Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Tūkstoš un viena nakts bez lietus. Vairojas vienīgi slāpes. Domāt par pasauli, braucot cauri tumsai. Tas viņiem vienmēr aizmirstas. Jauniņie. Kamēr piebraucam pie stacijas, mūsu platforma ir teju sabirzusi, ar katru nobraukto metru rūsa saēd visu jo straujāk, dzelzs milti birst un birst uz gulšņiem.
 Stāvu pie stacijas ēkas, izļodzītas koka būves bez durvīm un bez logiem, nolīcis torņveida jumtiņš, no fasādes atplīsuši dēļi. Liela bāskervila suņubūda, pār kuras sānu notecējusi krāsa no stacijas nosaukuma izkārtnes. Stacija Soledad. Baigā vientulība, saku. Neviens neatbild. Es teicu, baigā vientulība! Paveros uz abām pusēm, neviena nav. Saraujos. Kur visi palikuši? Lev!? Tūr! Tūr!
 Pret sliežu paralēlēm nodankšķ, izripo platforma, Levs uz tās guļ kā lupata, kā beigts, rokas pār malām pārkārušās, velkas pa zemi, sitas pret sliežu šķērsbaļķiem kā pa ksilofonu, un platforma viņu nes kā Hārona laiva, prom no stacijas. Lev! Es skrienu, lai panāktu platformu, Levs pat nepakustas, rūsas plēksnes atzvīņojas, platforma izdēdējusi plāna kā porcelāns, rūsas pleķi jau uzmetušies Leva apģērbam un ārda to, sīkas plūksnas paput pa vējam kā kožu saēstas. Lev, celies, rūsa tevi saēdīs! Es klupdama skrienu līdzās sliedēm, lecot pāri gulšņiem. Vēl rokas stiepiena attālumā. Platforma izirst, četri riteņi aizrit katrs uz savu pusi, un, kad treju ritums rimis, vairs tikai viens aizripo apvāršņa virzienā. Levs guļ starp sliedēm, izcaurumotās skrandās. Lev!, es nometos ceļos un pieskaros, Lev, celies, kas ar tevi?! Paceļu viņa galvu. Ne pazīt. Visa seja netīra, brūnmelnā ūdenī. Beigts. Beigts nav. Viņš šņukst. Lev, kas ar tevi, neraudi, viss būs labi, kāpēc tu raudi, neraudi! Viņš beidzot atbild. Man… es… es jūtos tik viens, pilnīgi viens, šķiet, ka arī Dievs mani atstājis! Ko tu runā, Lev! Viņš turpina raudāt. Es pieceļu Levu sēdus kā lelli, mēs sēžam uz sliedēm, viņš mani apķēris kā bērns, es lūkojos pēc Tūra. Vēl viens! Kur to lai tagad meklē? Lev, beidz pinkšķēt, celies, Tūrs kā zemē iekritis, jāiet meklēt. Mēs iedzeram pa malkam ūdens no blašķes, iepilinu dažus pilienus saujā un noberžu Leva rūsainos vaigus. Dziedādams, atmirdzinādams sauli, viens ritenis pa bezgalīgo sliedi jau tuvojas apvārsnim.
 Nu, kur tas Tūrs varētu būt, mūždien viņš kaut ko izdomā, nekad, nekad nerēķinās ne ar vienu!, Levs neiecietīgi izgrūž, atjēdzies un jau aizmirsis vārgumu. Te piepeši atkal ieskanas šņuksti, un tādi dzidri kā zvanmēlītes piesitieni. Tūr, Tūūū, Tūūū! Gandrīz paklūpu pret šņukstētāju. Tā ir Tūra mugursoma. Viņa raud! Arī viņa raud! Es to paceļu, brezenta pauna pilnīgi slapja, no tās tek. Bet Tūra nav. Kur ir Tūrs, es jautāju pinkšķošajai somai. Es nezinūūū!, viņa gaudo un rauduļo. Kur viņš ir, es gribu pie sava Tūra… Levs paņem somu klēpī un mierina, dziedādams kaut ko līdzīgu vesperēm. Viņa aizver acis un noslāpē sulošanos. Pietaupi asaras, tūlīt mēs tavu nesēju atradīsim.
