ASPIRANTŪRA

uz sākumu

ASPIRANTŪRA

Grāmata pievienota: 31.03.23

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Margarita Perveņecka

Lapaspušu skaits:

576

Platums:

175

Augstums:

216

Cena:

8.58 Eur

Izdošanas gads:

2023

Kas ir cilvēks? Kas var būt cilvēks? Kur velkamas cilvēka un cilvēcības robežas? Ne tikai daiļliteratūrai ierastā filozofiskā un psiholoģiskā tvērumā, bet arī eksakti: matemātiski, fizikāli, ķīmiski, bioloģiski, ekoloģiski utt. Ja dzīvojat pārgalvīgā vīzijā, ka literatūrā visu esat jau piedzīvojuši, tad ko šādu tomēr vēl nebūsiet sastapuši un, ja pietiks uzcītības, pacietības un atvērtības izlasīt, nekad arī neaizmirsīsiet.

“Radīt pasauli un sevi tajā. Vai — radīt sevi un pasauli sevī. Vai varbūt — pārradīt, salikt kopā no stihijām, no pirmelementiem, no dzīvības pirmformām un vēstures — kolektīvās un individuālās — lauskām. Šķiet, ka tas ir neizpildāms uzdevums gan apjoma, gan sarežģītības ziņā. Margarita Perveņecka savā otrajā romānā to apņēmīgi paveic, izmantojot gan visu cilvēcei pazīstamo zinātņu datus, gan valodu visā tās plašumā un dziļumā, gan vārdos neizsakāmo. Arī no lasītāja ASPIRANTŪRA prasa daudz — uzdrīkstēšanos, zinātkāri, pacietību —, bet balvā sola visu pasauli un unikālu lasīšanas pieredzi.”
Vents Zvaigzne

“Savas esamības izzināšanas ekspedīcijas pierakstu kladē, dziedot poēmu
par zināšanu un nezināšanu, kvēli tiecos pēc Skaidrā Pirmavota.
Iegremdējoties tajā — perfekti līdzsvarojoties nullpunktā —
visas laiktelpas atplaukst augstākās precīzijas sakārtojumā — daiļā puzurā.
Ikviens var piedzīvot tādu mirkli vai vairākus, kad fiziskā realitāte un nemanāmā iekšdaba sakniedējas vienotā veselumā. Taču, zaudējot nosvērtību,
veselums sadrumstalojas, un cauri maldiem viss atkal jāsāk no jauna.
Aspirantam mūžīgā tiekšanās vienādoties ar Visumu kļūst par
pastāvīgu procesorstāvokli, atspērienu ceļā uz atbrīvi un skaidrāku apzināšanos.”
Margarita Perveņecka

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas fragments »

Virtuves galda galā zem naktslampas dzeltējoša avīze lēni pārklājas ar eļļainiem rimbuļiem. Vienā kaudzītē uz Padomu plēnuma atreferējuma krājas asaka pie asakas, otrā — gluda, plāna reņģīte pie reņģītes, trešā, ceturtā — ikriņš pie ikriņa un pienis pie pieņa. Jūnass ēd un lasa, ar Neonilles sudraba dakšu antikvariātā nopirktajā grāmatā pāršķirot lapu.

Vienos naktī pie durvīm atskan neatlaidīgs zvans un uzstājīgi klauvējieni. Jūnass, dvielī slaukot rokas, atver. Tie ir divi cilvēki militārās policijas formastērpos. Viens rokā tur sarakstu. Viņš nosauc Jūnasa vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu un vietu, ģimenes stāvokli, dzīvesvietas adresi, darbavietu un amatu, valsts obligātā militārā dienesta laiku, vietu un rezervista ierindnieka pakāpi. Jūnass uzrāda pasi, dienesta apliecību, darba grāmatiņu un visu apstiprina. Vidusistabas durvis uz koridoru paver Neonille. Kopš meitas kāzām Neonille un Jūnass otrreiz ciešāk ieskatās viens otrā. Mājasdrēbēs — pelēkā adītā un salāpītā džemperī ar augstu apkakli, zem tā apvalkātā rūtaina flaneļa kreklā ar izdilušiem elkoņiem, zem tā trešā svaiguma baltā apakškreklā, kā arī zaļibalti svītrainās, vaļīgās apakšbiksēs pāri pus augšstilbiem, virs tām melnās treniņbiksēs ar flanelētu iekšpusi un izstaipītiem ceļgaliem, caurās vilnas zeķēs un melnās, iešļūcamās filca čībās — viņam liek sekot ārā uz armijas kravas mašīnu.
Furgonā sēž jau 12 līdzīgi ģērbušies vīrieši. Pa ceļam mašīna piestāj vēl pie vairākām dzīvojamajām mājām, uzņemot no naktsmiera izceltos pilsoņus.
Mobilizācijas punktā, kas atrodas Hermitonas galvaspilsētas Viturgas kara komisariātā, Iesaukšanas telpā, pirms Jūnasa vēl 43 cilvēki parakstās, ka ir saņēmuši mobilizācijas pavēsti. Durvīs jau rindojas nākamais furgona pievedums. Iesauktie seko seržantam uz aizmugures karaspēka daļas noliktavu. Katrs saņem mākslīgās ādas zābaku pāri un pēc pelējuma smakojošu mitru maisu. Tajā ir paplāns brezenta kombinezons, četras spilvenkules izmēra kokvilnas lupatas jeb kājauti un pabiezāks garpiedurkņu kokvilnas krekls līdz ceļgaliem. Ģērbties te nav laika. Komisariāta parādes laukumā ātrās reaģēšanas kārtībā ar īslaicīgiem pārtraukumiem kursē divas plūsmas: vieni furgoni pieved rezervistus, otrajos sakāpj aktīvajā dienestā ieskaitītie un ekipētie.

