Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

5. Pilsēta ap bedri 

Pirmais darbs Oksfordā, un pa taisno uz Oksfordas Universitāti, kas šoreiz izpaudās kā dziļa bedre nedaudz nost no pilsētas centra. Bedrē tika likti pamati kārtējam Oksfordas pētnieciskajam institūtam. Tikko ķērāmies pie finieru zāģēšanas betona lejamajām formām, kad mūs, veselu baru ar kārpenteriem, pārmeta no šī objekta uz otru, tā ka mans pirmais darbs Oksfordas pilsētā sanāca Vusteras koledžas kojas un administrācijas telpas remontēšana. Kompānija pirms mums nebija spējusi laicīgi visu pabeigt, objekts bija jānodod nākamajā dienā, un kādi pārsimt mazie darbiņi vēl nebija izdarīti. Celtniecībā to sauc par snagging: kad formens uztaisa sarakstu ar lietām, kas nav pabeigtas vai jāpārtaisa, un tad veči iet visam pāri ar lapiņu rokā, it kā sievas būtu viņus aizsūtījušas uz lielveikalu.
 Pieredze bija interesanta. Vietējais proletariāts nebija gluži tāds pats kā Londonā. Viens vai divi kolēģi braukāja mašīnās ar uzlīmi British subject, not a European citizen. Vienam uz kakla satetovētas svastikas.
 Londona no Oksfordšīras nav sevišķi tālu, tomēr šinī grāfistē jūtams tas lauku nacionālisma paveids, kas no urbānā atšķiras ar lielāku tiešumu. Kārtīgam britu nacionālistam ārzemes sākas uzreiz aiz English Channel (varbūt ir dzirdēts arī alternatīvais nosaukums Lamanšs), bet beidzas kaut kur pie Eifeļa torņa, un viņš tur bijis vidusskolas obligātajā ekskursijā. Pirms Austrumeiropa pievienojās Eiropas Savienībai, britu nacionālajā apziņā “ārzemes” bija galvenokārt Francija, un ārzemniekus asociēja ar franču vārdiem un franču akcentu. Vēl bija naidīgā Vācija un noslēpumainā Krievija, kamēr visa pārējā pasaule sastāvēja no Commonwealth — piecdesmit četru valstu apvienības, visas bijušās Britu impērijas drumslas un paliekas. Un impērijas atbalss joprojām skan.
 Strīdā ar kādu lietuviešu leiboru stroikas supervaizers nolika leiti pie vietas ļoti vienkārši:
 — Tu esi atbraucis strādāt manā valstī, jo mana valsts ir laba, bet tava valsts ir sūds. Ja mana valsts būtu sūds, es būtu braucis strādāt uz tavējo. Tu to saproti?
 Leitis saprata un īsti nezināja, ko tur teikt.
 Administratīvās telpas bija veidotas no daudz stikla un daudz koka ar atklātu, lakotu koksni, kurā gaišas un tumšas kārtas vijās kā pludmalē izskalotos baļķos. Kad izteicu šo novērojumu vienam no vietējiem kārpenteriem, tas entuziastiski pamāja ar galvu.
 — Jā, kontinentālais stils. Izskatās drausmīgi, vai ne?
 Pēc viņa domām, jebkurš koks bija jānokrāso, lai būtu skaisti.
 Atgriežoties pie remontdarbiem kojās. Ne par velti celtnieku gudrība māca: jo vairāk sūdu kustina, jo vairāk tas smird. Paaudzi pēc paaudzes kārtīgam remonta celtniekam pie visa bijis vainīgs iepriekšējais celtnieks, kura vietā tagad te jāstrebj. Pārēvelējām logus, lai var aizvērt, pārlikām atslēgas, lai var aizslēgt, izplēsām nepareizo laminātu un ieklājām pareizo. Pat pīppauzes tika noīsinātas līdz desmit minūtēm, maksimums. Redbulu dzērām litriem, un nakts pagāja ātri.
 Kā jau onkuļi no Austrumeiropas nākamajā rītā pa taisno no Vusteras atgriezāmies savā pirmajā saitā un pieteicāmies turpināt strādāt, taču formens neatļāva un aizsūtīja uz mājām izgulēties. Mašīnā pirmās piecas minūtes pavadījām, reizinādami paundus ar stundām un strīdēdamies, vai nakts reits ir vai nav tāds pats kā svētdienas reits, un tad vienkārši sākām rubīties ārā, tāpēc pie stūres sēdošais kolēģis pieprasīja, lai mēs ar viņu runājam, citādi viņš tūlīt pat būs ar pieri pret stūri un mēs visi ellē bez pārsēšanās.
