Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Astoņi skaitītāji un gulta ar bumbām

Pagrozījusi Ārona iedoto atslēgu durvju slēdzenē, Margrieta atskārta, ka dzīvoklī netiks. Durvis no iekšpuses bija aizšautas ar aizbīdni. Uzmetusi plecā somu ar guļammaisu, sakārtojusi saulesbrilles, Margrieta nospieda apaļu zvana pogu. Gan jau kāds atvērs. Dzinn-dzinnn — skaņa aizdunēja tāltālu, dziļdziļi dzīvoklī. Viss noklusa. Viņa piespieda zvanu vēlreiz. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Klusums. Kad Margrieta vēlējās piespiest pogu jau kuro reizi, viņa satrūkās. Iekšā atskanēja bāršanās.
 “Jums zvana vienreiz, ko lienat?”
 “Bet vienreiz arī piezvanīja! Nācu vērt.”
 “Trīs zvani vispār ir Kovaļčukiem. Jūs, pilsone Roza Borisovna, mani izspiegojat!”
 “Sen bija jāuztaisa jauns zvanu atšifrējums un jāpielīmē pie durvīm, lai par velti nav jāskrien vērt durvis.”
 “Man zvans sastāv no viena gara, diviem īsiem.”
 “Par to, pilsoni Romān, šaubu nav…”
 Margrieta sadzirdēja, ka atveras vējtvera durvis. Tūlīt pat arī atskanēja pārmetums: “Tā! Sasodīts, kurš aizcirtis durvju aizbīdni gaišā dienas laikā?”
 “Varbūt atkal kāds zog lupatu pie durvīm? Noliku tik labu frotē dvieli, kur kājas slaucīt…”
 “Viktor, jūs tas esat?”
 “Nē, es…” izdvesa Margrieta. Otrpus durvīm runātāji pēkšņi apklusa. Kāds atšāva aizbīdni. Durvis vērās smagi un cienīgi. Margrietu vēroja četri cilvēki. Saminstinājusies viņa nezin kāpēc pakniksēja un priecīgi nobēra: “Labdien, kaimiņi! Es te dzīvošu.”
 “Dokumenti ir?”
 “Te… Lūk, man arī visi dokumenti kārtībā.” Margrieta pastiepa Dzīvokļu pārvaldes izsniegto apzīmogoto papīru.
 “Pati zināt, ka cilvēkam bez dokumentiem stingri aizliegts…” bargi ierunājās kaimiņiene ar augstu, uzkasītu copi. Viņa runāja krieviski.
 “Skolotāja? Partijniece, runātāja?” iešāvās prātā Margrietai.
 “…patvaļīgi ieņemt atbrīvojušos apdzīvojamo platību,” copainā skandēja piepaceltā balsī, it kā uzrunātu plašu auditoriju.
 “Kurā istabā taisāties dzīvot?”
 “Pēc plāniem — istaba, kas atrodas tuvāk virtuvei, oficiāli ir mana.”
 Vārds “oficiāli” iedarbojās kā pavēle, ko nav vērts apspriest. Klusēdami ielaida Margrietu. Priekšnama sienā bija ierīkoti astoņi elektrības skaitītāji. Pavirši uzmetuši acis apzīmogotajam dokumentam un zīmīgi saskatījušies, kaimiņi sagrupējās kā zosu gājienā, tad pulciņā-bariņā devās pa garu gaiteni. Gaismas nebija.
 “Kāpēc te tik tumšs?” iejautājās Margrieta. Viņa pacēla saulesbrilles un skatījās tām pāri.
 “Pilsone jauniete, kāpēc man būtu jāpieslēdz savs skaitītājs, kamēr arī citi pilsoņi kaimiņi iet un izmanto manu elektrību? Bet savējo, redziet, neviens neslēdz. Kaimiņi, kā saprotat, mums ir taupīgi cilvēki,” izteiksmīgi noplātījis rokas, atsaucās vīrietis. Margrietai izskatījās, ka viņš jau bija vecs, tomēr jaunāks par pārējiem kaimiņiem. Kaut rudens, vīrietis bija izmeties tikai baltā veļas kreklā un sportiskās biksēs ar izsēdētiem ceļiem. Tumsā viņš donžuāniski un valšķīgi piebilda pārbaudītu vīriešu skaitāmpantiņu: “Jūsu acis mani reibina. Romāns. Prieks iepazīties, ja kas.”
 Gaiteņa vidū Margrieta paklupa, it kā aizķērās. Aši atspiedusies pret sienu, viņa sarāvās — garā un tukšā gaiteņa nolupusī siena bija silta, it kā tā būtu sasilusi pēcpusdienas saulē.
 “Uzmanīgāk. Nesatraucieties, šajā vietā visi nez kāpēc krīt,” iesmējās Romāns. “Atļausiet sniegt atbalstu? Cik jums, meitenīt, gadu?”
 “Jau divdesmit viens.”
 “Cik liela izaugusi!”