Viņi brauc slēgtā kravas kastē, neredzot ceļu.
Apstāšanās ir divreiz, vakara un rīta mijkrēslī, uz meža ceļa.
Kravas kastē pārģērbušies izsniegtajās drēbēs, vīrieši pēc ... stundām izkāpj speciālajā teritorijā. Pretī slejas gigantisks industriālais komplekss un tam pieguloša blokmāju pilsētiņa, kurā ar savām ģimenēm dzīvo reaktoros un pārstrādes rūpnīcās nodarbinātie. Ir aprīļa naktij neierasta tvanoņa un netīrs, saujām smeļams, rikām tverams tumīgs gaiss.
Uz visām pusēm notiek steidzīga un trauksmaina, taču organizēta desmitiem tūkstošu evakuējamo iedzīvotāju, transporta, militārpersonu, kompleksa darbinieku un tādu kā viņi — brīvprātīgo glābēju — kustība. No tuvākajām Uzlaboto Padomu valstu malām jaunatvestajām brigādēm jāskrien uz ātrās reaģēšanas štābu. Tur atbraucēji saņem pilnas alumīnija bļodas ar biezumā iespraustu karoti. Jārij steidzīgi un turpat stāvot. Taukūdenī sagrūsti rupjos gabalos cirsti kauli, skrimšļi, sarainas ādas, speķis, gaļas kripatas, veseli melnacaini kartupeļi ar mizu un grūbu pinkuļi. Brīvprātīgos sadala pa dienestiem un formējumiem.
Pāri kreklam un kombinezonam Jūnass uzvelk vēl vienu, pēc taustes stiklšķiedrai līdzīga materiāla kombinezonu un stulmeņus līdz cirkšņiem, gāzmasku un gumijas togu — smagu melnas gumijas dubultpriekšautu, kas daļēji, līdz ceļgaliem, nosedz priekšpusi un mugurpusi.
Pa visu apkārtni mētājas kūpoši betona, nokaitēta tērauda un sarkani kvēlojoša grafīta gabali.
Tālvadības buldozeru un robotvagonu elektroniskās sistēmas nedarbojas.
To vietā vaļējos kravas autobusos tiek piegādātas jaunas dzīvā darbaspēka brigādes.
Rītausmu aizsedz desmitstāvīga pilsētkvartāla apjoma iebrukusi, mutuļojoša būve. Aizpagājušajā naktī divās eksplozijās tai norauts ar bitumenu pārklātais betona jumts un siena, kas izšķaidīti gabalos vairāku desmitu kilometru rādiusā.
Milzonīgajai dzelzs tvertnei stāvus vaļā atrauts vismaz tūkstoš tonnu smagais vāks.
No sačokurotā zikurāta kubikmetriem šļukājas tvaikojoša melnas pārdabības limfa.
Nevaldāmās liesmās kūst atsprāgušā reaktora tvertnes metāla serde — cisternā pāri malām gurguļo drūpoša betona putra ar lērumu degvielas stieņu, brūkošu dzesēšanas cauruļu un liesmojošu grafīta moderatoru. Degošā materiāla gabali, šaudamies laukā no ellīgās pekles, ietriekušies un aizdedzinājuši arī blakus reaktora ēkas jumtu. Diennakts laikā to izdodas nodzēst un izolēt no avarējušā bloka.
Cisternas verdošo iekšu noplūde caurkausē grīdu zem reaktora. Biezā, zvērojošā lava glūn, kā iespiesties dziļāk apakšzemes stāvos un iegremdēties tur jau pārplūdušajos tvaika novades baseinos. Lai novērstu tvaika eksplozijas risku, steidzami ir jānotecina pirmais baseins. Brīvprātīgie ienirst siltā skābē. Zemūdens lampa nodziest. Turoties gar cauruli, viņi aizpeld līdz koridora galam un satausta vārstu. Slūžas izdodas atvērt. Ugunsdzēsēju brigāde no pagraba diennaktī izpumpē pa 2000 tonnām melnbijības ūdens.
Ceturto dienu no helikopteriem uz degošo reaktoru turpina izmest smilšu, svina, māla un bora maisus. Rotējot īsās maiņās, uz atlikušā jumtgabala brīvprātīgie slāpē uguni. Ar dzelzs lāpstām tuvējos gruvešus šķūrē atpakaļ reaktora ēkā ... slauka ... ar šļūtenēm ... mazgā ... lupatās plēšamie palagauduma baķi ... birstes ... jauna dzelzs lāpsta ... šķūrēt kopā, prom, atpakaļ, slaucīt, mazgāt, trīs maiņās ... kraut smilšu maisus ... pakot svina maisus ... borskābes maisus blīvāk citu pie cita ...
Ož un garšo pēc metāla. Plānāk piesegtās ķermeņa daļās ādu arvien asāk un dziļāk dursta karstas kniepadatu ecēšas.
Pēc maiņas — mazgāties vispirms drēbēs, tad plikam, un tad teltīs pa seši pie čuguna plītiņas ... pārcukurota melnā tēja ar kālija jodīda tabletēm, un maisā iekšā. Svinā uz muguras. Smiltīs uz vieniem sāniem. Skābē — uz otriem. Gulēt.