|
DŽIKĪ
Grāmata pievienota: 02.02.23
|
|
|
Iesējums:
cietie vāki ar apvāku
|
Daces Rukšānes jaunākais romāns DŽIKĪ savā ziņā ir turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai grāmatai KRIEVA ĀDA. Jaunā romāna centrā vairs nav Emīlija, kas bija uzdrošinājusies iemīlēt krievu, bet gan viņas meita Meldra, kura ieradusies Rīgā, lai sāktu jaunu dzīvi. Darbība aptver laikposmu no sociālisma agonijas līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai, un rakstniece bez pārspīlēta dramatisma atklāj gan jūtu sarežģītos ceļus, gan laikmeta traģismu. Līdzīgi kā romānā KRIEVA ĀDA caurviju motīvs ir leģendāras firmas Chanel smaržas Krievijas āda, kuru aromātu dievina Emīlija, arī DŽIKĪ liktenīga loma ir smaržām. Ar tām Meldras jūtu pasaulē ienāk vārds “unisekss”, par kuru 70. gadu Rīgā neviens nav dzirdējis.
“Daces Rukšānes rakstības stilam nešaubīgi izvēlos divus vārdus: vieglums un elegance. Aplūkojot seksualitāti un dzimumu attiecības no tādiem skatpunktiem, kas latviešu prozā bieži vien ir pirmreizēji, Daces atklātais vēstījums ne uz brīdi nekļūst vulgārs vai banāls. Tas ir kā smaržas DŽIKĪ, kur katrs “atradīs savu stīgu, kurai pieķerties un ar ko izspēlēt savu jutekliskumu”.”
Gundega Blumberga
Rakstnieces un publicistes Daces Rukšānes pirmā grāmata ROMĀNIŅŠ iznāca 2002. gadā. Tālāk sekoja romāni BEATRISES GULTAS STĀSTI (2002), KĀPĒC TU RAUDĀJI (2003), stāstu krājumi ĶĪPSALAS PUTNI (2009) un MĪLASSTĀSTI (2015). Dace Rukšāne rakstījusi un tulkojusi lugas, rakstījusi dzeju un filmu scenārijus, darbojusies publicistikā. Iepriekšējais romāns KRIEVA ĀDA iznāca 2020. gadā, un romāns DŽIKĪ ir tā turpinājums.
Grāmatas noformējumā Līgas Ķempes glezna Meldra
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Prologs
Viņa sēdēja kāpās un skatījās tālumā, izzvēlusies svītrotā atpūtas krēslā, vējš pluinīja sirmos matus, un no tālienes nevarēja saprast, vai viņa ir piemiegusi acis vai ļauj tām brīvi asarot brāzmās. Šī vecā sieviete te iznāca katru jūlija pievakari, ja vien nelija, un sēdēja, veroties apvārsnī. Vienā pusē uz plakana akmens stāvēja glāze ar iedzeltenu šķidrumu, salmu soma un vīna pudele, otrā pusē — uz neliela koka galdiņa — atvērta grāmata, es nezinu, kāda, bet bieza, un brilles. Viņa tur sēdēja, ne reizes nenovērsdama skatienu no kāda punkta sev priekšā, neievērodama garāmgājējus, pat tos, kuri viņu mēģināja aplūkot, pat mani, kas pienāca viņai pavisam klāt un teica: “Kundze, vai varu ar jums aprunāties?” Viņa tikai skatījās tālumā un klusēja, nepakustinot ne vaibstu.
Svaigi rožainā kleitā, viegli, bet ne pārmērīgi iedegusi, basām kājām, ar melnu zīda lenti ap potīti, viņa uz gaišajām, teju baltajām smiltīm izskatījās neiederīga, ārzemnieciska, sveša, ne no šīs pasaules, un no viņas viegli dvesmoja debešķīga smarža — kaut kas no mierinošās lavandas, kaut kas no Gruzijas citronu miziņām, kaut kas satraucošs un enerģisks, bet cauri visam tas siltais, ne ar ko nesajaucamais virmojums no mājās ceptu smalkmaizīšu mīklas — tā smarža, ko dod vaniļas pākstis, kuru sēklas pievieno, lai nejustu rauga garšu, tas aromāts, kas reiz ieskāva manu māti un mani, kad agros rītos jāvām mīklu un gatavojām cienastu īpašiem, pašiem labākajiem kundēm.
