Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

TANCLOVA ZEMES

Sebaldu Stanislavs jeb — kā turienieši sauca — Tanclovs bija izgājis primakos pie deviņus gadus jaunākās Īvas Hadermanes. Būdams enerģisks cilvēks jau labos trīsdesmit gados, noprecējis meiteni ar visu sētu Prezmu draudzes Putnu ciemā.
 Kas nu par sētu! Kā jau Putnu ciemā — ne istaba, bet strodu būrītis ar trejiem maziem lodziņiem, ko ziemās gandrīz līdz augšai nācās piebērt ar linu spaļiem, lai saglābtu siltumu, kas darba dienu rītos un vakaros izstaroja no kaismīgiem pātariem un lielā maizes cepļa istabas vidū, bet svētdienās — no garīgām dziesmām. Lai kādi steidzami darbi darāmi, Tanclovs, tāpat kā visi viņa katoļu senči, ļāva traucēt svētdienu mieru tikai ar dziesmām un baznīcā braukšanu.
 Tanclovam un Īvai ik trīs četrus gadus dzima pa dēlam. Visi bija prātīgi, strādīgi, gaišām galviņām. Saimei pieaugot, istaba rāvās šaurumā. Tanclovs stūma cepuri uz pieres un kasīja pakausi. Kasi vai nekasi — nelīdzēja. Kopīgajās ēdienreizēs pēc pātariem, kad visi sasēdās ap lielo galdu virtuvē, Īvai arvien pietrūka gaļas šķēles, bija jāiztiek ar putru vien.
 Tanclovam bija žēl Īvas, viņš pataisīja skaistu māraskoka skapi, ar ko istabā atdalīja vienu lodziņu Īvai vienai pašai. Īvai skapis patika, viņa apgleznoja to ar eņģeļiem un puķēm. Tad ielika aiz skapja gultu, novilka šņorīti līdz sienai, iekāra tajā aizkaru ar izšūtiem putniem. Tā viņi ar Tanclovu varēja nošķirties no saimes. Īva zināja, ka blakusgulēšanas siltums baro svētīgāk par gaļas šķēli un ārstē labāk par apriņķa ārstu.
 Jau bija sētā pieci dēli — Ontons, Ignats, Donats, Juoņs un Jezups, jau Tanclovs domāja, ka dzīve iegājusi nemainīgās sliedēs, kad Vitebskas guberņu pāršalca pārmaiņu vēji. Cars 1861. gadā atcēla dzimtniecību, un zemniekiem savu zemi vajadzēja izpirkt. Inflantu zemes grāmatniekam baronam Gustavam Manteifelim lika iztulkot un izplatīt cirkulāru, kas tika skaļi nolasīts ar nosaukumu “Cyrkulara-gromota, izduta nu gubernatora-kunga, tys ir nu posza viersinika Witebsku gubernias del zemnikim Inflantu-zemies, Lopu mieniesi 1861. godā”. Par to zemnieki jau pāris gadu bija baumojuši, ka viņus laidīs brīvus no kungiem, nu šī vēsts piepildījās. To uzņēma ar gavilēm. Arāji muižas tīrumā izjūdza zirgus, pameta arklu pusvagā un gāja mājās.
 Zemnieku izvēle nebija plaša — divas iespējas: tie, kuri piederēja kādam dzimtkungam, palika uz savas zemes un maksāja par to muižturim, bet zemnieki, kuri piederēja valstij, sadalīja un izpirka valsts jeb kroņa muižas. Viņi zemi varēja dabūt pirkt arī citur. Sebalds, būdams kroņa dzimtzemnieks, nekavējās šo apstākli izmantot.
 Hadermaņu Īva bija cēlusies no leimaņu dzimtas — Kūrzemes hercogistes brīvļaudīm, lēņiem. Tie bija kuršu ķoniņu pēcteči, kuri Inflantijā ieradās, bēgot no klaušu atkarības. Hercogs Jēkabs savas valdīšanas laikā neviesa skaidrību lēņu dzimtu tiesībās, bet vairoja to pienākumus — atņēma zemes un aplika ar klaušām un nodevām. Leimaņus neierakstīja bruņinieku kārtā, bet atstūma par kara zirgu audzētājiem. Raduši mirt stāvus, viņi nebija pieradināmi dzīvot uz ceļiem. Daudzi no leimaņiem kopā ar ģimenēm laidās pāri Daugavai uz austrumiem. Inflantijā viņi ieradās brīvi, izglītoti un turīgi, un tādus viņus uzņēma vietējie muižturi. Hadermaņu Īva vitebskiešos nebija vienīgā ar leimaņu asinīm.