 “Romān, nebiedējiet meiteni, neaušojieties. Pat mēs jūsu atbalstu aiz bikšu pogām samanām.”
 Virtuve bija liela, plaša, nokrāsota tirkīzzilā eļļas krāsā, dzeltenīgi notaukotiem griestiem — kā vaniļas mērce no īstiem lauku olu dzeltenumiem. Skanēja pie sienas piestiprināts reproduktors.
 “Mums skan Маяк. Piecas minūtes ziņas no Maskavas, pēc tam pusstundu dažāda mūzika, arī klasiskā.”
 Neliels logs uz Pētera Stučkas ielu. Virtuvē ciešcieši blakus cita citai bija sastumtas trīs četrriņķu gāzes plītis. Pie sienas uzkabināti skapīši. No griestiem dažādu garumu plikos vados kā pašnāvnieces šķūnī karājās mušu apkakātas spuldzītes.
 “Katram iedzīvotājam sava lampiņa. Kurš ienāk virtuvē, tas ieslēdz savējo. Lai godīgi. Katrs lieto savu.”
 Virtuvē bija trīs nelieli ar dažādu vaskadrānu segti galdiņi. Uz viena no tiem atradās burka ar tējas sēni. Trauks bija apsegts ar baltu marli. Uz otra galdiņa skumjas izdvesa otrādi apgriezts porcelāna šķīvītis. Tam uztupināta ar vasku pielipināta pusizdegusi svecīte un, otrādi apgāzta, ar melnu lentīti apsieta spicglāzīte.
 “Kaimiņu pieminējām.”
 “Lai vieglas smiltis.”
 “Četrdesmit dienas, rau, tikko kā pagājušas…”
 “Un re, valsts rūpējas, jau mums iesmērē jaunu iedzīvotāju,” Romānam izspruka. Margrieta pamanīja, ka sievietes viņu apšauda ar ašu skatienu bultām. Kaimiņienes uzvedās izcili nepadomiski, nebļaustījās, pat kritiskos brīžos centās ievērot labu audzināšanu un piedienības robežas.
 Virtuve bija godam piebāzta, un tajā bija vēl divas durvis.
 “Šeit ir pieliekamais. Senāk teicām ankambaris,” klusi nodudināja kundze, kuras sirmie mati bija sapīti peļastītēs un ar matu adatām apspraudīti visapkārt galvai, lai veidotos apjomīgāka sasuka. Kara laiku skaistumkopšanas metode. “Katram viens plaukts,” — sieviete norādīja ar roku. Visi plaukti bija piebāzti ar dažādu ogu un augļu ievārījumu burkām, vīriešzapti, dārzeņu konserviem, kādā plauktā atradās arī zaļgani iesūnojušas sarūguša piena pudeles, gozējās māla podiņi ar sālītām sēnēm. Lejāk bija nolikti skalu grozi ar kartupeļiem, burkāniem un bietēm. Ziemai, kā redzams, kaimiņi bija sagatavojušies nopietni.
 “Jums, biedri Romān, dzīvokļa iedzīvotāju vārdā lūdzu izmazgāt savas piena pudeles. Smird. Un atbrīvojiet patvaļīgi ieņemto plauktu.” Izmantodama izdevību, ka nav viena ar runīgo kaimiņu, aizrādīja arī copainā.
 “Pilsone Malvīne, es novākšu, bet lai Kovaļčuki aizvāc savas sēnes. Un jūs, pilsone TamarGrigorjevna,” viņš uzrunāja copaino, “ar tomātiem želejā arī varētu sarauties. Kur darbaļaudis liks skābētos kāpostus, ja nebūs vietas?” Kaimiņš uz mutes nebija kritis.
 Piegājuši pie nelielajām durtiņām, mājvietas ierādītāji sastomījās. Margrieta padžinkstināja atslēgu, kas viņai bija iedota līdz ar orderi par “piešķirto apdzīvojamo platību Rīgā, Revolūcijas ielā 13-6”, un ielika to slēdzenē. Durvis nebija slēgtas. Pavērusi tās, Margrieta ievaidējās. Viņai piešķirtā istaba bija piekrauta ar veciem krēsliem, burkām, tukšām šņabja pudelēm, daudzlietotu, apkvēpinātu, zilas emaljas klātu tējkannu, grāmatām, sarullētu vecu paklāju, slotām, spaiņiem. Atspiestas pret tālāko sienu, slējās dzelzs gultas kājas ar apsūbējušām misiņa bumbām.
 “Te nu ir arī gulta ar zelta kājām. Viss, kas kaimiņam, pilsonim mironim, piederējis. Nepaspējām izsviest.”
 “Biedri Romān, jūs patiešām nefiltrējat sakāmo vai apzināti nodarbojaties ar verbālo kaitniecību?” bargi izsaucās kaimiņiene, kura visu laiku bija klusējusi. Ebrejiete, no pirmā acu uzmetiena.
