Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

SARMA UN SEKSS

Atveras leģendārā veikala “Santa Barbara” durvis, un iznāk sieviete ar diviem smagiem maisiņiem. Ļoti grūti pateikt, vai tā esmu es. Jo “es” kā tāds pilnīgi noteikti man nav noformējies vai — drīzāk — tas ir tāds dīvains veidojums, kuru ietekmē ikviena vēja pūsma, un vēja pūsma var būt gan izteikts vārds, gan pievērsts skatiens, gan kritika par manu darbu, gan frizieres izmests, ka “tik jaunai sievietei savas sirmās uzacis ir jāizrauj”. Tas, kas bija izveidojies, tas mans “es”, kas kaut kā bija uzradies, balansējot starp: es esmu divu bērnu māte, es esmu cilvēks, kas kaut ko raksta, es esmu vīra sieva, šo pārliecību ir sašūpojis, jo mana jaunākā bērna tēvs, mans vīrs, ir paziņojis, ka vēlas no manis šķirties. Un vēl šim “es” ir traucējis izveidoties tas, ka esmu mācīta, mācīta un iemācīta nebūt “egoiste”. Esmu mācīta caur tūkstošgadu seniem pergamentiem un noteikumiem, ka man ir jāmīl savs ienaidnieks, ka man ir jāpiedod, ka man ir jāpakļaujas, jāpagriež kreisais vaigs, ka man ir jāizrauj uzacs un acs, ka man ir jānes mans krusts, mana vaina.
 Kā jau minēju, vai es to minēju, man šķita, ka es to jau teicu, bet, lai nu kā, pirms diviem mēnešiem man bija dzemdības. Šobrīd manu mazo bērnu pieskata vecākais bērns. Jaunākā bērna tēvs, kurš grib no manis šķirties, jo esmu neciešama, ir darbā, tas ir, viņš ir bibliotēkā, jo viņam nepieciešams regulārs darbs kaut vai nosacītā vienatnē. Viņš ir dramaturgs. Man, savukārt, bija nepieciešams iziet kaut vai uz veikalu, un es mācos par šo iespēju priecāties un nemaz, nemaz uz vīru nedusmoties, jo, lūk, kur visas šīs dusmas mani ir novedušas. Pie tā, ka vienā no mūsu strīdiem vīrs man sauca, ka viņš gribot taisīt pašnāvību, es viņam metu ar to lielo bumbu, uz kuras dzemdību laikā pirms izspiešanas fāzes gulēju, līdz vairs to nevarēju, tad viņš sacīja man un manam vecākajam bērnam, ka mēs esot debilas, jo lūdzāmies, lai viņš neiet prom, kad viņš devās, kā vēlāk izrādījās, apspriest mūsu attiecību katastrofu ar savu mammu. Un, neskatoties uz to visu, tieši tā, aizžmiedzot acis un atkārtojot, ka es viņu ļoti mīlu, bērniem vajag tēvu, man ir gandrīz četrdesmit gadu un kurš mani ņems tādu, pavisam mazā stūrītī nočukstot arī, ka seksuālas attiecības bija foršas, bet tas gan bija pasen, vārdu sakot, neskatoties uz to visu, bet skatoties uz kokā grebtiem burtiem, ka cilvēkam nav labi būt vienam un ka vīrs ir sievas kakls, es vakar esmu nolūgusies un izlūgusies vēl vienu iespēju.
 Mēs pat esam laulājušies baznīcā, mana ķermeņa dārziņā tam ir nozīme, viņš pat teica, ka to darot manis dēļ, jo pats nu tā… nu, varbūt tic kaut kam augstākam, bet varbūt arī ne. Bet mans vīrs tic gribasspēkam, darbam un tam, ka es spēšu sevi uzvarēt un uzvesties normāli. Es šodien jau biju paskriet, man viss jau sadzijis pēc dzemdībām. Man viss ātri dzīst, es izstrādāju šūnas un atomus paātrinātā tempā, ja to vajag maniem bērniem un vīram. Vēl es stostos. Jā, tā nu tas ir. Es stostos. Pie altāra “jā” gan pateicu tieši un skaidri, baidījos, ka kāds no maniem radiniekiem par to pajokos, ka, redz, kad vajag, tad var pārspļaut pār lūpu, ne jau nu pārspļaut, bet spēj pateikt “jā” pat pārāk skaļi, tā, lai dzird visi protestantu vīriešu dzimuma eņģeļi. Bet, nē, nepajokoja. Mēģināja uzvesties laipni. Mana mīļā, valdonīgā mamma bija atstiepusi milzu puķu pušķi un iečukstēja man ausī, lai es esot laimīga. Un viņa pat izturēja visu ceremoniju, kaut es biju uzlūgusi arī savu tēvu, kuru viņa nebija satikusi gandrīz četrdesmit gadu un, kā izskatījās, bija gribējusi, lai tā arī paliek. Viņa uzdāvināja mums televizoru, lai gan mamma vada vienu no lielākajām Latvijas izdevniecībām un ļoti skaidri zina, ka esmu pret televīziju kā masu iznīcināšanas ieroci. Domāju, ka dāvana ieradās pie mums, mana vecākā bērna pasūtīta. Mans vecākais bērns gāja pa priekšu baznīcā un bēra ziedus. Rozēm kaisu istabiņu, tautu dēlu gaidīdama.
