas gads:

2021

Ar Aivara Vilipsōna grafiku motīviem

Marija ir Marija, viņai nekad nav ienācis prātā, ka viņas bezjēdzīgo dzīvi izglābs vīrietis, kurš viņu mīlēs līdz nāvei. Ir tikai pašas ceļš, pašas maldi un sīkie saprāta uzplaiksnījumi. Pašas elles un pašas paradīzes, kas visas norisinās tepat uz zemes, tepat šajā dzīvē, kurā tepat vien būs jāatbild un jāsaņem par visu...

“ŪDENS MIRDZĒŠANA ir romāns vīzija par jauna eksistences lauka meklējumiem — pusmūžā viss ir šķietami jau izdzīvots, tomēr piepildījuma apvāršņi joprojām atrodas aiz biedējoši nesasniedzamā horizonta. Romāna varone — jeb, precīzāk, varones, jo galvenais tēls veidots metaforiskā pavairojumā kā nebeidzamā spoguļattēlu virknē, katram apzināti rādot citus vaibstus, — soli pa solim pārstaigā bijušo un, ikreiz no jauna līdz sāpēm sasprindzinot redzi, lūkojas pēc tālākceļa.”
Dace Sparāne-Freimane

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

Recenzija »

Annas Belkovskas recenzija Katram sava mirdzēšana (Delfi)

Bārbalas Simsones recenzija Teksta mirdzēšana (Kultūras Diena)

Zandas Gūtmanes recenzija Kad iemantota "augšas redze" (Punctum)

Grāmatas fragments »

Onsen. Šibuja

Šibujas trepēs Marija uzvelk dūmu. Kopā ar daudziem lielpilsētas stresa pārņemtiem maziem cilvēkiem, kuri tiecas pēc laimes un mierīgas dzīves. Viņi steidzas, skrien, noskrien dzīvi. Viņi vēlas to nokārtot, bet, ļoti iespējams, nekad to nenokārtos. Sadzīve, nauda, pārticība, nākotnes ilgas — bagātība. Satricināti viņi skrien burzmainās ielās. Viss piepildīsies, viss būs. Kā pienākas.
Taksis līkumo Šibujas ielās. Marija meklē onsen. Viņa neprot japāņu valodu, taksists nerunā nevienā citā valodā. Aizved Mariju uz intīmo masāžu rajonu. Taču tas nav tas, ko viņa vēlas. Vienkārši pabūt ar sevi. Lai ir ūdens, lai ir — vai arī nav — mirdzēšana.
Pārstaigājusi vairākus kvartālus, Marija nonāk onsen. Priekštelpā skaista, trausla japāniete cenšas paskaidrot, ka jānoģērbjas plikai. Marija paklausīgi to dara. Izģērbšanās vēl arvien ir mazliet tabu.
Un tad viņa nonāk sieviešu paradīzē. Ūdens skaņa nomierina. Vispirms viņa nosēžas uz maza soliņa, noputo sevi. Tad lej no koka ķipīša uz galvas ūdeni. Daudz ūdens. Tas ir silts, mājīgs. Kā no mātes klēpja. Vai tad mēs nepiedzimām ūdenī — Marijai iešaujas prātā. Vai tad mēs nepeldējām nezināmā, bet ļoti noslēgtā okeānā brīvi? Cīkstīdamies par piedzimšanu. Ūdens atbrīvo, dara piederīgu dzīvei, nedaudz laimīgu.
Tad Marija dodas tālāk. Virs galvas dzied putni, burbuļo mazi ūdenskritumi un strautiņi. Zīda vannās sēž sievietes. Viņu augumos spoguļojas dzīve. Dzemdību rētas, vēlme būt skaistām. Nav jāizliekas, nav nekādas pilnības. Bet vanna darīs miesu zīžainu. Tā kļūs padevīga, ļausies plūdumam.