Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ARMAGEDONA CIKLS

Grāmata pievienota: 28.01.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Jānis Einfelds
Lapaspušu skaits:
192
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
6.96 Eur
Izdošanas gads:
2019

ARMAGEDONA CIKLS ir rakstnieka Jāņa Einfelda (1967) desmitā grāmata. Romāns reālistiskā manierē tēlo personības tapšanu padomju okupācijas dziļās stagnācijas periodā, 1980. gados, īpaši regresīvā un represīvā vidē — profskolā. Romāns sākas ar neizskaidrojamu slepkavību, ko cenšas atšķetināt mūsdienu izmeklētāju grupa, kas dēvējas par Armagedona ciklu. Izmeklēšanā atklājas divas personas — pulkvedis Vējš un dzejnieks Līdzenumu Altajs —, kuru savstarpējā saistība un saikne ar noziegumu Armagedona ciklam ir jāpierāda.

“Ciklam ir svarīgi, lai ļaudis tā nozīmībai notic. Lai notic atdzimšanai, kuru tikai mēs varam sniegt. Tad zudīs jebkādas robežas un cilvēki būs brīvi no pienākumiem. Tos pilnībā uzņemsies Armagedona darbinieki. Ļaudīm atkritīs gan rūpes, gan bažas par rītdienu, jo mēs rītdienu nokārtosim. Nokārtosim arī tālāku nākotni un vispār jebko.”
Persona no Armagedona cikla 

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Pulkvedis Vējš

Pie bēniņu dzīvokļa durvīm kāds zvanīja. Pulkvedis Vējš izvilka zobenu un teica: “Iesim un sitīsim tos pagānus un ķecerus, lai viņu asinis pludo, un viņu ķermeņus iemīdīsim tā dziļāk kā trūdus zemei!” Taču nekas nenotika, jo karaspēks, ja tāds vispār bija, nekustējās ne no vietas, un diez vai tie spēja pildīt un vai vispār saprata pulkveža pavēli. Gariem un veļiem sen neviens vairs netic, ja nu vienīgi niknā pulkveža mazmazmazmazmeitiņa Auerbaha jaunkundze.
 Savecējušo Auerbaha jaunkundzi neviens nepazīst, svētkos neapsveic, uz ielas nesveicina, bet tagad arhīvos vajadzēja pielikt kādu treknu punktu, un uz viņas šauro ūķi bēniņu stāvā, kur pastāvīgi ož pēc čurām un pelējuma, bija devies kāds izklaidīgs vēsturnieks. Žēl bija redzēt šo no skata laipno vecenīti, kuru tik ļoti izķēmojis laiks. Tiesa, vēsturnieks aiz savām pieputējušām brillēm nemanīja, ka vecās nīgrie vaibsti drīzāk velkas kā negaisa mākoņi pāri tās sejai un vecumam. Uz večas galvas šķībi turējās cirtaina, gaiša parūka, tik gauži netīra, ka saķepums pievilināja mušas, taču to riņķošana vecajai nemaz netraucēja, vismaz tik ilgi, līdz viņa bija atvērusi durvis un viņas sabiedrībai nu piepulcējās šis garlaicīgā paskata cilvēks.
 Garlaicīgā paskata cilvēks blenza uz večas salmkrāsas kleitu, kas viducī bij saņemta kuplās, tukšās krokās. “Jā, ļoti interesanti, tērps, tā sacīt, aizvēsturisks,” viņš nosprieda. “Arī večiņai būs ap simt gadu. Jāuzzina, vai viņa vispār ir spriestspējīga, un, ja tā, tad mans apjomīgais pētījums beidzot būs galā. Varēs beidzot ar kolēģiem mierīgi pasēdēt pie vīna pudeles un sevišķi treknas tortes.”
 — Labdien! — Vēsturnieks paklanījās un izteica savu nāciena iemeslu.
 Veča tāpat vien stāvēja, izskatījās, ka smaidīja. Vēsturnieks apdomājās un saprata, ka laikam vecums viņai sitis pa ausīm. Tāpēc iebļāvās:
 — Labdien!
 Večiņa piepeši atdzīvojās un, klakšķinādama zobu protēzi, atņēma:
 — Labdien, labdien, jaunais cilvēk, — un sāka ņipri murmināt kaut ko nesaprotamu, šķita, ka tas viņai sagādā baudu, un sejā spoguļojās kaut kas tāds, kas it kā varēja nozīmēt, ka viņa šajā dziļajā sirmumā būtu iemīlējusies, bet ar tādu pārlieku ideālistisku piecpadsmitgadīgas meitenes mīlu. Viņa uzgrieza vēsturniekam muguru un lēnām nozuda aiz pretējām durvīm.
 Viesis nodomāja, ka tā būs kāda istaba, taču tur slēpās šaurs skābūzītis ar nobružātiem grāmatu plauktiem un zirnekļu tīklu leģionu. Vēsturnieks nosprieda, ka tur nu glabājas vecītes dzimtas arhīvs, kur no sadzeltējušiem foliantiem pati vēsture pūš savu senatnes elpu — un šī elpa ir tik veca, ka gaiss piedzenas pilns putekļu. Dzejnieks teiktu, ka tie ir pīšļi, pīšļi no tiem, kuri galvā turējuši ķeizaru kroņus. Taču vēsturnieka domas iztraucēja melns, pie kājām pēkšņi uzradies kamols, tas izstiepās garens un aizdomīgi apostīja izklaidīgā kurpes. Tas bija suns, šķiet, ka pūdelis, bet viesis īsti nevarēja spriest, viņš nebija kompetents šajā jautājumā. Vēsturnieks pieliecās suni noglaudīt, taču tas sarāvās, it kā sitienu gaidot, un tad, iežmiedzis asti kājstarpē, bikli pamuka zem galda.

Līdzīgās grāmatas:
Ēriks Vilsons
Nora Ikstena
Orhans Pamuks
 
Miks Koljers
Valts Kalniņš
Zintis Sils
 
Gundega Repše
Aldis Bukšs
Arnolds Auziņš