Apkārt viņai saules izkveldētajās smilšu puķēs vienmēr sanēja bites. Nebija neviena kaimiņa, kam te būtu stropi, bet bites te bija, varbūt tās bija vientuļnieces, savvaļnieces, nezinu, varbūt mazas kamenes.
Es šo sievieti te redzēju ikreiz, kad nācu nopeldēties. Iesākumā kautrējos viņas priekšā un gāju jūrā peldkostīmā, bet tad man apnika, kļuvu bravurīgāka, nekaunīgāka un peldēju, kā ierasts, — kaila. Viņai bija vienalga. Viņa neievēroja nedz manas skaistās kājas, nedz rudos, cirtainos matus, nedz koši pelēkzilās acis. It kā manis te nebūtu.
Taču vienudien man bija diezgan, mājās mazliet iedzēru un manī saskrēja drosme. Es piegāju pie viņas un uzrunāju ietiepīgi, neatlaidīgi, balsī, kas nepieļauj atteikumu.
— Kundze? Man jums ir jautājums.
Nekādas reakcijas. Es turpināju stāvēt un skatīties.
— Kundze… Kundze?
Viņa beidzot pavērās manī, mazliet aizkaitināta, bet joprojām nebilstot ne vārda.
— Gospoža? Madam? Tovarišč? Ja bi hotela s vami pogovoritj.
Viņa nopūtās, pavērsa seju pret mani un strupi izmeta:
— What do you want?
Es uz mirkli sabijos. Nebiju gaidījusi angļu valodu. Tādai te nevajadzēja skanēt, nevienam ārzemniekam te nebija brīv atrasties vienam pašam. Varbūt igauniete, kas nevēlas runāt krieviski?
— I just wanted to ask you about the smell.
— The smell?
Viņa sarauca pieri.
— The perfume. The name of the perfume you are wearing.
— Oh, the perfume, — viņa pasmaidīja, tad klusi, atturīgi iesmējās, — smell... haha… smell. It’s Jicky, my dear, Jicky. Do you understand?
— I understand. Thank you. Thank you.
— Jicky by Guerlain.
— Aha, Džikī.
— Come. I’ll show you.
Sieviete pasniedzās pēc somas, parakājās tajā un izvilka kantainu stikla pudelīti ar ieapaļu korķi. Viņa mazliet pastīvējās, tad ar klusu, slīpējošu skaņu, matētam stiklam berzējoties pret matētu stiklu, to atvēra.
— Give me your hand.
Es pacēlu roku, viņa pielika pudelītei priekšā savu pirkstu, saskalināja putekšņu dzelteno šķidrumu un ar slapjo pirksta galu novilka man pār delnas locītavu vietā, kur mēra pulsu. Tad rūpīgi aiztaisīja pudelīti, ievietoja to atpakaļ somā un saņēma manu joprojām izstiepto roku. Viņas plaukstas bija siltas, sausas un sažuvušas. Viņa uzpūta manai delnai, pasmaidīja, atlaida tvērienu un noteica:
— Jicky. Remember it.
— Džikī.
— The first unisex perfume. Do you understand?
— Unisex?
— Never mind.
Ar to viņas laipnība bija izsmelta, sieviete novērsās un turpināja skatīties jūrā, nepievēršot man ne mazāko uzmanību. Es kādu brīdi vēl pastāvēju, klausoties bišu sanoņā, un gāju prom, piebāzusi plaukstu pie deguna. Nākamajā dienā sievietes tur vairs nebija.
Līdzīgās grāmatas:
|
Juris Rozītis
|
|
|
Ēriks Vilsons
|
|
|
Nora Ikstena
|
|
|
|
Orhans Pamuks
|
|
|
Miks Koljers
|
|
|
Valts Kalniņš
|
|
|
|
Zintis Sils
|
|
|
Gundega Repše
|
|
|
Aldis Bukšs
|
|
|
|
Aktuālās DG grāmatas
|
Juris Rozītis
|
|
Ēriks Vilsons
|
|
Nora Ikstena
|
|