 “Laipni lūgta mājvietā,” izdvesa kaimiņiene, kuru uzrunāja par pilsoni Malvīni.
 Margrieta saņēmās, uzsmaidīja sirsnīgāko no smaidiem. Ko citu vēl atlika darīt?
 “Pilsones kaimiņienes, ierosinu šo attiecīgi nozīmīgo notikumu atzīmēt dižā krievu dzejnieka Puškina vārdiem: “Выпъем, добрые старушки, где же кружки…” Pasēdēsim, tēju padzersim, bubļikus uzēdīsim, gan jau pilsonei TamarGrigorjevnai atradīsies svaigs cepiens. Parunāsim par dzīves jēgu, un tā…”
 “Jums, puisīt, dzīves jēga, atrodas starp kājām,” rāmā balsī noteica klusētāja. Viņa uzrunāja Margrietu, neviļus norādot uz vīrieti: “Biedrs pilsonis Romāns mums ir sportists. Nekaitīgs, labdabīgs. Tikai jāprot īstā laikā pateikt īstos vārdus.”
 “Armijas sports, pilsone Roza Borisovna. Ievērojiet, es nedzeru un nesmēķēju. Darbs tāds.” Romāns izrieza krūtis, salieca roku elkonī un nodemonstrēja muskuļu tango.
 “Pilnībā kontrahējies augšdelma divgalvainais muskulis ar apakšdelma fleksiju un supināciju,” Margrieta konstatēja. Anatomijas skolotāja Olita Nigule būtu lepna par zināšanu lietošanu praksē.
 “Topoša ārste?” izbrīnīti iesaucās ebrejiete.
 “Māksliniece…”
 “Māksla pieder tautai!” Romāns iebrēcās, jo tomēr par visām varēm vēlējās palikt uzmanības centrā.
 “Biedri Romān, praksē pierādījies, ka māksla šķiras nevieno, bet atšķir gaismas gadu attālumos,” Margrieta cirta pretī. Kaimiņienes aplaudēja. Romāns nesaprata sacītā jēgu un turpināja muļķīgi smaidīt. Šmaugā Margrieta iespraucās veco mantu noliktavā kā odze, aizvēra aiz sevis durvis. Viņas māja. Kuram lietišķajos vēl ir tāda laime? Jauna, pelnoša, jau ar savu mēbelētu istabu Rīgas centrā. Beidzot viņa noņēma saulesbrilles.
 “Nabadzīte, viņa vēl nezina, kurš šeit ienāk, cerības uz savu dzīvokli atstāj tur, ārā.”
 “Ka tikai neapbērnojas. Tagad jau meitenes viltīgas.”
 “Ievērojāt, ka viņa nav skaista?”
 “Afēristēm tā ir priekšrocība.”
 “Nekas, gan iedzīvosies.”
 “Labi, ka atkal neielika dzērāju un žūpu. Mums palaimējies.”
 “Mākslinieki tak dzer!”
 “Nevis dzer, bet viņiem ir bohēma.”
 “Nezin, nezin, kā tik jauns skuķis var tikt pie savas platības, ja cilvēki gadiem gaida?”
 Virtuves sarunas Margrieta dzirdēja izcili labi. Viņa aši atskārta, ka komunālais dzīvoklis ka nekāds kūrorts, bet var izrādīties dzīves cīņu lauks. Jo ātrāk iezīmēs savu teritoriju, jo vieglāk būs pašai un citi nebāzīs degunus. Viņa nolēma uzturēt manieri uzrunāt kaimiņus par biedru vai pilsoni. Tā skanēja vēl indīgāk, attālinošāk, nedraudzīgāk un arī smieklīgāk. Padomiska izteika bez seguma, bet iedarbojās gan uz muļķiem, gan tiem, kuri saprata uzrunas ironiskumu. Pastūmusi durtiņas, noņēma saulesbrilles. Viņa nostājās virtuvē kā uz kara takas un, uzdurot ikvienu ar skatienu, lēnām teica: “Biedri kaimiņi, runāju vienreiz! Mans vīrs bija Lielā Tēvijas kara dalībnieks. Lai visiem ir skaidrs — šeit ir orderis platībai, kas piešķirta man kā veterāna atraitnei. Ja ir jautājumi, lūdzu tos iesniegt rakstiski.”
 Kaimiņi vērās viņas sejā kā lēmēti, klausījās kā sastindzināti, pat sadevās rokās.
 “Acis… Redzējāt? Vaimandieviņ…”
 “Nabaga meitene. Ar tādām acīm vīra nedabūs.”
 “Kā no citas planētas.”
 “Acis raibas. Ar tādām var burt.”
 “Šķiet, ka pretī skatās daudzacu kukainis.”
 “Pupula duplex, divas zīlītes vienā acī. Saņem vairāk vizuālas informācijas, labāk spēj projicēt attēlu un to redzēt,” kā eksāmenā noteica pārsteigtā Roza Borisovna. “Tātad tomēr tādas ir. Bet es domāju, ka izrunāts.”