 Zagsā mēs bijām pieteikuši, ka mums nevajag dzejoļus, bet kungs, viens no nedaudzajiem vīriešiem, kas Latvijā strādā dzimtsarakstu nodaļās, tā sapriecājās par to, ka mēs precamies, ka tomēr vienu pantu par bērziem norunāja. Sauca mūs par jauniešiem, kaut es mirklī, kad savijām likteņus kā jauni bērzi lokanos zarus, nejutos kā jauniete jau kādus gadus desmit. Tajā dienā, kad precējāmies zagsā, briesmīgi lija, kas droši vien bija pirmais brīdinājums, otrais brīdinājums bija tāds, ka fotogrāfam, kurš mūs nofotografēja, mēs neparādījāmies uz bildes kā cilvēki. Tikai kā kaut kādas apdegušas kontūras. Tomēr tas bija brīdis, kad mums prātā joprojām bija tikai sekss. Sekss vēl bija ārkārtīgi labs, un, pat ja gadījās strīdi, un tie gadījās, tad neviens no mums nespēja nokāpt no tās laipas, uz kuras bijām uzkāpuši. Viņš, jo bija iedomājies, ka ir labs cilvēks, un es, jo īsti nebiju cilvēks. Vēl mazāk cilvēks esmu tai brīdī, kad jūs mani ieraugāt nesam mājās mamutu caurspīdīgos plastmasas maisiņos no veikala “Santa Barbara”.
 Veikals “Santa Barbara” ir tā nosaukts par godu vienam no pirmajiem amerikāņu seriāliem, kurus Padomju Savienības ļaudis ieraudzīja savos zilajos vai melnbaltajos ekrānos. Šis seriāls formēja mūsu cilvēku izpratni par skaistumu, mīlestību un taisnīgumu. Daļa no mums to skatījās kā mākslas kino. Iespējams, ka nekļuvām tik lieli rasisti, cik būtu uz to spējīgi, jo viens no foršākajiem vīriešu tēliem bija latino izcelsmes. Tomēr visas sievietes, kuras bija vērts mīlēt un kopēt, bija baltu ādu, baltiem matiem un ārkārtīgi tievas. Veikalā “Santa Barbara” neviena tāda pārdevēja nestrādāja. Tieši tāpēc tur bija tik patīkami iegriezties.
 Veikals bija burvīgs, tur bija daudz dīvainu saldumu, apsargi un kasieres drūmām sejām, kuras, cik novēroju, bija ļoti laipnas un iecietīgas pret alkoholiķiem. Te varēja just tādu kā goda kodeksu, kurš dīvainā veidā bija kas cits nekā mežonīgais kapitālisms, kas plosījās ārpusē. Protams, vadošā veikala valoda bija krievu, sievietēm bija jābūt glītām, bērniem — omulīgiem, un pret stilīgi ģērbtiem geju pāriem, veģetāriešiem izturējās krietni naidīgāk nekā pret šausmīgi smirdošiem vīriem, kuriem pietrūka naudas alum. Veikals “Santa Barbara” ir vieta, kur es gaišā darba dienā ap pulksten divpadsmitiem piedzīvoju, ka vīrietis nāk man virsū un saka: nu ti, bļadj, ja tjebja. Apsargs viņu pavelk nost, bet kasiere man it kā atvainojoties saka: viņš ir vienkārši bedigs. “Santa Barbara” arī nebija pārāk tālu no mūsu mājvietas, kuru, protams, bija nopirkusi mana mamma. Viņa nopirka dzīvokļus mums visiem trim. Man, manai māsai un manam brālim. Tehniski viņa tos nenopirka mums, tie joprojām piederēja patēvam, bet man nebija jāmaksā īre. Ar komunālo pakalpojumu apmaksu man veicās ar mainīgiem panākumiem. Viena no lietām, ko cerēju iegūt apprecoties, ir iespēja, ka mans jaunais vīrs dāvātu man lielāku neatkarību no vecākiem un mēs atrastu mums visiem četriem jaunu mājvietu. Tomēr runas par to pēdējā laikā bija apsīkušas, un es nojautu, kaut arī negribēju sev to nekādi atzīt, es nojautu, kaut es to pat tagad nevarēju izrunāt, es intuitīvi zināju…
 Baltais ar dzelteniem un zaļiem bumbuļiem, pārmēru plānais plastmasas maisiņš pārplīst, no tā izbirst āboli, kartupeļi, izveļas granātābolu sulas pudele, bet tā nesaplīst. Dievs tomēr ir.