Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Priecīga mums ir šī diena

Tumšās debesis plaisāja. Ar milzīgu vēlēšanos gaisma tiecās pie zemes, kas plauka un raisījās.
 Helēna stāvēja pie norasojušajiem vārtiņiem un skatījās, kā plānajā miglā lēni, pavisam lēni tālumā pazūd vāķētāju vecišķie stāvi. Ar vienu roku viņa bija iekrampējusies rievotajā metāla restē. Viņa noskatījās, kā pie viņas dūres rasa pārtop ūdens pilēs un rāmi noraud uz leju. Kad stāvi skatienam pazuda, Helēna pagrieza galvu uz upes pusi.
 Gara zelta sloksne stiepās virs mežiem viņā krastā. Itin kā saule būtu pārtapusi par spožu stīpu, kas šajā rītā cieši apjoza zemi. Upe. Mierīgā upe. Viņa neplūda, bet apstājusies nogaidīja rīta atnākšanu. Un laimīga ļāvās skaņu viļņiem, ko putni vēla pār viņu.
 Helēna bija mierīga upe. Ar gludu spoguļvirsmu. Kāds tajā meta sīkus akmentiņus, kas iekrita ūdenī ar klusu troksni un veidoja ap sevi lielus, koncentriskus apļus. Tie izplatījās kā gaisma, kļuva aizvien lielāki, līdz upē tiem vairs nepietika vietas. Tie pletās aizvien tālāk, platāk un augstāk, līdz sajaucās ar gaisu un izzuda.
 Viņa aizvēra vārtiņus un devās uz valriekstu koku. Galvu pret stumbru atspiedis, tur sēdēja Todhauzens. Viņa apsēdās blakus, atbalstīja galvu pret ceļiem un bija pateicīga par klusumu, kāds starp viņiem valdīja šajā brīdī. Helēna ievēroja biti, kas kūņojās no stiebra uz stiebru. Bitei bija rasā samirkuši spārni, un tā centās nokļūt saulē un apžāvēt tos. Jo bitei nebija jākūņojas pa zemi, bitei bija jālido ziedos.
 “Skaties saulē,” Helēna sev klusu teica. “Skaties saulē.” Viņa juta sevī milzīgu vilkmi pret šo saulaino rītu. Pret zelta stīpu virs mežiem viņā krastā. Pret upi, kas bija apstājusies, lai nogaidītu. Pret valriekstu koku un pret Todhauzena nogurušajām acīm, kas raudzījās tālumā.
 Gaisma, kas nāca no Helēnas, un gaisma, kas kāpa no upes, saplūda. Todhauzens gribēja tai pieskarties, lai pārliecinātos, ka tā nav viņa nogurušo acu vīzija. Helēna bija tepat, elpas attālumā. Sprādzītes bija izslīdējušas no matiem, un šķipsnas krita cita pār citu kā pelēkas putna spalvas. Viņš redzēja viņas sakrampētos pirkstus un ievēroja šauru, tumšu upīti, kas, zem ādas pulsēdama, plūda pa viņas roku.
 “Skaties saulē, būs jāaug,” Helēnai atkārtoja viņas balss. Viņa bija laimīga nezināt, vai radusies no pilnmēness vai no pelniem, kad roku darbs bija sadedzis, vai vienkārši no nepanesamas vientulības. Viņa bija dzīva un gribēja zināt, vai mīlestība ir labāka par dzīvi un vai dzērves lido augstāk par debesīm.
 Todhauzens ņēma Helēnu aiz rokas, un viņi devās uz upi.
 Bijīgi nogaidījusi rīta procesiju, upe atkal plūda. Lēna, mierīga un dzīva.
 “Upe plūst garām silta un lēna kā tavas rokas, un tavas rokas ir siltas un lēnas upes,” Helēna runāja Eleonoras vārdus. Viņai likās, ka viņi abi ar Todhauzenu jau sen atpakaļ ar mazo rūsas kuģīti nomaldījušies jūrā, glābuši viens otru, nedomājot par sevi, un kopš tā laika viņiem ir vienota asinsrite. Divi zemē pārstādīti, kūdras podiņos auguši stādi.
 “Uzklausi mani,” rīta klusumā upes krastā Helēnai teica Todhauzens.
 Viņa balsi Helēna izdzirda kā kurlais pirmos trokšņus pēc dzirdes atgūšanas. Vispirms ar nobīli, tad pārsteigumu un, visbeidzot, ar nepanesamu prieku par atgūto.
 “Uzklausi mani,” viņš teica vēlreiz.
 Helēna atlaidās upes krastā, izstiepa rokas gar sāniem, pievēra acis un teica:
 “Es dzirdu.”
 “Abi ar māti mēs ienīdām Eleonoru, katrs kā mācēdami, katrs savādāk, bet ļoti stipri,” Todhauzens teica.
 Helēna klausījās viņa balsī. Kā tas tā nāca, ka šī balss viņai bija tik vajadzīga?
 “Māte man teica, ka tēvs neesot piedzimis pareizā pasaulē. Vienmēr viņu vajājusi vēlēšanās no šejienes bēgt, bet viņas mīlestība un rūpes viņam allaž aizšķērsojušas ceļu. Viņa mīlestībā ziedojusies un uzkrāvusi sev krustu, lai tēva dzīvi darītu laimīgāku nīstajā vietā.