 Atceros sajūtu, ka pieveru acis, meklēdams sarunas tēmu, bet, kad tās atveru, joprojām nebūdams pārliecināts, ko teikt, izrādās, ka esam jau atbraukuši.
 Šādā režīmā ilgi izturēt nevar, un labi vien ir, ka drīz pēc tam darba apstākļi nostabilizējās.
 Darbavieta joprojām atradās celtniecības bedres stadijā, izskatījās, ka darbs varētu turpināties vēl labu laiku. Pusdienas ēdām tūristu apsēstajās pilsētas centra ēstuvēs. Paņem kasti ar suši un kafiju, uzkāp senas, izļodzītas pildrežģu mājas augšējā stāvā un ēzdams skaties uz nebeidzami jūsmojošu tūristu straumi, kas plūst starp pelēka dolomīta ēkām un fotografē pa labi, pa kreisi. Ieklausies sarunās pie blakus galdiņa. Tu uzzināsi, ka biežākais vārds visas pasaules tūristu valodā ir wow.
 Vidusmēra caurskrejošais tūrists izauļo pa Kornmārketu un Haistrītu ar pitstopiem tajās koledžās, kurās laiž iekšā paskatīties. Viņš sabildē selfijus un skatus ar vecām ēkām, iepērkas Harija Potera suvenīru veikalā un aizbrauc mājās ar zināmu skaudību. To var lieliski saprast: daudziem šeit varētu būt ideāla atrašanās vieta. Ja tu esi turīgs pensionārs, kurš vēlas atlikušo dzīvi pavadīt savā dārzā, malkot tēju ar pienu un klausīties BBC 4, tad Oksfordšīra ir ideāla vieta, it īpaši, ja ir problēmas ar asinsspiedienu. Šeit tev nekas neuzdzīs spiediena svārstības. Dzīve ripinās pēc principa riti, riti, rēni, rātni. Dzīves temperatūra tiek uzturēta veselīgas ķirzakas ķermeņa temperatūrā, tātad apmēram grādu virs istabas temperatūras.
 Kā jau pienākas, Oksfordas vēsturisko šarmu iekrāsojusi arī deva asiņainas drāmas. Es nezinu, kā citas universitātes pasaulē 1355. gada 10. februārī atzīmēja izglītības aizbildnes Svētās Sholastikas dienu, taču Oksfordas Universitātes studenti un mācībspēki toreiz vicojās ar pilsētniekiem. Konflikts radies dēļ skāba alus krogā pie pilsētas karātavām (tagad tur ir banka, pretī Kārfaksas tornim), sākotnējais konflikts starp krodzinieku un diviem studentiem izvērsās par asinspirti trīs dienu garumā. Cīņās un dedzināšanās krita apmēram trīsdesmit pilsētnieku un sešdesmit trīs Universitātes pārstāvju. Par sodu karalis pilsētas valdībai piesprieda cietumu, bet visiem nākamajiem mēriem un vadošajiem darbiniekiem katru Svētās Sholastikas dienu bija jāiet uz mesi bojā gājušo studentu un pasniedzēju piemiņai, kur tie lika sveces un ziedoja peniju par katru kritušo. Konflikts kā tāds tehniski izbeidzās tikai sešsimt gadus vēlāk, 1955. gadā, kad Universitāte un pilsēta oficiālā ceremonijā noslēdza mieru.
 Pilsētas centram piemīt šiks un raksturs. Sienas kā viduslaiku bestiārija pārakmeņojies uzbrukums. Cilvēki un mošķi, putni un zīdītāji rāpjas gar notekcaurulēm, pāri durvīm un vārtiem. Daudzām vecajām koledžu ēkām sienas rotātas ar gargulām (saucamās gargoyles) notekcauruļu galos, starp kurām atrodas arī vienkārši galvas vai monstri no viduslaiku bestiārija (saucamās grotesques). Renesanses laika humoru ilustrē tāda notekcauruļu izpausme kā Mōdlenas koledžas dirsošais monstrs — virs notekcaurules notupies, bikses novilcis ķēms, kas lietus laikā gāž pa taisno no jumta trubā. Vispār ķēmu izcelsme ne vienmēr ir skaidra, reizēm tos izskaidro kā akmeņkaļu jokus vai karikatūras par tā laika slavenībām. Christ Church College ārsienu rotā galvu rinda, kas it kā pārstāvot pirmos koledžas pasniedzējus. Viena, iespējams, ir Hitlera agrīna inkarnācija, jo tai ir ne tikai tāds pats matu griezums kā nacistu kancleram, bet arī tieši zem deguna tumšs taisnstūris, nu tieši kā slavenā toothbrush moustache. (Alternatīvais izskaidrojums varētu būt deguna asiņošana no kokaīna pārdozēšanas, ar ko fīrers esot niekojies. Grūti pateikt.)