 Īva prata izcept rudzu maizi ar plānu garozu un pelnījās ar aušanu. Ziemās dzīvoja pa istabu un auda visiem. Viņa auda rozainus deķus, meitenes no ciema gāja skatīties. Pat Akmenāja muižkundzene Natālija deva viņai aust. Citi arī deva aust. Nāca no Kūkovas, Posīnes, Tuolovas, Sīnupes un deva Franča mātei aust rozainus deķus. Viņa brīnum prata. Īva bija gaužām laba, laipna un gudra sieva. Visi viņu mīlēja kā labu cilvēku. Tanclovs arī mīlēja. Viņam negaršoja ne miezītis, ne ugunsūdens, arī pīpīti viņš neprata vilkt. Kas viņam atlika? Kas viņam patika? Bučot Īvu un vairot zemi. Zeme — tajā vārtīties, tajā mazgāties, to apaugļot, ēst un dzert! Zeme bija Tanclova kaislība, prieks un lūgšana Dievam. Ar zemes garu viņš samēroja visas patikšanas un notikšanas. Zeme bija auglīga — un viņš tāds bija. Zeme bija nežēlīga — un viņš tāds bija. Dēli izauga rāti un labprāt gāja visos darbos, kādus atļāva viņu gadi.
 Kad radās iespēja zemi nopirkt, Tanclovs brīnēdamies vilka ārā no māraskoka skapja linu drānā satīstītus zelta rubuļus. Vai viņš kādreiz bija varējis iedomāties, ka pienāks laiks, kad šīs smagās, dzeltenās ripas būs ne tikai zelts pats par sevi, bet līdzeklis, ar ko varēs nopirkt zemi? Viņam bija 55 gadi, un bija noticis tas, par ko viņš visu mūžu bija sapņojis ātri gaistošos sapņos un murgojis mokošos murgos. Kā arābu zirgs ar velvētu pieri viņš bija pārcietis sava laika svelmi un atskrējis līdz olūtam dzīvs.
 Viņš sapulcināja trīs vecākos dēlus, pasauca talkā brāli Juoni, tikpat krietnu cilvēku kā pats, jūdza zirgus un apskrēja savu un kaimiņu draudzes, meklēdams zemi — sūri grūti pelnītajiem zelta rubuļiem cienīgu partiju.
 Nospiestie un iebaidītie zemnieki nolūkojās no savu šķībo mājeļu ēnām un rāva cepures nost kā muižturu priekšā. Viņus baidīja apņēmīgā, cietā izteiksme Sebaldu sejās. Viņi paši domāja, ka nav lielas jēgas uzdrošināties un meklēt — nāks cita vara un zemi tāpat atņems. Kā kārklu saknes un lokanās klūgas viņi lēni locījās zemāki par klānu zāli un klusāki par aizaugušu stigu. Tikmēr Sebaldu zirgi rikšoja pa apkārtni, sudobra zvārguļus pie iemauktiem šķindinot.
 Pēc rūpīgas apskates Tanclovam iepatikās Kolnasolas kroņa muiža, bet Juoņam — Riasnes muižiņa pilsētas tuvumā. Dēli cieta klusu, lūpas apņēmīgi sakniebuši, klausījās tēvā un dziadzeitī.
 — Pie pilsētiņas žīdu puikas nolasīs visus tupeņus un neatstās kokā nevienu ābolu, — apsvēra Tanclovs, un lieta bija izlemta.
 Tā tam jābūt un vairs nekā! Brāļi Sebaldi iepirkās Kolnasolas muižā. Ņēma katrs pa trijiem iedalītajiem zemes gabaliem, kā tolaik teica — pa trijiem učastkiem, un, kā jau pirmajiem, viņiem piekrita pats muižas centrs. Sebaldi iedrošināja iepirkt zemi arī citus pazīstamus zemniekus, un tā piepildījās Kolnasolas dzeraune.
 Izmaksa nebija viegla. No sākuma likās, ka ar 40 desetīnām saimei pietiks. Bet dēli auga, un senās latgaļu tradīcijas lika sadalīt zemi vienlīdzīgās šņorēs. Tanclovs atkal kasīja pakausi. Vismaz 10 desetinu viņš katram dēlam gribēja atstāt, tāpēc zeme bija jāpērk klāt.
