Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

No pieredzes Arnolds jau zināja, ka sarunu terapijas dziedinošais efekts nesaglabājas ilgi. Bez bremzētības bija vēl arī citas ligas, piemēram, bailes. Dažreiz tās bija pilnīgi iracionālas. Tās nebija bailes tikai no tā, kas varētu notikt tieši ar Arnoldu. Biežāk pat no sagaidāmo notikumu attālām sekām, pārsvarā iedomātām un būtībā Arnoldu neskarošām. Visspilgtāk šādas bailes lika sevi manīt sapņos. Šad un tad Arnolds pastaigājās gar zaļā kalnājā iespraukušos upi, pa stāvkrastu. Spilgta gaisma staroja starp debesīm un ūdens spoguli. Vidū bija Arnolds pats, kurš liecās, lai aplūkotu smilšakmens krauju, un krita. Kritiens bija augsts — vismaz desmit metru — un solīja drošu nāvi akmeņainā seklumā. Arnolds planēja lejup lēni, bet zināja, ka tās ir pēdējās sekundes. Taču vienīgā spilgtā sajūta kritiena laikā bija bailes no kauna par to, ka visi uzzinās — viņš bijis tik pārgalvīgs, neapdomīgs, galu galā, vienkārši dumjš, ka nokritis no vēju un lietu apgrauztās, taču visumā stingrās malas. Drausmīgi bija apzināties, ka viņš tūlīt būs miris un līdz ar to nebūs ne mazākās iespējas notikušo noslēpt, izdomāt pasaku, ka drēbes saplēstas un locekļi traumēti, kaut vai nogāžoties no velosipēda. Bailes no pēcnāves kauna bija tik intensīvas, ka pilnībā nomāca jebkādas bailes no nāves pašas par sevi.
 Sapņu kritieni nekad nesasniedza zemi. Arnolds parasti nepamodās, tomēr sapnis izbeidzās pats no sevis. Vēl pāris dienu ilga pēcpārdzīvojums.
 Cits variants bija banālas bailes no tā, kas teorētiski varēja kardināli ietekmēt Arnoldu, bet atradās ārpus viņa kontroles un bieži arī ārpus saprašanas. Kopš mazotnes Arnoldu stindzināja soļi, kas šķērsoja punktus, pēc kuriem nebija iespējams atgriezties. Tā bija fobija pret neatgriešanās punktu, the point of no return, otrpus kura ir atspējota atsaukšanas funkcija. Iestājās īsta panika, kad iedegās neatgriezeniskais un katastrofālais, tikai hipotētiskais un tomēr agresīvi mirdzošais scenārijs. No tā varēja droši izvairīties, tikai un vienīgi nesperot izšķirošo soli. Šī fobija traucēja dažādās lietās. Arnolds nekad neiemācījās peldēt. Pareizāk sakot, tehniski viņš peldēt mācēja pat diezgan labi. Tomēr viņš nespēja peldēt tālāk, nekā iespējams ar kājām aizsniegt jūras vai upes dibenu. Jūrā, kur seklums stiepās tālu no krasta, vēl kaut cik jēdzīga peldēšana sanāca, bet ūdenstilpēs, kur lielāks dziļums iestājas strauji, sanāca tikai ņemšanās pie krasta. Tikpat nelietojams Arnoldam bija divarpus vai trīs metrus dziļais pilsētas baseins. Apziņa nekad neatlaidās no teorētiskās iespējas pēkšņi zaudēt spēju peldēt un sākt grimt. Tā bija tikai teorētiska iespēja. Arnolds nekad nebija pēkšņi, ne no šā, ne no tā sācis grimt. Bet tas taču varēja notikt. Piecdesmit metru garā baseina vidū tas nozīmētu kaunpilnu nonākšanu uzrauga rokās, kad viņu dzīvu vai mirušu vilktu ārā.
 Peldēšana vēl nebija ļaunākais, jo vienmēr bija iespēja pašam no tās atteikties. Bailes visspilgtāk zēla tā priekšā, kas nebija kontrolējams un kas skāra gandrīz katru cilvēku. Biedējošs bija risks piedzīvot klusi piezagušos slimību, izvēlēties nepareizo dievu (kurš ir īstais Dievs, drošticami nebija noskaidrojams) vai nonākt karā, kas var izcelties no zila gaisa.
 Lai kaut cik samazinātu baiļu avotus, Arnolds bija uzcēlis biezu sienu starp sevi un jebkādu reliģiju. Agrīnos pusaudžu gados viņš pagrabā atrada ticīgo grāmatiņas, kurās bija apkopoti norādījumi uzvedībai dažādos dzīves gadījumos. Miklās, pēc pelējuma smakojošās lapas glabāja kategoriskus vēstījumus, kā mācīties, kā domāt, kā iegrožot seksualitāti, kā paklausīt, kā strādāt. Desmitiem ieteikumu. Sevišķi atmiņā palika brošūra “Mums, jauneem wihreescheem. Zeļa wadons weselai un tikumigai dzihvei”. 1903. gada burtnīca ar dedzīgu masturbācijas grēcīguma aprakstu, protams, bija uzjautrinoša. Tomēr, apzinoties, ka dažādiem monopolkāriem ticību sludinātājiem ir savstarpēji nesavietojami prasību katalogi un ka vairākumu atbalsta kāda dieva dusmas vai kāda nelabā ķetnas, kļuva skaidrs, ka uzzināt īstās prasības nav iespējams. Ja tādas nelabā ķetnas vispār pastāvēja, nonākšana tajās bija gandrīz garantēta. Protams, šāda reliģisko prasību interpretācija bija primitīva, bet formālajai loģikai atbilda. Neatlika nekas cits, kā atteikties no jebkādas zināšanas par visādu priesteru pātarojumiem, svētām grāmatām un dievišķu parādību ģenerētām morālēm.