 Oksfordas pilsētā dominē Oksfordas Universitāte, kurai pieder kādi astoņdesmit procenti pilsētas zemes un ēku. Daži apgalvo, ka, uzsākot iet no Svētā Jāņa koledžas vārtiem Oksfordā uz Svētā Jāņa koledžu Kembridžā, visu gabalu — visas astoņdesmit piecas jūdzes, gandrīz simt trīsdesmit septiņus kā em, — var nostaigāt, nenokāpjot nost no zemes, kas pieder vai nu vienas, vai nu otras universitātes Svētā Jāņa koledžai. Lai arī Universitāte patiešām dominē, tā tajā pašā laikā pamanās turēties no visiem pa gabalu. Par vairumu apskatīšanai atvērtu vietu tiek prasīta ieejas maksa, ja neskaita vienu dienu gadā, kad ir atvērto durvju diena.
 Mōdlenas koledža slavena ar to, ka tās dārzā dzīvo brieži. Kraistčērčai pieder govju ganāmpulks, Corpus Christi rīko bruņurupuču skriešanās sacīkstes, bet Hertford College kopš 1970. gada savās uzņemšanas telpās uztur kaķu dinastiju, ar uzvārdu Simpkins. Simpkini ir melni un ar baltu krūti. Tos uztur par koledžas līdzekļiem un apglabā koledžas teritorijā, kad pienāk laiks.
 Visiem parasti gribas zināt, kura tad ir tā lielākā koledža. Tā ir Kraistčērča. Mazākā ir Korpuskristi. Esības likumi nosaka, ka lielie paliek lielāki, bet mazie mazāki, un tas varētu arī būt stāsts par šīm koledžām, kas atrodas cita citai cieši blakus. Vai tā ir taisnība, es nezinu, taču pēc vienas leģendas Kraistčērčas skaistais Master’s Garden esot iegūts no Korpuskristi, uzvarot kāršu spēlē.
 Katru vakaru deviņos pēc Oksfordas Universitātes laika simt un vienu reizi tiek sists Kraistčērčas koledžas torņa zvans, tādējādi suminot pirmos simt un vienu Kraistčērčas profesorus. Zvanu sauc Great Tom, un tam ir bijusi dzimuma maiņas operācija — kādreiz tas bija mazāks un to sauca par Mēriju, bet tad pārkausēja lielāku (no divām uz sešām tonnām) un attiecīgi arī pārdēvēja. Vecos laikos, ja students nepārradās koledžā līdz ar pēdējo zvana sitienu, tad iekšā vairs nelaida, kamēr nebija samaksājis sodu. Zvanīšana tiešām notiek katru vakaru, kas saprotamā kārtā krīt uz nerviem kā pilsētniekiem, tā arī studentiem. 2007. gadā studenti esot ar lupatu apsējuši zvana mēli, lai stulbais zvans apklustu, taču atbildīgās personas lupatu notinušas nost, un atkal gāja vaļā uz pilnu klapi.
 Pie viena, kamēr neesmu aizmirsis: deviņi pēc Oksfordas Universitātes laika ir piecas pāri deviņiem pēc Griničas observatorijas laika, pēc kura dzīvo visa pārējā Anglija. Tas tāpēc, ka savām iekšējām laika mērīšanas vajadzībām Universitāte ņem vērā piecu minūšu starpību starp Griničā esošo nulles meridiānu un Oksfordas pilsētas centra meridiānu.
 O, un vēl viens sīkums par Kraistčērču. Visi ir tā aizņemti ar Kraistčērčas pusdienu zāli, kur jāstāv rindā kā uz Ļeņina mauzoleju, ka palaiž garām jestrāku eksponātu. Cik man zināms, Kraistčērčas katedrāles loga vitrāža ir ja ne vienīgā, tad varbūt pirmā sakrālā mozaīka, kurā attēlots britu inženiertehniskās domas un izmanības paraugeksemplārs, mūsdienās it visur sastopamais un tāpēc ne vienmēr vairs pienācīgi novērtētais tualetes pods ar noraujamo ūdeni.
 Nākamais nosaukums izklausās kaut kāds tāds politiski bliezīgs, bet, nu, es nodaļas beigās izskaidrošu.