 Brālis Juoņs drīz iegādāja Pūteļa pusmuižiņu Dricānu pagastā un savas 40 desetīnas pārdeva Tanclovam, kurš nu bija iekritis parādā pie brāļa. Tas neizbiedēja Tanclovu. Parāds dzina rīkoties ātrāk un domāt plašāk. Ne tikai savā saimniecībā, bet arī ārpus dzeraunes Tanclovs meklēja darbus un izdevības. Viņš labi sapratās ar kaimiņu muižnieku Modestu fon Rožkranci-Pāvu, kurš saimniekoja Akmenājā pie Kolnasolas robežām.
 Laikmets arī šoreiz Tanclova enerģiskajai dabai pasniedza balvu — jau 1851. gadā Krievijas imperators Nikolajs I bija parakstījis pavēli par otrā maģistrālā dzelzceļa būvi Krievijā starp Sanktpēterburgu un Varšavu, bet finansiālu grūtību dēļ tā tika pabeigta tikai 1864. gadā. Krievijas Dzelzceļu galvenā sabiedrība iepirka gulšņu kokus un malku no zemniekiem par labu cenu netālajā Ivanovskas stacijā. Koku izvešanu Tanclovs ņēma uz savu birku un nolīga vīrus. Ziemā sniegs bija līdz jostasvietai, zirgi un vīri kūpēja kā tvaika katli, kad kūlās iz meža ar baļķu kravām. Tanclovs tikai sakoda zobus un darīja visiem pa priekšu. Nobraucot no aizputinātā ceļa ne viens vien krieklis apgāzās ar vezumu un dabūja grāvī galu, bet Tanclovs skādi atmaksāja ar uzvijām, un vīri neturēja uz viņu ļaunu prātu.
 Viņš arī pirka un pārdeva mežus, saņēma nomā zemes gabalus ārpus savas dzeraunes, rentēja vairākas muižas visā plašā apgabalā. Manta vairojās. Laiks atlika arī sirdslietām — dēliem un zirgiem.
 Dievs tā bija izdarījis, ka no sieviešu dzimuma Tanclovs visu mūžu pazina tikai vienu — savu sievu Īvu. Meitu viņam nebija, māsu arī ne, un māte mira jauna. Tāpēc, uz ceļa vai sētā saticis kādu svešu meitieti, lielais un kumpais kā Kazbega kalns Tanclovs rāvās kamolā, svīda, sarka, vilka cepuri uz acīm un bēga. Viņš nezināja, kā ar šādām debesu būtnēm apieties. Tanclova pasaule bija dēli un kumeļi. Gan vienus, gan otrus saņemot, viņš pats bija klāt, klusēdams pastūma prom sieviešus un, pacēlis mazo, vēl slapjo miesas kunkulīti savās lielajās rokās, satina uz brīdi to savos svārkos. Viņam bija ticība, ka tādā veidā viņš iedod jaundzimušajam savu laimi, izturību un spēku.
 Ar citiem par šo tēmu runājot, Tanclovs iztika ar apzīmējumiem no zirgu pasaules.
 — Uz kuru laiku būs kumeliņš? Kas vairāk sētā vajadzīgs — ogers vai ķēvele? — viņš, piemēram, mēdza apprasīties kaimiņiem par iespējamu ģimenes pieaugumu.
 Vasaras vakaros, par spīti laika trūkumam, Tanclovs varēja stundām, siltas klānu miglas ietīts, stāvēt pie zirgu aplokiem un skatīties, kā jaunzirgi kaitējas savā starpā, rikšo pretī kā gulbji, kaklus izcēluši, un dzesē spēku grudzinādami un ālēdamies.
 Vecākajiem dēliem pieaugot, Tanclovs saņēma savās rokās pāris pagastu stoikas — zirgu pasta stacijas ar iebraucamām sētām, būvētas vēl tajos gados, kad tika atklāts Sanktpēterburgas—Varšavas lielceļa trakts. Sebaldu spēcīgo zirgu asinīm piejaucās smalko un izturīgo Varšavas pasta risaku asinis. Tie bija rikšotāji, kas asti nesa augstu kā lāpu, to izliektie kakli spēja saglabāt vienmērīgu elpu pat pie visātrākās gaitas. Nu viņš varēja svētdienās uz baznīcu lidus lidot, zvārguļiem pie loka jautri sitot takti, bet ziemās, kad apkārtnes zemnieki pēc Svētās Mises turpat uz aizsalušā Tiskādu ezera rīkoja skriešanos, Tanclovs ar saviem tumšajiem sarķiem, kas bija viņa lepnums un pazīšanas zīme, arvienu turējās citiem priekšgalā.
 Tiesa, ar laiku viņu šajā jomā pārsita brālis Juoņs, iepirkdams no Amerikas rekordistu rikšotāju, bet visu jau viens cilvēks nevar.