 Dažkārt man šķiet, es atceros tēva acis, kas pie mātes grezni klātā galda raudzījās kādā viņam vien zināmā, citiem neredzamā punktā. Māte teica, ka aizdomājies viņš varējis cigaretes vietā no virtuves galda pagrābt zaļu sparģeli un mēģināt to aizsmēķēt. Māte bija daudz devusi, viņai vajadzēja saņemt pretī. Viņa skrāpējās ap neredzamajām durvīm, ko tēvs aiz sevis bija aizvēris, viņa klauvēja vispirms klusi, tad uzstājīgi, viņa lūrēja pa atslēgas caurumu, viņa mēģināja tās atknibināt ar smalku vēstuļu griežamo nazi, viņa pat nometās rāpus un mēģināja saskatīt kaut ko gaismā, kas plūda no durvju apakšas. Viņa bija daudz devusi, viņai bija tiesības saņemt pretī. Bet tēvs šīs tiesības bezkaislīgi ignorēja.
 Māte stāstīja, ka reiz, kad manis vēl nebijis, viņa gribējusi svinēt Lieldienas. Jau kādu laiku pirms tam viņa rūpīgi diedzējusi zālīti un graudus, lai jaunajā zaļumā skaisti izkārtotu krāsotās olas. Ieraudzījis raibi saklāto galdu, tēvs jautājis, kas tie par svētkiem.
 “Kristus ir augšāmcēlies,” izbrīnīta viņam atbildējusi māte.
 “Vai tad kādreiz viņš bijis miris?” tēvs pajautājis, un durvis aiz viņa aizvērušās.
 “Ne-kad ne-iz-vē-lies šo pa-sau-li, ja ne-zi-ni par ci-tām,” Helēna pēkšņi atcerējās kaut kur dzirdētus vārdus, kas sajaucās ar Todhauzena balsi.
 “Man liekas pavisam nesaprotami, ka es piedzimu. Pārvarējis tādu tukšuma attālumu, kādu nevarētu pārvarēt vismodernākā lidmašīna. Es domāju — kad bērni izvēlas vecākus, viņi ir vēl tikai dvēseles un neko nezina par miesas dzīvi,” Todhauzens teica.
 “Bet jau tad viņus piemeklē liktenis,” Helēna piebilda un paraudzījās saulē, kuras mirdzums vēl bija matēts un nespieda ciet plakstiņus.
 “Māte teica, ka ar laiku viņā radies aizvainojums, kas audzis aizvien lielāks kā suņuburkšķis dārza stūrī. Tas ziedējis, rūgti odis un kaisījis savas sēklas pa visu apkārtni. Izmisumā viņa sākusi pierakstīt visas tēva dīvainības.
 Pamazām savos rakstos viņa kļuva par svēto mocekli, kas spiesta izdabāt kāda iegribām, kurai tiek ņemts, bet netiek dots, kura zina, ka lūgt nav vērts, jo durvis netaps atvērtas.
 Reiz es nejauši atradu tos rakstus. Ļaunums drupina dvēseli pamazām, bet neatlaidīgi. Man liekas, manas mātes dvēsele bija kā ķirmju saēsta koka siena vecā mājā.”
 “Tomēr, raugoties, kā vērsis pamazām pazūd tālumā, viņai šķitis, ka liela un balta gaisma iespiežas viņas dvēselē, un viņa jutusi, kā ļaunums viņā pazūd,” Helēna nomodā sapņoja Eleonoras sapņus.
 “Mātes nasta kļuvusi vēl smagāka. Tēvs pasācis neiznākt no istabas vairākas dienas, bet, kad pēkšņi durvis atdarījušās, viņš parādījies tajās neizsakāmi laimīgs un apgarots. Vispirms māte bezspēcīgi cīnījusies ar greizsirdību pret šo mistisko spēku, kas dara tēvu apgarotu. Jo viņas pašas sūrajam darbam ne reizi nebija nogatavojušies saldi augļi. Bet dažkārt, pārgurusi no savas nastas, māte ļāvās šai svešinieka atnestajai laimei. Es atceros zemes strēli jūrā, pa kuru aizvien tālāk gāja tēvs. Es vaicāju mātei, vai tēvs prot staigāt pa ūdeni, viņa man neatbildēja, tikai smaidot noskatījās uz tēvu tālumā un bužināja man matus.
 Un tad kādā vasaras rītā tēvs, tīri nomazgājies un gludi sasukājies, basām kājām aizgājis uz jūru. Un noslīcinājies...”
 Helēnai šķita, ka Todhauzens tēva nāvi pārdzīvo no jauna.
 “Pēc bērēm māte augām dienām sēdēja tēva istabā. Viņa bija nokļuvusi aizliegtajā zonā, un tur viņas acīm atklājās neaptverami prieka kalni un bēdu ielejas, kādos tēvs bija vadījis savu dzīvi aiz slēgtām durvīm. Kā apsēsts pētnieks un fanātisks izmeklētājs māte urbās cauri lapiņu, vēstuļu, papīra skrandiņu kalniem. Un pirmoreiz mūžā viņas pūliņi tika atalgoti. Viņa atrada, ko bija meklējusi.” To sakot, Todhauzens izvilka no krūšu kabatas salocītu aploksni. Lēni viņš izslidināja no tās vairākus apdzeltējušus, ar tumšu tinti aprakstītus vēstuļu papīrus.
 “Te ir viena Eleonoras vēstule, daudzas māte iznīcināja.” Uzmanīgi turēdams zūdošo liecību, Todhauzens to sniedza Helēnai. “Un te ir mana tēva vēstule Eleonorai, kuru viņš varbūt nepaspēja, bet varbūt nemaz negribēja nosūtīt.”
 Todhauzens saudzīgi locīja vaļā nīkā ejošo vēstījumu.
 Ar atmiņu nav iespējams paturēt rokās to, kas paliek... Ar atmiņu nav iespējams paturēt rokās... Ar atmiņu nav iespējams... Ar atmiņu... nav iespējams... Ar atmiņu...