Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1988. gada oktobris
Žurkas

Vispirms atmiņā uzpeld smarža. Domājot par tiem laikiem, es vispirms atceros mūsu Dzirnavielas virtuvi, plašu krēslainu telpu ar nenosakāmiem pelējuma, kokskaidu, veļaspulvera, piedeguma un vēl kādiem aromātiem. Dažreiz tikko vārītas kafijas smarža. Ne ar ko nesajaucamā atkritumu dvaka, kas ieplūda pa virtuves logu — tas izgāja uz pagalmu, kur stāvēja lielas, ļodzīgas skārda atkritumu tvertnes. Blakus tvertnēm parasti atradās restorānam piegādātās maizes un dārzeņu kastes. Ēdienu smakas no restorāna kulinārijas: cepti tauki, kaut kas vircots.
 Un tad es atceros skaņas. Tālīna trolejbusu švīkstoņa. Radio Маяк signāli kaut kur aiz sienas. Dzidri, gaistoši radio Маяк signāli. Melodijas. Mans čerkstošais kasetnieks. Pink Floyd, Dark Side of the Moon, nezkuro reizi pārrakstīts, līdzās Modern Talking un Pet Shop Boys. Veco grīdu čīkstoņa. Izvalkātais ozolkoka parkets viegli ieliecās. Kad biju maza, man likās, ka grīda var ielūzt un mēs visi — iegāzties tieši restorāna kulinārijā.
Skaņas un smaržas, bet attēla vēl nav.
 Tad parādās krāsas. Vispirms ir mūžīgi pelēkais. Pelēkie, ar eļļas krāsu noklātie skolas soli. Brūndzeltenās, sašvīkotās sienas. Katru pavasari mēs tās berzām ar veļaspulveri. Zaļi pelēkās, izdilušās linoleja grīdas skolā. Netīrumi linoleja lokšņu salaiduma vietās. Dzeltenīgais, aplupušais pretējā nama mūris ar lielo, vertikālo neona uzrakstu Хозтовары. Naktī tas balti un raustīgi spīdēja, bet dienā izskatījās vienkārši netīrs. Ielāpainais pagalma asfalts. Tumši apkvēpusī sētas mājas ķieģeļu fasāde. Iepelēkie, apkvēpušie dzīvokļa griesti. Dažkārt no tiem atdalās plānas krīta plēksnītes un novirpuļo lejup. Sīksīko plaisiņu raksts un apdauzītās ģipša rozetes gar karnīzēm. Pēdējos desmit gadus vecāki teju katru dienu runāja, ka beidzot jātaisa re­monts, bet nekad tā arī nesaņēmās.
 Visbeidzot es sāku atcerēties notikumus. Vispirms kaut ko sīku, iespējami maznozīmīgu, nejaušu detaļu, kā puzles fragmentu, līdz pakāpeniski izgaismojas kopaina. Un pamazām noskaidrojas fokuss, dažas lietas iegūst asumu un telpiskumu.

Es redzu logu, tas ir mūsu istabas logs, liels, masīvs, teju visā sie­nas platumā, un uz palodzes var ērti sēdēt un lasīt grāmatu. Stikli ir netīri pēc vasaras, mūžīgie un nepārejošie ielas sodrēji. Smiltis, ziedputekšņi no netālā parka liepām, kvēpi. Ir rēna, nomākusies ru­dens diena, jā, laikam ir pēcpusdiena. Taisās uz lietu. Virs pretējās mājas — tās pašas, kur tie Хозтовары,— slīd smagi gubu mākoņi, un izskatās, ka māja lēnām gāžas man virsū. Sareibst galva. Grīda ierasti tricinās garāmbraucošo automašīnu ritmā. Aizzvārojas trolejbuss, un nodžinkst stiklotā sekcija, kas sadala mūsu istabu divās daļās — manā un brāļa. Es stāvu pie loga un skatos, kā krustojumā mijas cilvēku plūsmas. Mūsu māja ir dzīvā vietā. Dziļi ievelku elpu.
 Šodien ir tā diena, kad es šķiršos no Andreja. Šodien es viņam pateikšu, ka tas ir galīgi viss un vairāk nekā nebūs. Piespiežu pieri stiklam un sajūtu tīkamu vēsumu. Es skatos uz Хозтовары un raudu. Raudāt ir patīkami, asaru siltums nomierina. Nezinu, cik ilgi esmu tā nostāvējusi, — acis sastopas ar ielas pretējā pusē pie loga sēdošās pensionāres skatienu. Mūs šķir aptuveni četrdesmit metru. Protams, viņa tur ir, viņa tur mūždien sēž un vēro ielu, sīka, sačervelējusies, bezkrāsaina, mati saglausti copītē. Dažkārt viņai rokās ir avīze vai adīklis — vismaz no šejienes izskatās, ka tas ir adīklis, šis nenosakāmas krāsas murskulis, lai gan es nekad neesmu redzējusi, ka viņa lasītu vai adītu, — nē, viņa šos priekšmetus vienkārši tur rokā. Viņa gandrīz nemaz nekustas, un brīžam šķiet, ka viņa ir aizsnaudusies. Es nezinu, kas viņa ir un ko viņa domā, man ir vienalga, tomēr es novēršos. Uz stikla paliek taukains manas pieres atveids. Mani joprojām vajā pubertātes pinnes. Izšņaucu degunu un sāku ģērbties.
 Andrejam ir jādomā, ka šim beigu randiņam manās acīs nav lielas nozīmes. Lai viņš iet uz vienu vietu, lai viņš pakaras, lai, man vienalga.
 Esam norunājuši satikties pie “Bērnu pasaules” un tad kājām iet uz Mežaparku, uz manifestāciju. Visi šodien iet, atskaitot manus vecākus un viņiem līdzīgos, kuri novāc kartupeļus savos mazdārziņos.