 Vau, ha, ha, ha! Kāds tik negaidīti iebļaujas, pielavījies no aizmugures, ka mēs ar Levu satrūkstamies. Nu ko, nobijāties?! Tas ir Tūrs. Kur jūs tik ilgi bijāt?, viņš bravūrīgi prasa. Es visur jūs izmeklējos! Kur tu pats biji, es viņam uzbrūku, mūždien tu kaut kur pazūdi, mūždien mums tevi jāmeklē un jāgaida! Tūrs neklausās, norādot paceļ roku. Mums jāiet tur!, viņš saka un jau grasās doties ceļā. Pagaidi, Tūr, es saku, tava soma raudāja, kāpēc tu viņu pameti? Neciešu pinkšķošas somas, Tūrs nicīgi atbild, pagalam stulbs izgudrojums! Mugursoma apvainojas, atver kabatas muti un atkal sāk brēkt. Tūrs nosmejas. Ko pinkšķi, brezentene, domā, bez tevis te trūkst asaru? Paskaties, kāds Levs izraibināts nobimbājies! Nebiju domājis, vecīt, ka tu tik melns un netīrs iekšā, asaras kā nafta! Tas no rūsas!, es aizstāvu Levu. Un tu pats?, Levs apvainojies atcērt. Es neko, saka Tūrs, man ir līdzi mutauts kā jau civilizētam pilsonim, es savas asaras turu cieši tajā, kad vajag, izvelku. Mmm, paskaties, neticu, ka mutauts tev visu kabatu pieraudājis, vai tik neesi apslap… Levs apraujas. Ko tu teici?! Tūrs iekarst, es tev tūlīt… Miers!, es iesaucos, Tūr, kur mums jāiet? Tur. Kā tu zini?, Levs netic. Tici man, es zinu. Bet kā?, Levs neliekas mierā. Tā. Jā, bet tomēr — kā tu zini?, Levs turpina. Tūrs vēršas pie manis, Nīma, nu pasaki viņam! Es paraustu plecus. Ko tad?! Es nezinu. Pasaki labāk pats, kāpēc mums jāiet tur! Nesāc tu arī, Tūrs saka, starp citu, kāpēc tu neraudāji? Tu neraudāji, Nīma?!, Levs brīnās, tu tiešām neraudāji?! Bet kāpēc? Tu esi necilvēks! Lūk, par to es arī runāju, “cilvēks” ir tikai vīriešu dzimtē! Tad es esmu vīrietis vai arī neesmu cilvēks vispār?! Oi, jūtīga tēma! Labi, kāpēc tu neraudāji? Es nezinu, kāpēc es neraudāju, saku viņiem, es domāju, viss, kas ar mums jau ir darīts, kam esam bijuši pakļauti… Soledad, vientulība, tam līdzās nav nekas. Ziediņi. Levs ar Tūru nodur galvas.
 Es pārlaižu skatu apkārtnei. Paskatieties. Nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi. Krāsaina zeme. Krāsu peļķes, ko uzrūgusī zeme vairs nespēj uzsūkt, pārbriedusi kā mīkla. Šķidro pigmentu straumītes urdzēdamas saplūst nemitīgi mainīgā varavīksnē. Tas no ziediem. Raud visi ziedi, visas izziedējušās, atvērušās ziedgalvas noliekušās kā zvaniņi un raud putekšņu asarām, visas ziedu iekšpuses izraudātas, izmazgājušās bezkrāsainas. So-le-dad, skan, skan. Zilbes caurdur atskabargaini kā harpūnas. Labi tomēr, ka esam trīs, ne es viena. Pār kauliem skrien šermuļi. So-le-dad, aizvien atkārtojas. Dzirdi? No kurienes tā skaņa. Vārdi ir klātbūtne. Nav vārdu — nav klātbūtnes. Man šķiet, varbūt skan tikai manā galvā — vientulība, vientulība, soledad, soledad… kā atgādinājums, ka esmu palikusi viena, viena, viena. Tūrs un Levs ir kā Dieva sūtīti, citādi būtu sajukusi prātā. Es, protams, zinu, ka abus man atsūtīja Viņi, bet tomēr. Ja viņu nebūtu, es tagad sēdētu tāpat kā šīs stacijas iemītnieki — pilnīgi viena, pamesta, kā izkurtējis auglis no ārpuses šķietami neskartā čaulā, sēdētu pie savas brūkošās mājiņas kā rēgs, kā visi soledadieši uz — korķa, adatas, bērnu pabalstiem, sievas kakla, ja būtu tas retais vēl neaizgājušais vīrs, utt. Kamēr visas dzīvības sulas notek pa kāju, un tu vairs nevari piecelties un sēdi viens, un mirsti viens, un trūdi turpat — viens. Un no dzīvajiem soledadiešiem vēl var atrauties, ja ne tā paskaties, ja ieskaties viņu vēl neuzlāpītajos purnos. Tad gan, kliedz vai nekliedz, pa zarnām dabūjis, atjēgsies turpat viens pats, neviens nebūs gājis tevi glābt vai pārliecināties, ka esi dzīvs. Te ir vajadzīgs pudeles brālis algas dienā, bode vai točka, kādas kazas caurums, kur iebāzt savu pisku un nogrūsties, ja paliek garlaicīgi, vieta kur atgulēties, nu, un pēc tam siltas pusdienas, no sievas, ja ir sieva, kura jau piecpadsmito gadu tic, ka tūlīt tūlīt tu pārstāsi dzert un jāties ar Ļubu no Hedonijas. Un sieva pacietīgi gaida. Iejūgtais jājamzirdziņš.