 Visbaisākā bija doma, ka neatkarīgi no Arnolda pieņemtā pasaules uzskata kāds metafizisks spēks viņu, iespējams, šā kā tā pieskaita izdzimumiem un nolemj kaut kam drausmīgam. Bezspēcības apstākļos poza, kas palīdzēja norobežoties, nevis analizēt, mierināja padsmitgadīgo skolēnu.
 Sākot studēt, centrālā vieta bija citai fobijai — bailēm no armijas un visa, kas ar to saistījās. Tajā laikā brīvprātīga pieteikšanās kareivju rindās vai vismaz rezervē bija populāra. Arvien biežāk Arnolds sastapa jaunus cilvēkus, kas neslēpa lepnumu par savu lēmumu iekausēties ierindās. Kā domāja Arnolds, par lēmumu atbrīvot miesu un prātu no brīvības un vajadzības pašiem piepildīt dzīvi ar saturu. Universitātē tādu armijnieku vēl bija maz, bet bijušo klasesbiedru vidū vairāk un vairāk. Arnoldu tas biedēja, jo viņš spēja iedomāties sevi kara mašīnā, no kuras izejas nav nevienam. Zaldāts ir zaldāts uz visiem laikiem — ierindā, pensijā, nabagmājā, invalīdu ratos, prieka namā, kapos, visur. Un viņš tur varēja nonākt. Vēl ļaunāk, pietika samežģīties prātam, lai viņš pieteiktos pats. Uz cilvēku taču nevar paļauties. Domas allaž lokās un šķobās kā liānas vai grīļīgi tilti. Kur ir garantija, ka dzīves laikā nesašķobās arī Arnolda paša principi.
 Biedējoši bija arī armijas rindas jau papildinājušie. Kādās gada beigu viesībās Arnolds iepazinās ar sava vecuma puisi, kas raisīja visnotaļ interesantu sarunu, līdz atzinās, ka jau trīs nedēļas ir rezervē. Un arvien nepanesamāk nelaimīgs, jo, būdams tikai rezervē, pastāvīgi atrauj sevi un savu laiku no kalpības armijai un tās vērtībām.
 — Pirms nedēļas palasīju kādu dzejas krājumu. Tas bija briesmīgi. Ir taču skaidrs, ka tā psihes paijāšana, ko es tādā veidā piekopu, neko nedod lietai, kurai esmu apņēmies sevi rezervēt. — Tā, pavairāk iedzēris, sprieda sarunas biedrs. — Ja tu esi rezervēts, tu faktiski nemaz nedrīksti uz to liriku skatīties. Citādi tie nieki pret tevi atspīdēs un, saproti, pavairosies. Kā ko tādu var lasīt — vienos naktī mēs sēdējām viņas istabā, divos es slavēju Dievu!
 Tobrīd Arnolds jutās kā pavadījis jau N gadus pēc neatgriešanās punkta. Šo cilvēku vide atradās otrpus neatgriešanās punkta, un arī Arnolds turpat vien dzīvoja. Domādams par studijām, karjeru, varbūt pat ģimeni, viņš taču nepārtraukti ietamborēja sevi šo līdzcilvēku tīmeklī. No tā nemaz nevarēja izvairīties. Visi taču dzīvo savstarpējā atkarībā. Kāds lems par Arnolda studiju sekmēm, kāds lems par attiecināmajiem spēles noteikumiem, lems par naudu, par to, ko solīt, un par to, ko prasīt. Domās par Arnoldu, uzskatīs viņu par kaut ko vai arī par neko. Stiprāk vai vājāk spiedīs uz sētiņu, ko Arnolds apjozis savam pleķim. Ļoti pareizā jaunrezervista teiktais nozīmēja, ka Arnolda un šī jaunekļa domāšana pārklājās kritiski mazā zonā. Viņi bija kā starmeši, kuru gaismas kūļu apļi tikai šaurā strēmelē apspīd vienu un to pašu virsmu. Tomēr viņi uzturējās vienā un tajā pašā istabā. Visapkārt masveidā vairojās cilvēki, kas Arnolda dzīvē būs svarīgi, bet kuru teritorija Arnoldam bija nezināma, neaizsniedzama vai vienkārši nepatīkama.
 Iekšēju un ārēju mošķu dēļ laba dzīve, katrā ziņā tāda, kādu Arnolds iztēlojās pirmsskolas vecumā, nebija iespējama.