Man ir astoņpadsmit gadu. Es stāvu pie drēbju skapja un domāju, ko lai velk mugurā. Skapī trūkst vietas, tur viss samests juku jukām. Ir jāizvēlas vai nu velvetenes ar pelēko maisveidīgo džemperi, vai melnie minisvārki un sarkanais, piegulošais džemperis. Vēl ir vecās, batikotās banānenes, bet tās jau no modes laukā, turklāt tās neiet kopā ar pelēko džemperi, tizli izskatīsies. Ir vēl vecie džinsi, bet tiem izplīsis rāvējslēdzis. Nav laika šūt jaunus. Vēl ir zilie skolas svārki un dažas skolas blūzes, bet uz tām pat negribas skatīties. Nekā daudz vairāk man nav.
 Uzvelku melnos miņukus un pelēko džemperi. Melnas zeķbikses — krāsotas ar anilīna krāsām — un nobružātas kedas. Pa virsu — tēta vecā ādas jaka.
 Uzkrāsojos, apsienu matiem lakatu.
 Var iztikt. Galvenais — neizskatīties pēc nelaimīgas mīlētājas.
 Ieskatos pulkstenī. Vēl ir par agru. Ieeju virtuvē, uzlieku uz gāzes plīts tējkannu. Sirds dauzās. Pakrūtē kūleņo taureņi.
 Pakrūtē kūleņo miljons taureņu.

Nekas nav svarīgs. Viss ir svarīgs.

Tēja vēl ir verdoša, apsvilinu lūpas. Sienas pulkstenis apstājies. Rādītāji sastinguši uz nodzeltējušās, mušu aptraipītās ciparnīcas. Virtuvē ir kluss, ielas skaņas līdz šejienei nonāk slāpētas. Te valda mūžīgs mijkrēslis, un virtuve allaž pieblīvēta ar visādām mantām. Galds, apbružāts un drupačains, gludināmais dēlis pie loga. Ne-gludinātās veļas kaudze, pārsegta ar slapināmo marli. Šovakar man tā būtu jāsagludina. Laukā jau nav nekā īpaša, ko redzēt, šaurs pa­galms, kaudzē sakrauti restorāna pudeļu režģi un tukšas maizes kastes. Restorāns drīz vērsies vaļā, virtuves strādnieces, izmetušās kreklā, vēsinās pie vaļā atrautām durvīm. Viņas smēķē kaut kādus drausmīgus papirosus. Krievenes. Brr. Es nekad nebūšu tāda — resna, sarkanu seju, piesvīdušiem matiem, pārrijusies, nogurusi, neglīta.
 Pagājšgad restorānu remontēja. Bija ciet visu pavasari. Tā bija īsta katastrofa. Restorāna žurkām pēkšņi vairs nebija ko ēst — ne­bija vairs dāsno restorāna ledusskapju. Nelaimīgie dzīvnieki, pārtiku meklējot, bija spiesti atstāt pagrabus un parādīties dienasgaismā. Pagalmā stāvēja nama iedzīvotāju miskastes, ko izveda reizi nedēļā. Vismaz kaut kas, žurkas nu bija ar mieru ēst arī šos visai trūcīgos atkritumus. Mēs patiešām nebijām domājuši, ka žurku tur ir tik daudz, tās skraidīja pa pagalmu simtiem. Turklāt tās bija neticami lielas, gandrīz maza terjera augumā. Marts uzmeistaroja kaķeni, un mēs trenējāmies, šaujot pa žurkām ar saliektām naglām. No sākuma likās, ka trāpīt vispār nav iespējams. Taču ar laiku iemanījāmies. Re­kords bija piecas beigtas žurkas vienā vakarā — divas man, trīs Mar­tam. Viena žurka diezgan ilgi raustījās, līdz nomira. Mēs triumfējām. Marts uztaisīja īpašu burtnīcu, kurā viņš atzīmēja nošauto žurku skai­tu un izmērus — viņš tās iedalīja Lielajās, Vidējās un Mazajās. Ļoti racionāli. Taču drīz vien žurkas saprata, ka, atveroties mūsu logam, nelaimes gāzīsies pār viņu cilti. Tās iemanījās nozust, līdzko Marts parādījās pie loga. Tad Marts pārcēlās uz melnajām trepēm — šajā nolaistajā eklektikas stila namā bija divas kāpņu telpas: viena — tā saucamā parādes kāpņutelpa, kas no ielas veda uz priekšnamu, bet otrā varēja nokļūt no virtuves, un tā veda uz pagalmu. Parasti durvis uz šo kāpņu telpu bija ciet, aizkrautas ar visādiem krāmiem, mēs tās nelietojām. Māte teica, ka pa tām trepēm staigājot restorāna žuļiki un mums tur neesot ko meklēt. Bet Marts novāca krāmus, ieeļļoja slēdzeni, un nu žurku nāve uzglūnēja no kāpņutelpas loga.